Trendīgais auglis avokado

Avokado ir C, E, K un B6 vitamīnu, kā arī riboflavīna, niacīna, folātu, pantotēnskābes, magnija un kālija avots. Tie nodrošina arī luteīnu, beta karotīnu un omega-3 taukskābes.

Avokado satur daudz veselīgu, labvēlīgu tauku, kas var palīdzēt cilvēkam justies paēdušam starp ēdienreizēm. Neskatoties uz to, ka avokado ir diezgan trekns produkts, tas dabiski nesatur holesterīnu. Tauku lietošana uzturā palēnina ogļhidrātu sadalīšanos, kas palīdz uzturēt stabilu cukura līmeni asinīs.

Trendīgais auglis avokado ir lauru dzimtas koks un tā ēdamie augļi. Avokado ir sastopami Rietumu puslodē no Meksikas dienvidiem līdz Andu reģioniem, un tos plaši audzē siltā klimatā. Avokado augļiem ir zaļgana vai dzeltenīga mīkstums ar sviesta konsistenci un bagātīgu riekstu garšu. Tos bieži ēd salātos, un daudzās pasaules daļās tos ēd kā desertu. Saspaidīts avokado ir galvenā gvakamoles sastāvdaļa, kas ir raksturīga mērcei līdzīga garšviela Meksikas virtuvē. Avokado nodrošina tiamīnu, riboflavīnu un A vitamīnu, un dažās šķirnēs mīkstums satur pat 25 procentus nepiesātināto eļļu.

Avokado vēsture

Avokado pirmo reizi tika pieradināti tropiskajā Amerikā, kur tie tika kultivēti kā atsevišķi stādi pirms spāņu iekarošanas. Augi nesaņēma nopietnu dārzkopības uzmanību līdz aptuveni 1900. gadam, kad dārzkopji atklāja, ka potētu koku audzēšana ir vienkārša un ļauj iemūžināt labākus stādus un ierīkot augļu dārzus. Kopš tā laika visā pasaulē piemērotos klimatiskajos apstākļos ir attīstījusies plaukstoša avokado audzēšanas nozare.

Meksika, Dominikānas Republika, Peru, Indonēzija un Kolumbija bija galvenās ražotājas pasaulē 2020. gadā. Augļi tiek audzēti arī komerciāli Floridā, Kalifornijā, Havaju salās, Kenijā, Haiti, Čīlē, Dienvidāfrikā, Brazīlijā un Austrālijā, kā arī dažās Klusā okeāna salās un vairākās Vidusjūras valstīs, tostarp Izraēlā.

Trendīgais auglis avokado un interesanti fakti

• “Avokado” nebija tā sākotnējais nosaukums. Vārds “avokado” patiesībā cēlies no spāņu vārda “aguacate”, kas savukārt ir atvasināts no nahuatlu vārda “ahuacatl”. Nahuatlu tauta, kas ir Meksikas pamatiedzīvotāji, bija pirmie, kas kultivēja avokado pirms vairāk nekā 10 000 gadiem. Viņi uzskatīja avokado par svētu augli, un pat tika uzskatīts, ka tam piemīt afrodiziaka īpašības.
• Avokado var palīdzēt pazemināt holesterīna līmeni. Avokado ir bagāti ar mononepiesātinātajiem taukiem, kas tiek uzskatīti par veselīgiem taukiem, kuri var palīdzēt samazināt sliktā holesterīna (ZBL) līmeni organismā. Turklāt avokado ir labs šķiedrvielu avots, kas var vēl vairāk veicināt veselīga holesterīna līmeņa uzturēšanu.
• Avokado var augt kokā pat astoņpadsmit mēnešus un nogatavojas, tiklīdz tie ir noņemti no zara. Tie sāk nogatavoties, kad tos novāc un noņem no zara. Tāpēc veikalā bieži var atrast cietus avokado, un paiet dažas dienas, līdz tie kļūst mīksti un gatavi ēšanai.
• Hasa ir vispopulārākā avokado šķirne. Nosaukta Rūdolfa Hasa vārdā, kurš to pirmo reizi kultivēja 20. gs. divdesmitajos gados. Tā ir visplašāk patērētā avokado šķirne pasaulē. Tās krēmīgā tekstūra un bagātīgā garša padara to par iecienītu avokado cienītāju vidū.
• Avokado ir dabīgs saules aizsargkrēms. Lai gan avokado, iespējams, pilnībā neaizstāj jūsu saules aizsargkrēmu, tie nodrošina zināmu dabisku aizsardzību pret sauli. Avokado eļļa satur antioksidantus un vitamīnus, kas var palīdzēt aizsargāt ādu no kaitīgajiem UV stariem. Turklāt avokado esošie veselīgie tauki var barot un mitrināt ādu, saglabājot to elastīgu un mirdzošu.
• Avokado nogatavojas ātrāk nekā citi augļi. Ja steidzaties baudīt pilnīgi nogatavojušos avokado, lūk, padoms: uzglabājiet to kopā ar citiem augļiem. Avokado izdala etilēna gāzi, dabisku nogatavošanās vielu, kas paātrina nogatavošanās procesu. Novietojot avokado blakus banāniem, āboliem vai kivi, šo augļu izdalītā etilēna gāze paātrinās avokado nogatavošanos.

Receptes ar avokado

• Avokado burgers ar lasi
• Brokastu piciņas ar avokado un olu
• Pildītās olas ar avokado
• Avokado un siļķes maizītes
• Avokado majonēze
• Avokado un tunča salāti
• Avokado humuss
• Pildīti avokado ar liellopu gaļu
• Aukstā avokado zupa
• Avokado kūka
• Guacamole jeb Gvakamole

Šis raksts Trendīgais auglis avokado pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

1. Latgales salāti ziemai

Sastāvdaļas:

• 2 kg gurķi
• 400 g sīpoli
• 100 g dilles
• 2 ēdamkarotes cukurs
• 1 ēdamkarote sāls
• 5 ēdamkarotes 9% etiķis
• 10 ēdamkarotes eļļa

Pilnā recepte ŠEIT

2. Marinēti gurķi ziema

Sastāvdaļas:

• 1,5 kg svaigi gurķi

• 1 mazs sīpols
• 3 ķiploka daiviņas
• Nedaudz pipari
• 1 burkāns
• 50 g dilles
• 50 g pētersīļi
• 3 ķiršu lapas
• 3 upeņu lapas
• 1 aveņu lapa
• 1 mārrutku lapa
• 1 ozola lapa
• 1, 5 l dzeramais ūdens
• 3 ēdamkarotes cukurs
• 3 ēdamkarotes sāls
• 5 ēdamkarotes vīna etiķis

Pilno recepti meklē ŠEIT

3. Ātrie marinētie gurķi

Sastāvdaļas:

• 3 gurķi
• 3 ķiploku daiviņas
• 1 ēdamkarote etiķa
• 1 ēdamkarote sāls
• 1 ēdamkarote cukurs
• Ūdens

Pilno recepti meklē ŠEIT

4. Mazsālīti gurķi ātrai ēšanai

Sastāvdaļas:

• 1 kg gurķi
• 1 ēdamkarote sāls
• 4 ķiploka daiviņas
• 1 buntīte diļļu
• Plastmasas maisiņš var arī plastmasas kastītē

Pilno recepti meklē ŠEIT

5. Pensilvānijas holandiešu gurķi

Sastāvdaļas:

• 4 mazi gurķīši
• 1 tējkarote sāls
• 1 sīpols
• 200 g skābais krējums
• 2 ēdamkarotes etiķa
• Nedaudz lociņi un dilles
• ¼ tējkarotes piparu
• Šķipsniņa cukurs

Pilno recepti meklē ŠEIT

Neaprobežojies tikai ar 5 gurķu marinādes receptes, un iemarinē ne tikai gurķus, bet, piemēram, sēnes, ķirbjus un bietes.

Interesanti fakti par gurķiem:

• Gurķi satur vitamīnus B1, B2, B3, B5 un B6, folijskābi, C vitamīnu, kalciju, dzelzi, magniju, fosforu, kāliju un cinku.
• Gurķi satur pietiekami daudz cukura, B vitamīnu un elektrolītu, lai papildinātu ķermeņa zaudētās būtiskās uzturvielas, saglabājot visu līdzsvaru. Apēd pāris šķēles pirms gulētiešanas un pamosties bez galvassāpēm!
• Gurķi sastāv no 95% ūdens! Uzkodas ar gurķiem var arī palīdzēt ierobežot izsalkumu.
• Gurķi ir izmantoti gadsimtiem ilgi, un tos bieži izmantojuši Eiropas tirgotāji un pētnieki, lai ātri pagatavotu maltītes, lai novērstu badu.
• Ievieto dažas šķēles gurķa nelielā formiņā un novieto dārzā. Saka, ka tad dārzs visas sezonas garumā būs brīvs no kaitēkļiem. Gurķos esošās ķimikālijas reaģē ar alumīniju, izdalot smaržu, kas cilvēkiem nav nosakāma, bet tracina dārza kaitēkļus un liek tiem pamest apkārtni.

Šis raksts 5 gurķu marinādes receptes pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Kāti ir vienīgā ēdamā rabarberu auga daļa. Vārot tiem ir bagātīga, sulīga garša. Rabarberu auga lapas ir toksiskas – tās satur kairinātāju, ko sauc par skābeņskābi, tāpēc pārliecinieties, ka tās netiek norītas.

Rabarberiem ir brīnišķīgi tas, ka tie ražos daudzus gadus. Šī iemesla dēļ rabarberi jāstāda savā dārzā jebkurā stūrī. Tas labi aug augsnē, kas bagātināts ar lielu daudzumu kūtsmēslu vai komposta, tāpēc daži dārznieki to pat iestādīs netālu vai arī iekšā savos kompostos. 

Ieskaties 5 lieliskās klasiskās rabarberu receptēs, izvēlies sev tuvāko un sāc baudīt savu skābeno pavasara dārzeni. 

Rabarberu plātsmaize

Rabarberu kūka

Šašliku marināde rabarberu sulā

Rabarberu zemeņu maize

Rabarberu ledus tēja

Vairāk par pašu rabarberu, kādus labumus tas dod tavai veselībai vari izlasīt bloga rakstā: Rabarbers: dārzenis ar lielām lapām un garo kātu

Šis raksts 5 klasiskas rabarberu receptes pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Sparģeļa receptes

1. Sparģeļi ar tomātiem un sieru
2. Vārīti sparģeļi
3. Cepti sparģeļi
4. Sautēti sparģeļi
5. Tofu, kukurūzas un sparģeļu salāti
6. Cūkgaļas kotletes ar fenheļa un sparģeļu salātiem
7. Pavasara dārzeņu zupa ar sparģeļiem
8. Dārzeņu tarte ar daudz olām un sparģeļiem

Vai zināji?

Sparģeļi (Asparagus officinalis) ir dārzeņi, kas nāk no Asparagaceae ģimenes. Šajā augu ģimenē ir vairāk nekā 200 sugu. Dažas sugas audzē kā dekoratīvus augus.  Sakarā ar importu no Ķīnas, Peru un Vācijas, tos var ēst visu gadu. Tā sezonalitāte arī padara sparģeļus dārgākus nekā citi dārzeņi, un garša mainās atkarībā no tā, kur tie ir audzēti. 

Sparģeļi pirmo reizi tika audzēti Grieķijā vairāk nekā pirms 2500 gadiem, un tie uzskatīts, ka arī senie romieši to ir audzējuši un baudījuši kā ēdienu. To atklāja augam savvaļā. Agrīnās kultivētās sparģeļu versijās bija plānāki kātiņi un krāsa bija tumšāka nekā sparģeļiem, kurus mēs šodien atrodam zemnieku tirgū. Tam bija arī rūgtāka garša.

Lielākā daļa dārzeņu ir viengadīgie, kas nozīmē, ka tie jāstāda katru gadu. Sparģeļi ir viens no nedaudzajiem daudzgadīgajiem dārzeņiem, kas nozīmē, ka tie atgriežas gadu no gada. Tāpēc dažreiz joprojām var atrast savvaļā augošus sparģeļus.

Sparģeļi aug mērenā vai subtropu klimatā, augsnēs, kas nav pārāk skābas. Mūsdienās Ķīna, Taizeme, Meksika, Peru un Vācija ir lielākās pasaules sparģeļu audzēšanas valstis. Zemāk vari aplūkot dažas gardas sparģeļa receptes.

Kas ir sparģelis; kādus vitamīnus tas satur un kāda ir tā vēsture, lasi bloga rakstā: “Garšīgais pavasara dārzenis: sparģelis“.

Šis raksts Sparģeļa receptes pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Svaigu diļļu un loku smaržu zina visa. Nātres dzēlumu vasarā gan jau arī ir sajutuši daudzi, bet vai nātres ir baudījuši?

Turpini lasīt un iepazīstināšu ar 9 populārākajiem pavasara zaļumiem, kurus vajadzētu iekļaut savā ēdienkartē. Lasām un baudām kopā – Pavasara zaļumi īstas vitamīnu bumbas!

Dilles

Mēdz teikt, ka tu neesi īsts latvietis, ja neēd dilles. Dilles vari izmantot ne tikai ēšanā, bet ir arī lielisks papildinājums puķu pušķos. Kaltētas, svaigas, vārītas – nu jebkādā veidā dilles ir ēdamas, nu vismaz man tā liekas. 

Krūmu dilles, smaržīgās dilles, …dilles ar ziediem un dilles bez ziediem…smaržīgā dille ir visizplatītākais garšaugs. Dilles izmanto kā garšas uzlabotāju un piedevu pie ēdieniem. Dillēm piemīt arī augsni dezinficējošas īpašības.

Tautas medicīnā dilles lieto pret vēdera uzpūšanos un piena sekrēcijas uzlabošanai. Tās veicina arī gremošanas sulu izdalīšanos. Dilles izceļas ar ļoti augstu ēterisko eļļu saturu, ar ko izskaidrojams to aromāts. Dillēs ir daudz C vitamīna, kālija, kalcija, magnija, fosfora sāļu, taukskābes, olbaltumi. Nedrīkst aizmirst, ka ne tikai svaigas, bet arī kaltētas dilles labvēlīgi ietekmē gremošanas orgānu darbību.

Dilles ēdienā

Dillēm ir patīkams, svaigs aromāts un garša, un tās izmanto gandrīz visu gadu svaigā, saldētā vai kaltētā veidā. Dilles ļoti labi pārcieš sasaldēšanu, tāpēc ziemā tās ir labs papildinājums ēdienam. Ziemā var lietot diļļu sēklas. Tās ieteicams pielikt mīklai, cepot plāceņus, kā arī zupām, zivju zupai, pie zivju ēdieniem.

Kulinārijā dilles ir ļoti iecienītas. Svaigās zaļās diļļu lapas liek pie biezpiena, siera, mērcēm, kā arī pie olu, gaļas, zivju, kartupeļu, sakņu un sēņu ēdieniem. Diļļu lakstus lieto gurķu un kāpostu skābēšanai, tomātu konservēšanai un marināžu gatavošanai. Dilles parasti pievieno jau gatavam ēdienam, lai nezustu to skaistā zaļā krāsa un izteiktā smarža. Dilles sagatavot ziemai nav grūti. Tās labi jāizkaltē, lai saglabātu svaigo zaļo krāsu. Šajā gadījuma tās saglabā visu uzturvērtību.

Loki

Tāpat kā dilles, lokus arī var nosaukt par latviešu tradicionālo ēdienu. Priecājos, ka ir veikali, kas piedāvā arī ziemas periodā iegādāties lokus podiņos un baudīt to svaigo garšu.

Loki palīdz mazināt nogurumu, nespēku, miegainību un reiboņus. Lociņi palīdz izvairīties no vīrusiem un stiprina imunitāti. Loki ir bagāti ar vitamīniem (C, B grupas, E un PP), karotīnu, organiskajām skābēm, ēterisko eļļu, makroelementiem un mikroelementiem. Tie var sniegt jūtamu labumu vitamīnu trūkuma mazināšanai pavasarī, elpceļu un citu slimību ārstēšanai un profilaksei.

Loki ēdienā

Loki ir lieliska piedeva salātiem, biezpienam, omletei vai veselības dzērienam – ar svaigiem garšaugiem, sāli un pipariem sajauktam kefīram. Es domāju, te nav ko piebilst daudz, latvieši tak zina, kur un kā izmantot lokus.

Pētersīļi

Pētersīļi, manuprāt, ir viens no tiem garšaugiem, kas nu patīk vai nē. Tiem noteikti ir izteikta garša, kas daudziem var nepatikt. Es laikam esmu visu zaļumu ēdājs, tāpēc arī pētersīļi ir biežs draugs manā uzturā gan svaigā, gan kaltētā veidā.

Pētersīlis ir viens no augiem, kas satur vismazāk kaloriju. Pētersīļi ir bagāti ar antioksidantiem, vitamīniem, šķiedrvielām, minerālvielām. Satur kāliju, kalciju, mangānu, dzelzi, magniju. Pētersīļu sastāvā ir A, beta karotīns, C, K un E vitamīni, zeaksantīns. 

Pētersīļu ēteriskā eļļa stimulē kuņģa sekrēciju, veicinot gremošanu. Pētersīlis mazina arī gāzu uzkrāšanos zarnās un var novērst spazmas. 

Pētersīļi ēdienā

Pētersīļus tāpat kā dilles un lokus izmantos svaigus un kaltētus. Pievieno salātiem, mērcēm, smūtijiem, marinādēm un pārkaisot pamatēdieniem, kā arī izmanto ēdienu dekorēšanā.

Skābenes

Skābenes arī ir viens no maniem bērnības našķiem – gan svaigas, gan zupās. Pilna sauja skābeņu pavasarī. 

Skābenes satur daudz C vitamīna, karotīna un minerālvielu. Skābeņu lapas satur olbaltumvielas, ogļhidrātus, dažādas minerālvielas, karotīnu, flavonglikozīdu, B1, B2, A, PP vitamīnus. 

Skābenes ēdienā

Uzturā skābeņu lapas izmanto ne tikai svaigas vai vārītas, bet arī kaltētas un saldētas. No tām gatavo salātus vai piedevu biezeņus. Vislabāk skābenes derēs zupās, mērcēs un pīrāgos.

Skābenes lieliski var uzglabāt saldētas. Salasa skābenes, noskalo, pārlasa, sagriež un kopā ar drusku sāls saliek porciju (1 zupai) lielos trauciņos – mēģina saspiest cieši un liek saldētavā.

Nātres

Esot jaunāka, nātres dzēlumus, kā lauku bērns, esmu sajutusi ļoti daudz. Atceros vectēva vārdus, ka tas nāk tikai par labu veselībai. Un esot jau lielākai, uzzināju, ka nātres var arī ēst. Tas gan manī radīja ne visai labas emocijas un nespēju iedomāties, ka nātres baudu kā, piemēram, skābenes. Mamma iemānīja iekšā, pieliekot klāt pavasara salātu bļodai, kopā ar krējumiņu. Atceros, ka visu notiesāju vēsā prātā un likās ar tīri garšīgi. Šobrīd nātru baudīšana liekas tikpat ikdienišķa kā salātlapas.

Nātres ir ļoti bagātas ar antioksidantiem, karotinoīdiem, K, C, D, K un B1 un citiem vitamīniem. Nātres ir lielisks dzelzs avots, tās satur daudz hlorofila. Nātres īpaši ieteicamas visiem tiem, kas ziemas sezonā ir slimojuši ar dažādām saaukstēšanās slimībām. Tās noteikti palīdzēs stiprināt imunitāti, veicinās organisma attīrīšanos, uzlabos asins sastāvu, kā arī regulēs cukura daudzumu asinīs.

Nātres ēdienā

Pirmie nātru dzinumi pavasarī parasti ir ļoti maigi un nedzels, tomēr ir arī ieteicams nātru lapiņas pirms celšanas galā applaucēt ar karstu ūdeni, lai noņemtu asumu. 

Nātru lietošanas iespējas uzturā ir ļoti plašas – lieto tās salātos, zupās, sautējumos, kā arī garšvielu vietā. Protams, visvairāk vērtīgo vielu tavs organisms saņems, ja ēdīsi nātru dzinumus svaigā veidā ar citiem zaļumiem (lociņiem, dillēm utt.). Nātru smūtijs, piemēram, spinātu vietā, brokastīs arī ir lielisks veids kā tās baudīt. 

Gārsa

Šo augu redzu kā nelielu murgu savā dārza placītī un, iedomājoties, ka es to varu pievienot savai salātu bļodai, nenāk prātā nekas labs. Bet kā izrādās, gārsā ir daudz labas vielas, par kurām organisms tev pateiksies. Esmu tās baudījusi salātos, un nekāda izteiktā garša tai nav. Taču, lai pati lasītu gārsu priekš savas maltītes, par to man ir jāpadomā. 

Gārsa sakoncentrē sevī vitamīnus tieši pavasarī – tikko lienot ārā no zemes. Gārsa ir viens no avotiem, kā uzņemt lielu daudzumu C vitamīna. Gārsai piemīt arī spēcīgas organismu attīrošas īpašības – tā samazina skābju līmeni organismā un sekmē dažādu sāļu izvadīšanos. Papildus šīm īpašībām, gārsa ir arī nomierinoša un tonizējoša.

Gārsa ēdienā

Ēšanai ieteicami ir paši pirmie gārsas dzinumi, kad tā tik tikko sākuši līst ārā no zemes, pieaugusi gārsa maina savu garšu, kā arī pēc tekstūras paliek ne tik tīkama. Gārsu var iekļaut savā ēdienkartē tieši tāpat kā jebkurus citus zaļumus – salātos, zupās, sautējumos, biezeņos. Protams, visvērtīgākās ir gārsu lapiņas, kas lietotas tieši svaigā veidā. Izmēģini gārsu kopā ar citiem pavasara zaļumiem sakult kokteilī kopā ar kefīru – var pievienot arī nedaudz sāls un piparu, vai kādu citu garšvielu. Šāds kokteilis ir īsta pavasara vitamīnu bumba. Pavasara zaļumi īstas vitamīnu bumbas.

Pienenes

Pienenes īsts pavasara vēstnesis pļavā. Tas dzeltenums silda sirdi. Apsēsties pļavā un pīt pieneņu vainadziņu. Esmu arī baudījusi pieneņu medu, kas ir loti gards.

Jaunās pieneņu lapiņas, kas no zemes lien ārā tieši pavasara sākumā, ir ļoti vērtīgs vitamīnu un minerālvielu avots, Pieneņu lapās ir ļoti daudz C un A vitamīnu, kālija, kalcija, nātrija, karotinoīdu, dzelzs un lecitīna. Pienenes ir ļoti spēcīgs organisma attīrītājs, tādēļ sevišķi ieteicams pavasara attīrīšanās kūrēs. Tām piemīt izteikta žulti dzenoša un veidojoša iedarbība.

Pienenes ēdienā

Pirmās pieneņu lapiņas, kas lien ārā no zemes pavasarī parasti nav tik rūgtas, kā jau pieaugušas pienenes vasarā. Tomēr, ja tev to garša tomēr ir par rūgtu, pirms lietošanas, pārlej tās ar sālsūdeni. Rūgtumu var mazināt arī ēdieniem pievienojot skābenes, citronu sulu, lokus, krējumu vai kefīru. Vislabāk ir lietot svaigas pieneņu lapas, piemēram, salātos vai zaļajos kokteiļos, taču tās, protams, var izmantot arī siltajos ēdienos – zupās, sautējumos, biezeņos u.c.

Liepu pumpuri un lapas

Liepziedu tēja, domāju par to ir dzirdējuši daudzi un kāds gan jau arī ir baudījis. Bet vai zināji, ka liepu pumpuri un lapas arī ir ēdamas?

Liepu pumpuri un pirmās atplaukušās lapiņas uzturvērtības ziņā neatpaliek no liepu ziediem, kas būs pieejami vēlāk. Tās satur daudz vērtīgu vitamīnu un minerālvielu, kas palīdzēs stiprināt imunitāti, sevišķi tiem, kas ziemas periodā mocījušies ar saaukstēšanās slimībām. Liepu lapas un pumpuri var palīdzēt pazemināt paaugstinātu temperatūru, kā arī cīnīties ar elpceļu iekaisumiem.

Liepu pumpuri un lapas ēdienos

Liepu pumpurus un tikko saplaukušās lapiņas var pievienot salātiem, kopā ar kļavu pumpuriem vai lapiņām, lokiem, nedaudz jaunajām skābenītēm, krējumu un nedaudz sāli. Šādi salāti ir īsts vitamīnu lādiņš mūsu organismam pavasarī.

Zaķkāposti

Zaķkāposti ir mans bērnības našķis. Un vēl joprojām tos ieraugot baudu ar lielu prieku. Mazās puķainās skābenītes, tā es mēdzu dēvēt zaķkāpostus. 

Zaķkāpostus jeb zaķskābenes var ēst no agra pavasara līdz pat vēlam rudenim. Tomēr tieši pavasarī pirmie zaķkāposti, kas parādās virs zemes, ir vērtīgākie ar dažādākajiem vitamīniem un minerālvielām. Tie satur ļoti daudz C vitamīna, kas palīdz stiprināt mūsu imunitāti, kā arī attīrīt organismu un tonizēt to. Zaķkāpostu šķirnes ir vairākas un uzturā lietot var tās visas.

Zaķkāposti ēdienā

Zaķkāpostu lietošanas iespējas uzturā ir ļoti plašas, taču tos vislabāk ir ēst svaigā veidā – īpaši gardi ir arī ēdot tos vienus pašus bez piedevām. Tajā pašā laikā tos var lietot kopā ar jebkuriem citiem pavasara zaļumiem gan salātos, gan zupās, smūtijos utt. Tie ir arī lielisks papildinājums pamatēdieniem, tos uzkaisot virsū zupai, sautējumam, vārītiem kartupelīšiem utt. Pavasara zaļumi īstas vitamīnu bumbas.

Par citiem dabas labumiem lasi ŠEIT.

“Kas tas bija, kas atjāja
Ar dūmainu kumeliņu?
Tas atnesa kokiem lapas,        
Zemei zaļu villainīti.”

Šis raksts Pavasara zaļumi īstas vitamīnu bumbas pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Mans mīļākais vārds ir “ ķirbis ”. Tu esi ķirbis. Vai arī tu neesi. ES esmu.

/Harrison Salisbury/

Ķirbja daudzveidība – ķirbis

Ķirbis ir vairāku ķirbju ģints (Cucurbita) kultūraugu auglis. Pēc morfoloģiskās klasifikācijas ķirbis ir oga.

Ķirbjus sākotnēji kultivēja tikai Latīņamerikā, galvenokārt mūsdienu Meksikas teritorijā. Tos sāka audzēt aptuveni 6000 gadus p.m.ē. Eiropā tos sāka audzēt tikai pēc Lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem 16. gs. Par atzītu pārtikas augu Eiropā ķirbis kļuva 17. gs.

Ķirbis ir ziemas skvoša šķirne, kas ir apaļs ar gludu, nedaudz rievotu mizu, un tās krāsa visbiežāk ir no dzeltenas līdz oranžai. Biezā apvalks satur sēklas un mīkstumu.

Ķirbī ir maz kaloriju, bet bagāts ar vitamīniem un minerālvielām, kuras ir arī sēklās, lapās un sulās.

Ķirbji ir viens no vecākajiem pieradinātajiem augiem. Ķirbjus plaši audzē komerciālai lietošanai, kā arī pārtikai, estētikai un atpūtai. Ķīna un Indija kopā veido pusi no pasaules ķirbju produkcijas.

Ķirbja nosaukums

Saskaņā ar Oksfordas angļu vārdnīcu, angļu vārds ķirbis ir atvasināts no sengrieķu vārda “πέπων romanized pepon”, kas nozīmē ‘melone’. Saskaņā ar šo teoriju šis termins no latīņu vārda peponem un vidējās franču valodas vārda pompon tika pārvērsts par agrīno mūsdienu angļu pompionu, ko 17. gadsimta angļu kolonisti nomainīja uz ķirbi, neilgi pēc tam, kad sastapās ar ķirbjiem, ierodoties tagadējos ziemeļaustrumos. 

Alternatīvs ķirbju atvasinājums ir Masačūsetsas vārds pôhpukun ‘aug apaļš’. Šo terminu, visticamāk, būtu izmantojuši Wampanoag iedzīvotāji (kas runā Masačūsetas Wôpanâak dialektā), iepazīstinot ar ķirbjiem angļu svētceļniekus Plimutas kolonijā, kas atrodas mūsdienu Masačūsetsā. 

Terminam “ķirbis” nav saskaņotas botāniskas vai zinātniskas nozīmes, un to lieto savstarpēji aizstājot ar vārdu “skvošs” un “ziemas skvošs”. Ziemeļamerikā un Apvienotajā Karalistē ķirbis tradicionāli attiecas tikai uz apaļām ziemas ķirbja apaļām oranžām šķirnēm, kuras galvenokārt iegūtas no Cucurbita pepo, savukārt Jaunzēlandē un Austrālijas angļu valodā termins ķirbis parasti attiecas uz visu ziemas skvošu.

Ķirbja uzturvērtības

Ķirbis nodrošina arī virkni būtisku vitamīnu un minerālvielu:

• A vitamīns
• C vitamīns
• E vitamīns
• Riboflavīns
• Kālijs
• Varš
• Nangāns
• Tiamīns
• Vitamīns B-6
• Folāts
• Pantotēnskābe
• Niacīns
• Dzelzs
• Magnijs
• Fosfors

Ķirbji ir fantastisks šķiedrvielu avots. Ieteicamais šķiedrvielu daudzums pieaugušajiem ir no 25 g līdz 38 g dienā.

Šķiedra palēnina cukura uzsūkšanos asinīs, veicina regulāru zarnu kustību un izlīdzina gremošanu. Veselīga šķiedrvielu uzņemšana var arī palīdzēt samazināt resnās zarnas vēža risku.

Ar gandrīz 3 g šķiedrvielu avota tasi vārīta, svaiga ķirbja un vairāk nekā 7 g konservētu ķirbju, ķirbju pievienošana ikdienas uzturam var palīdzēt cilvēkam palielināt šķiedrvielu daudzumu.

Ķirbja daudzveidība ķirbja šķirnēs

• 100-gades ķirbis
• Ziemas Saldais
• Šokolādes ķirbis
• Mazais bēbis
• Amazonka
• Ambar
• Austrālijas sviesta ķirbis
• Jaunzēlandes ķirbis
• Banānu ķirbis
• Sviesta rieksts
• Forets
• Hubarda ķirbis  
• Muskate de Provnace
• Moore zelts
• Rožu ķirbis   
• Rumbo 
• Spafeti ķirbis 
• Turku bergķirbis
• Uchiki kuri
• Zekta rieksts
• Kailsēklu
• Meloņu ķirbis
• Oranžais desertu ķirbis

Vairāk par tām lasi šeit>>

Ķirbja daudzveidība – Interesanti fakti par ķirbjiem

• Katrs ķirbis ražo apmēram 500 sēklu.
• Pelnrušķīte popularizēja ķirbjus. Feja pārvērta ķirbi par karieti, lai aizvestu pelnrušķīti uz prinča balli.
• Pirmo reizi ķirbjus nosauca par ķirbjiem franču pētnieks Žaks Kārtjē 1584. Gadā.
• Ķirbji aug visur, izņemot Antarktīdu. Ķirbja daudzveidība.
• Ķirbji Helovīnā ne vienmēr bija populāri. Tradīcija griezt ķirbjus Helovīnā sākās no biedējošas īru tautas pasakas par vīrieti vārdā Skops Džeks. Īrijā un Skotijā cilvēki sāka griezt sejas sakņu dārzeņos, piemēram, rāceņos un bietēs, lai aizbaidītu ļaunos garus. Imigranti, pārceļoties uz ASV, atnesa sev līdzi šo tradīciju.
• Dzeltenīgi oranži ziedi, kas zied uz ķirbju vīnogulājiem, ir ēdami.
• Ķirbis, visticamāk, tika pasniegts pirmajos Pateicības dienas svētkos, ko svinēja svētceļnieki un indiāņi 1621. gadā.
• Agrākais Amerikas ķirbju pīrāgs bija pavisam savādāks, ko mēs šodien baudām. Svētceļnieki un agrīnie kolonisti pagatavoja ķirbju pīrāgu, izliekot ķirbi, piepildot čaumalu ar pienu, medu un garšvielām un cepot to.
• Agrīnie kolonisti žāvēja ķirbju čaumalas, sagrieza tās sloksnēs un pina paklājiņos.
• “Pasaules ķirbju galvaspilsēta” ir Mortona, Ilinoisa. Libby ķirbju industrijas mājas.
• Ilinoisas štatā aug visvairāk ķirbju. Tas katru gadu novāc apmēram 12 300 hektāru ķirbju.
• Ķirbji kādreiz tika uzskatīti par līdzekli pret vasaras raibumiem un čūsku kodumiem.
• Dabas medicīnas speciālisti ir pierādījuši, ka ķirbju sēklu lietošana vīriešiem samazina prostatas traucējumu risku.

Ķirbja receptes

• Ātri marinēts ķirbis
• Amerikāņu ķirbja pīrāgs
• Ķirbju krēmzupa
• Ķirbju kotletes ar malto gaļu
• Siera-ķirbju sēklu keksiņi
• Spageti ar krēmīgo ķirbju mērci un žāvētu gaļu
• Kraukšķīgais ķirbju sacepums

Vairāk receptes meklē šeit – Receptes

Šis raksts Ķirbja daudzveidība pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Vai Tev arī garšo kabacis?

Šajā rakstā apskatīsim, kas ir kabacis; kādus ieguvumus tas sniedz veselībai un, protams, receptes. 

“Kad dārzā eju garām ziedošam kabača augam, mana sirds sāk sist ritmu.” /Gvineta Paltrova/

Manas izjūtas ir gandrīz tādas pašas kā Gvinetai Paltrovai. Man ļoti garšo kabacis. Pietiek to sagriezt kubiņos un apcept uz pannas, un manas vakariņas ir gatavas. 

Kas ir kabacis?

Kabacis pēc latīniskā nosaukuma ir Cucurbita pepo. Kabači ir dārzeņķirbju šķirnes augi. Tie ir viengadīgi. Tos audzē gan siltumnīcās, gan lecekļos, bet pārsvarā audzē zem klajas debess.

Kabači vai cukīni ir vasaras ķirbis, lakstaugs. Augs, kura augļus novāc, kad to nenobriedušās sēklas un vidus vēl ir mīksti un ēdami.

Botānikā kabača augļi ir pepo, oga (kabača zieda pietūkušā olnīca) ar sacietējušu epikarpu. Kulinārijā tas ir dārzenis, parasti vārīts un ēdams kā sāļš ēdiens vai papildinājums.

Kabači nāk no ķirbjiem, kas pirmoreiz tika pieradināti Mezoamerikā pirms vairāk nekā 7000 gadiem, bet paši kabači tika audzēta Milānā 19. gadsimta beigās.

Kā atšķiras kabacis no cukīni

Cukīni un kabacis ir viena un tā paša auga auglis. Cukīni nav īpaša ķirbjaugu suga, bet drīzāk dārzeņķirbja augļa noteikts attīstības brīdis. Par cukīni ir pieņemts uzskatīt kabaču augļus, kas ir līdz 450 g smagi, ar maigu, plānu mizu, neatkarīgi no to formas un krāsas. To sēklas ir aizmetušās, bet nav nogatavojušās.

Šīs vārds ir cēlies no itāļu valodas, kurā ķirbis ir zuccha, bet mazais vēl neizaugušais ķirbis (vai kabacis) zucchini. Juceklis ar vārdiem kabacis un cukīni ir radies tādēļ, ka Itālijā audzē un plaši eksportē tumši zaļos kabačus, un tie sarunu valodā iedēvēti par cukīni, savukārt Latvijā vēsturiski audzētas šķirnes ar baltu mizu (tās radušās Tuvajos Austrumos, bet pie mums nonākušas caur Krieviju). Kabača vai cukīni uzturvielas un receptes.

Arī pašlaik Latvijā cilvēki vēl joprojām biežāk izvēlas kabačus ar gaiši zaļu mizu, kaut gan nu jau arvien vairāk audzē arī tumši zaļos un dzeltenos.

Respektīvi, cukīni un kabacis ir viens un tas pats.

Kabača uzturvertības

Aptuveni pagatavots 300 g smags kabacis satur:

• Kalorijas: 17 kcal
• Olbaltumvielas: 1 g
• Tauki: 1 g
• Ogļhidrāti: 3 g
• Cukurs: 1 g
• Šķiedra: 1 g

Tajos ir maz kaloriju un nav piesātinātu tauku vai holesterīna. Kabacis ir arī lielisks uztura šķiedrvielu, ogļhidrātu un olbaltumvielu avots. 

Kādus ieguvumus veselībai dod kabači

Antioksidanti

Mēs visi cenšamies ēst vairāk ar antioksidantiem bagātu pārtiku, un kabači ir lielisks veids, kā palielināt tā uzņemšanu. Kabači satur daudz karotinoīdu, piemēram, luteīnu un beta-karotīnu, kas var uzlabot acu, ādas un sirds veselību.

Šķiedrvielas

Kabačos ir daudz šķīstošu un nešķīstošu šķiedrvielu, kas ir labi  zarnu veselībai un gremošanai.

Šķīstošā šķiedra var barot veselīgās baktērijas zarnās, kas savukārt var palīdzēt samazināt zarnu traucējumu, piemēram, kairinātu zarnu sindroma un Krona, biežumu.

Tikmēr nešķīstošās šķiedras palīdz padara pārtikas sagremošanu un izdalīšanos vienkāršāku.

C vitamīns

Kabaču ēšana var palīdzēt aizsargāt šūnas un saglabāt to veselību.

C vitamīns ir būtisks arī veselīgas ādas un kaulu uzturēšanai. Tā kā mūsu ķermenis nevar uzglabāt C9 vitamīnu, pārliecinies, ka ikdienas uzturā saņem pietiekami daudz to.

Kālijs

Kabačos ir arī ievērojams kālija līmenis. Lielākā daļa no tā ir dārzeņa tumši zaļajā mizā.

Kālijs ir labs asinsspiediena kontrolei, kā arī var palīdzēt uzturēt veselīgu ūdens līmeni, gremošanu un sirds veselību.

Jūsu ķermenis nevar dabiski ražot kāliju, tāpēc jums jāpārliecinās, ka uzturā tas ir.

Ūdens

Viens no lielākajiem ieguvumiem, kas saistīti ar kabačiem, ir to augstais ūdens saturs.

Tie nejauši sastāv no aptuveni 95% ūdens. Tas ir par 3% vairāk nekā arbūzos.

Ūdens ir būtisks vispārējai labai veselībai. Tas ir galvenais muskuļu locīšanai, skābekļa transportēšanai uz šūnām un daudzām citām bioloģiskām funkcijām.

Kabači ir lielisks rehidratācijas veids, kā arī dabisko cukuru un elektrolītu, piemēram, kālija, uzņemšana, kas tiek zaudēti treniņu laikā.

Glikozes līmenis asinīs

Kabači var palīdzēt samazināt cukura līmeni asinīs cilvēkiem ar 2. tipa cukura diabētu, jo tajos ir tik maz ogļhidrātu.

Sķiedrviela, kas atrodama kabačos, var arī palīdzēt stabilizēt cukura līmeni asinīs un novērst tapas. Tas arī var palielināt jutību pret insulīnu, kas var izlīdzināt cukura līmeni asinīs.

Redze

Kabači satur C vitamīnu un beta-karotīnu, kas tiek atzīti par divām svarīgām uzturvielām acu veselībai.

Papildus tam kabači satur arī divus antioksidantus – luteīnu un zeaksantīnu. Pētījumos atklāts, ka šie divi antioksidanti var palīdzēt uzlabot redzi un samazināt ar vecumu saistītu acu slimību, piemēram, makulas deģenerācijas, risku.

Turklāt augsts luteīna un zeaksantīna līmenis var arī samazināt kataraktas attīstības varbūtību, kas var izraisīt sliktu redzi. Kabača vai cukīni uzturvielas un receptes.

Svara zudums

Tiek uzskatīts, ka regulāri ēdot kabačus, cilvēki var zaudēt svaru. Tas ir saistīts ar faktu, ka tie ir pilni ar ūdeni un tiem ir mazs kaloriju blīvums – divas lietas, kas mums var palīdzēt ilgāk justies pilnīgākiem. Arī šķiedrvielu saturs var arī novērst izsalkumu.

Kabača šķirnes

Parasti pašas agrīnākās ir balto (gaiši zaļo) kabaču šķirnes, tumši zaļie kabači ir nedaudz vēlāki, bet pēdējās sāk ražot dzelteno kabaču šķirnes.

Lielražošanā jau vairāk nekā divdesmit gadu izmanto hibrīdus, bet amatieriem paredzētajās sīkpakās sēklu tirgotāji mēdz piedāvāt gan brīvās apputes šķirņu, gan hibrīdu sēklas. 

Daudzi audzētāji izvēlas tā dēvētās krūma šķirnes. Augs veido vienu galveno vasu, gandrīz nemaz nezarojas un katrā lapas žāklē veido ziedus. Vasaras sākumā posmi starp lapām ir īsi, tāpēc veidojas maldīgs priekšstats, ka augam ir krūma forma. Vēlāk vasa izaug garāka (siltumnīcā kabačus var pat audzēt ar uzsiešanu, līdzīgi gurķiem vai tomātiem), stiepjas tālāk un var kļūt traucējoša – pinas pa kājām vai lien citās dobēs. Īstās krūma šķirnes veido lielu, kuplu augu, kuram ir daudz lapu un salīdzinoši maz augļu, – tāds krūms gan aizņem daudz vietas, bet ir mazražīgs.

Šķirnes:

• Bianco di Sicilia
• Wanda
• Toscana Baltic 
• Topkapi F1
• Suha F1
• Black Beauty
• Cora F1
• Nano verde di Milano
• Zuboda
• Nefertiti
• Tapir
• Striato d’Italia
• Romanesco
• Goldena
• Atena Polka
• Soleil

Interesanti fakti par kabačiem

• 25. aprīlis ir Nacionālā kabaču un cukini maizes diena.
• Kabača auga zieds ir ēdams. Cepti skvoša ziedi tiek uzskatīti par delikatesi.
• Viegla rūgtuma kabači, tāpat kā radniecīgām sugām, piemēram, gurķiem, var izraisīt tādi vides faktori kā augsta temperatūra, zems mitruma līmenis, zemas barības vielas augsnē utt. Rūgtumu izraisa savienojumi, ko sauc par cucurbitacīniem.
• Kabacī ir vairāk kālija nekā banānā.
• Vārds cukini nāk no ‘zucca’ itāļu vārda skvošs.
• Jo tumšāka ir miza, jo bagātākas ir barības vielas.

Kā uzglabāt kabačus

• Ja ļauj kabacim kārtīgi nobriest, to var uzglabāt sausā vietā līdz pat pavasarim. Kabacis ir gatavs ziemas guļai, ja tam ir cieta miza, nedaudz gaišāka krāsa, vairs neaug lielāks. Kabača vai cukīni uzturvielas un receptes.
• Ja nepatīk nobriedušu kabaču biezā miza, var vākt uzglabāšanai arī vidēji lielus dārzeņus, tikai tādā gadījumā pēc novākšanas tiem ļauj nedēļu īsā zālītē apžūt – saule un vējš tad padara miziņu izturīgāku. Labi, ja kabacim palicis pēc iespējas garāks kātiņš.
• Pieredze rāda, ka pēc Ziemassvētkiem kabacis kļuvis garšā neitrālāks, pat bezgaršīgāks. Tad gatavojot jāuzlabo ar garšvielām, lai ēdiens izdotos baudāms.
• Kabaci vai cukīni var sarīvēt uz rupjās rīves, pievienot zaļumus un sasaldēt nelielos trauciņos.
• Tos kabačus, kas nav izteikti ūdeņaini, var viegli izkaltēt – to aromāts un garša labi saglabājas.
• Kabači ir garšīgi, ja tos ziemai marinē tāpat kā gurķus, tikai svarīgi, lai dārzenis ir mīksts, sulīgs un nepāraudzis.
• Labāk glabājas dzeltenie un zaļie kabači, baltie jeb tautā sauktie piena kabači biežāk sāk bojāties.
• Ja, pieklauvējot pie kabača, var dzirdēt dobju skaņu, tas ir signāls, ka dārzenis labi nobriedis un to vajadzētu pagatavot.

Kabača receptes

• Kabaču pica
• Kabači mīklā
• Kabaču biezzupa
• Kabaču pankūkas
• Mazie pildītie kabacīši
• Kabacis pildīts ar biezpienu
• Kabacis ar krējumu un zaļumiem
• Cukīni sojas mērcē ar rīsu nūdelēm
• Cepti cukīni ar piparmētru
• Cukīni un burkānu pastēte
• Gnocchi pasta ar cukīni un spinātiem
• Cukīni un liellopa gaļas lazanja
• Cukīni un vasaras skvoša virpulīši

Vairāk receptes meklē mājaslapas sadaļā – Receptes!

Šis raksts Kabača vai cukīni uzturvielas un receptes pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Es tik ļoti mīlēju bērnība iesēsties pļavā un baudīt visu, kas man ir apkārt. Pīt vainadziņus no pienenēm un ābolīšiem, pētīt modušos kukainīšus un meklēt tikko izaugušās mazās skābenītes. Lasīt pilnu sauju ar skābenēm un nest uz mājām cienāt ģimeni. 

Skābenes, tāpat kā rabarbers, ir lieliska sastāvdaļa maltītēm. 

Rakstā aplūkosim, kas īsti ir skābenes; ko tās dod mums. Un, protams, ko varam pagatavot no tām. 

Skābenes

Skābenes (latīņu nosaukums – Rumex acetosa), ko sauc arī par parastajām vai dārza skābenēm, ir daudzgadīgs zālaugu augs, kas pieder pie Polygonaceae ģimenes. Tās ir  izplatītas zālāju biotopos, un tās bieži kultivē kā lapu dārzeni vai garšaugu.

Skābenes ir vieni no pirmajiem lauka dārzeņiem pavasarī. Vienā vietā skābenes var augt vairākus gadus, tomēr pēc 3 augšanas gadiem, skābeņu raža samazinās. Skābenes ir aukstuma un sala izturīgas. Tās ļoti labi pārziemo atklātā laukā. Skābenes ir mitruma prasīgas. Tās vislabāk padodas auglīgā, irdenā, labi strukturētā augsnē. 

Starp citu, skābenes ir izplatītas gandrīz visos kontinentos. Tās sastopamas visā Eiropā no Vidusjūras ziemeļu piekrastes līdz Skandināvijas ziemeļiem un Centrālāzijā. Tās sastopamas kā ievesta suga Jaunzēlandē, Austrālijā un Ziemeļamerikā.

Skābeņu sēšana

Skābenes var sēt sākot no aprīļa. Sēklas ir relatīvi smalkas. Skābeņu sēklas sāk dīgt pie temperatūras +2-3°C. Optimālā skābeņu dīgšanas temperatūra ir +15-17°C. Substrāta temperatūrai esot +18-20°C skābeņu dīgsti paradās pēc 6-8 dienām. Skābenes var sēt praktiski visu vasaru līdz pat augusta beigām. Siltos rudeņos to var darīt arī septembrī. Skābenes var audzēt arī no dēsta, bet tieša sēja ir vienkāršāka. Ja skābenes iesētas agri pavasarī – tās būs šķinamas jau augustā, savukārt, rudenī sētās – nākamā gada jūnijā. Skābenes sēj 25 – 40 cm attālās rindās. Sēklas ir relatīvi smalkas, tādēļ sējot skābeņu sēklas ar rokām, pēc skābeņu sadīgšanas būs vajadzīga retināšana, starp augiem atstājot 15 – 20 cm attālumu.

Skābeņu audzēšana

Skābeņu lapu attīstībai augsta temperatūra nav vajadzīga. Pumpuri aktivizējas pat temperatūrā, kas tikai nedaudz pārsniedz +0°C. Labākā skābeņu augšanas temperatūra ir +15°C līdz 18°C. Pārāk augstā temperatūrā, it īpaši ja trūkst mitruma, skābenes ātri uzzied un lapu raža ir maza. Regulāra laistīšana sausā laikā ne tikai palielina skābeņu ražu, tā palielina arī augu dabiskās pretošanās spējas slimībām un kaitēkļiem. Ja skābeņu dobi apsedz ar plēvi – agrā pavasarī iespējams ļoti ātri iegūt pirmo ražu.

Skābenes ir garās dienas augi, sāk ziedēt pie 15 h gaismas dienas garuma un vairāk (Latvijā tas ir jau maijā). Skābeņu sēklas nogatavojas jūlijā, augustā. Tās pacieš salnas līdz  pat -10°C.

Skābenes labi aug mitrās augsnēs, tāpēc sausos pavasaros ir vajadzīga laistīšana. Vietās, kur ūdens uzkrāja ilgstoši, skābenes neaug un pat iznīkst.

Skābeņu augšanai ļoti liela nozīme ir barības vielām – mēslojumam, galvenā nozīme – slāpeklim. Mēslojuma deva ir atkarīga no skābeņu sēšanas laika. Ja ražas vākšana ir regulāra un intensīva, pēc katras novākšanas reizes iedod papildus slāpekli (N).

Lielākais darbs skābeņu audzēšanā ir nezāļu ierobežošana, sevišķi audzējot skābenes vairākus gadus vienā vietā. Šī iemesla dēļ ir ieteicams audzēt skābenes vienā vietā ne ilgāk par 2 gadiem.

Otrajā audzēšanas gadā skābeņu stublājus labāk ir regulāri izgriezt un tas jādara vairākas reizes sezonā. Otrajā audzēšanas gadā pēc pirmās agrīnās ražas novākšanas jūnijā, skābenes mēdz nopļaut apmēram 10 cm virs zemes, lai aizkavētu ziednešu veidošanos. Pēc tam lapu un ziednešu nopļaušanu jāatkārto regulāri.

Skābenes labāk jūtas un aug, ja lapas tiek rautas pamīšus nevis visas pēc kārtas – nolasām lielākās, mazākās lai aug.

Skābenes veselībai

Skābenes satur daudz C vitamīna, karotīna, flavonglikozīdu, kāliju, dzelzi, polifenolu, flavonoīdu un minerālvielu, kā arī pat olbaltumvielas. Tajās ir daudz oksālskābes, kas traucē kalcija uzsūkšanos zarnās. 

Skābenes stimulē aknu darbību un žults veidošanos. Pastiprina zarnu peristaltiku, aptur iekšējās asiņošanas. Senatnē skābenes bija lielā lielisks līdzeklis cīņā pret cingu, pateicoties to sastāvā esošajam C vitamīnam.

Tās noder gremošanas sistēmas veselībai, paaugstināta asinsspiediena normalizēšanai, acu veselībai, imunitātes stiprināšanai un kopējā veselības stāvokļa uzlabošanai. Skābenēm piemīt arī diurētiska iedarbība.

Senos rakstos ir norādes ka skābenes ārstnieciskos nolūkos galvenokārt izmanto svaigā veidā. Skābenes mazināja drudzi, tāpēc tika dotas slimniekiem. Teikas pat vēstot, ka putni ēdot sēklas attīrīja savu balsi. 

Atceries, ka viss ir jāēd ar mēru. Skābenes satur daudz skābeņskābi, kas var nākt par sliktu arī tavai veselībai.

Skābeņu populārākās šķirnes

Dārza skābenes izveidojušās no vairākām savvaļas skābeņu sugām.

Belwilski – agrā šķirne. Izplatītākais un vecākais skābeņu šķirņu tips ir Belviļas skābenes. Tās atšķiras ar vēlu ziedēšanu un gludākām lapām.

Broadleaved –  platlapu skābenes. Tās ir agrīnākas, bet arī izzied agrāk. Šo skābeņu lapas var būt arī viegli krokotām lapām.

Red veined – sarkandzīslu skābeņu šķirne. 

Vienealis – sarkano lapu skābenes. Lapas ir tumši sarkanā līdz pat purpura krāsā.

Ruber – violeti sarkanās skābenes.

Skābenes ēdienos

Man liekas, ka, ja runājam par skābenēm, kā tās pagatavot, pirmais, kas visiem nāk prātā ir skābeņu zupa. Nu vismaz man tā ir. 

Skābenes var ēst svaigā veidā, salātos, dzērienos, zupās u.c.

Skābenes nav ieteicams gatavot dzelzs vai alumīnija traukos, jo šie metāli savstarpēji iedarbojas ar skābeņskābi un rada nepatīkamu, metālisku garšu.

Skābenes daudzgadīgais zālaugu auga receptes

• Ātrā skābeņu zupa
• Ātrā skābeņu un spinātu zupa
• Aukstā skābeņu zupa
• Skābeņu salāti
• Jamaikas skābeņu dzēriens

Līdzīgas un citas receptes meklē sadaļā – receptes!

Skābeņu daudzgadīgā zālaugu augu virtuve citās valstīs

Parastā skābe ir kultivēta gadsimtiem ilgi. Lapas ir ēdamas jaunībā, bet ir izturīgas ar vecumu; tos var biezināt zupās un mērcēs vai pievienot salātiem. Augam ir izteikta asa, skāba garša. Tas satur skābeņskābi, kas lielos daudzumos var būt indīga.

Dažādas skābeņu šķirnes dažādās valstīs tiek patērētas dažādos veidos. Dažās valstīs tos galvenokārt liek zupās un salātos, citās – no tām gatavo mērces, bet citās – brūvē tēju. Tradicionālajā slāvu virtuvē skābenes lapas izmanto arī kā pīrāgu un citu cepamo izstrādājumu pildījumu.

Nigērijas ziemeļos skābenes izmanto sautējumos, parasti ar spinātiem. Dažās Hausa kopienās to tvaicē un pagatavo salātus. Indijā lapas izmanto zupās vai karijos, kas pagatavoti no dzeltenām lēcām un zemesriekstiem. Afganistānā lapas tiek pārklātas ar mitru mīklu un ceptas, pēc tam pasniegtas kā uzkoda vai gavēņa laušanu.

Austrumeiropā savvaļas vai dārza skābenes izmanto, lai pagatavotu skābās zupas, sautētas ar dārzeņiem vai zaļumiem, gaļu vai olām. Grieķijas laukos tās izmanto ar spinātiem un puraviem. 

Albānijā lapas tiek sautētas un pasniegtas aukstā veidā, marinētas olīveļļā vai kā sastāvdaļa byrek pīrāgu (byrek me lakra) pildīšanai. Armēnijā lapas tiek savāktas pavasarī, ieaustas bizēs un kaltētas lietošanai ziemā.

Laša eskalope skābeņu mērce, kuru 1962. gadā izgudroja brāļi Troisgrosi, ir franču jaunās virtuves simbola ēdiens. Franču virtuve tradicionāli vāra zivis ar skābenēm, jo ​​to skābums izšķīdina plānos zivju kaulus.

Kā saglabāt skābenes ziemai?

Ziemai skābenes var sagatavot kaltējot, saldējot un konservējot. No kaltētajām gatavots ēdiens nav tik skābs, un, pieliekot vairāk, nedaudz jūtama salmu garša. Saldētas skābenes ir visskābākās un salīdzinājumā ar konservētajām zupā tik ātri neizjūk. Konservētās ir visneitrālākās, un tām var pievienot lokus, pētersīļus un dilles, ziemā papildinot zupu vai sautējumu ar nepieciešamajiem garšaugiem.

Skābeņu kaltēšana

Lai skābenes labi izkaltētu, vislabāk tās savērt diegā, tāpat kā baravikas, un pakarināt ēnainā vietā. Nav ieteicams stiprs caurvējš, jo tas samazina vērtīgo vielu daudzumu lapiņās. Izžuvušās skābenes ieliek hermētiski slēgtā traukā un glabā vietā, kur netiek klāt saules stari.

Skābeņu saldēšana

Saldēšana ir visātrākais paņēmiens, kā skābenes sagatavot ziemai.

Skābenes nomazgā, cietos kātus nogriež. Liek caurdurī un uz īsu brīdi iemērc vārošā ūdenī, pēc tam strauji atdzesē ledusaukstā ūdenī (tieši no straujās atdzesēšanas atkarīgs vērtīgo vielu saturs – jo straujāk rīkosieties, jo mazāk zudumu). Pēc tam notecina lieko ūdeni, masu sapilda trauciņos atbilstīgi porcijām un sasaldē. Karstajā ūdenī lapiņas stipri sakrītas un aizņem daudz mazāk vietas. Ja saldētavā vietas pietiek, kastītēs vai maisiņā liek svaigas lapiņas. Steidzīgas saimnieces tās var pat nesagriezt – ziemā izņem no saldētavas, ar rokām saspiež maisiņu, un skābenes salūst gabaliņos.

Skābeņu konservēšana

Konservētajām skābenēm vislabākā garša ir tad, ja tām pievienoti garšaugi – dilles, loki, pētersīļi.

Interesanti fakti par skābenēm

• Botāniķi skābenes klasificē kā kosmopolītisku augu, jo tās ir izplatītas visos kontinentos, izņemot Antarktīdu, kā arī daudzās salās. Ir apmēram 150 tās veidi. Dažas no tās šķirnēm to vitalitātes dēļ pat tiek uzskatītas par nezālēm.
• Skābeņu nosaukuma izcelsmes avots vēl nav noskaidrots.
• Skābenes ir ārkārtīgi nepretenciozas, tās spēj augt dažādos apstākļos, ja tām ir pietiekami daudz saules gaismas. Bieži vien tās pat aug ceļmalās un pat poligonos. Skābeņu sēklas pārnēsā vējš, un tās viegli dīgst, nokrītot zemē.
• Daudzu skābeņu sugu saknēs ir daudz tanīnu un tās agrāk ir izmantotas ādas miecēšanai. Skābenes satur arī dabīgas krāsvielas, no kurām var iegūt sarkanās un dzeltenās krāsas. Bet mūsdienu pasaulē mākslīgo krāsvielu ražošana joprojām ir lētāka.
• Skābenes ir pārsteidzoši izturīgs augs, tās aug visos kontinentos, viegli savvaļā un asimilējas jaunās telpās, un ir atrodamas pat augstu kalnos, līdz pat 3000-3300 m virs jūras līmeņa.
• Sagrieztas skābenes ilgstoši netiek uzglabātas, tās ātri sāk novīst, zaudējot garšu un aromātu, jo tajā esošās barības vielas sadalās. Tās vari iesaiņot plastmasas maisiņā un sagrieztās lapas ievietot traukā ar ūdeni, turēt ledusskapī, tādā veidā paildzinot skābeņu “dzīvi”.
• Zirgu skābenes Azerbaidžānā un Armēnijā. Lapas tiek žāvētas, pēc tam tās zaudē rūgtumu un iegūst patīkamu garšu. Zirgu skābenes jaunie kātiņi un lapas ir daļa no vairākiem ēdieniem Uzbekistānā.
• Kopš seniem laikiem daudzas skābeņu sugas ir pazīstamas kā ārstniecības augi. Tiek izmantotas visas to daļas – sakneņi, sēklas, kāti, lapas. Atkarībā no konkrētā skābeņu veida, augu daļas un izejvielas pārstrādes metodes, galaproduktu izmanto kā līdzekli pret ķērpjiem, kašķiem, dažiem audzējiem, kuņģa, zarnu un gremošanas sistēmas slimībām un daudz vairāk.
• Pat veseli cilvēki nevar ēst skābās skābenes lielos daudzumos, jo tās satur lielu daudzumu skābeņskābes. Un cilvēkiem ar gastrītu, čūlām un citām kuņģa un zarnu trakta slimībām labāk tās pilnībā izslēgt no uztura.

Šis raksts Skābenes daudzgadīgais zālaugu augs pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Šajā rakstā apskatīsim, no kurienes nāk rabarberi; kā tie aug; kādi ir to veidi un, protams, garšīgās rabarberu receptes. 

Rabarberu vēsture

Rabarberi sākotnēji cēlušies no Āzijas, bet 1600. gados tos ieveda Eiropā un neilgi pēc tam Amerikā. Tas aug apgabalos ar vēsāku klimatu, padarot to populāru ziemeļu dārzos. Rabarberu ir viegli audzēt, taču tam ir nepieciešams miera periods, lai tas patiešām attīstītos un radītu milzīgu kātu daudzumu.

Kāti ir vienīgā ēdamā rabarberu auga daļa. Vārot tiem ir bagātīga, sulīga garša. Rabarberu auga lapas ir toksiskas – tās satur kairinātāju, ko sauc par skābeņskābi, tāpēc pārliecinieties, ka tās netiek norītas.

Rabarberiem ir brīnišķīgi tas, ka tie ražos daudzus gadus. Šī iemesla dēļ rabarberi jāstāda savā dārzā jebkurā stūrī. Tas labi aug augsnē, kas bagātināts ar lielu daudzumu kūtsmēslu vai komposta, tāpēc daži dārznieki to pat iestādīs netālu vai arī iekšā savos kompostos. 

Rabarberus stādīšana

Rabarberu stāda agrā pavasarī, tiklīdz zeme ir darboties spējīga. Rabarberus var stādīt arī rudenī pēc miera iestāšanās.

Rabarberu stādus stāda no aprīļa līdz augustam – augiem vajadzīgs laiks, lai iesakņotos. Ļoti svarīgs faktors sekmīgai rabarberu audzēšanai ir mitrums – sausā laikā bagātīgi jālaista. Ja laistīšanu grūti nodrošināt. Ja augi būs aplaistīti, saņēmuši pietiekami barības vielu, stādījums ražos vismaz 10–12 gadu.

Rabarberu audzēšanai izvēlas no nezālēm tīru un pēc iespējas ātri iesilstošu vietu, lai varētu iegūt agrāku ražu. Jāatceras, ka rabarbera lielās un plātās lapas varbūt kā lielisks dekors un papildinājums puķu dobei vai dārziņam. 

Vispiemērotākā ir irdena, ūdenscaurlaidīga, trūdvielām bagāta smilšaina vai smilšmāla augsne ar pH 5,5- 6,5. Rabarberiem vajag daudz barības vielu, tāpēc lauks pirms stādīšanas rūpīgi jāmēslo ar organisko mēslojumu, zaļmēslojumu un arī komplekso mēslojumu iestrādājot kā pamatmēslojumu. Pirms rabarberu stādīšanas vislabāk izmantot bagātīgi sadalījušos kūtsmēslus. Kompostu vai kūdru izmanto organiskā satura palielināšanai. Vietu rabarberu stādīšanai vēlams sagatavot 30 – 40 cm dziļumā (aramkārta) iepriekšējā gada rudenī.

Rabarberu audzēšanai piemērotākās ir atklātas, labi apgaismotas vietas. Mazdārziņos rabarberus var audzēt arī zem kokiem, ja rabarbers saņem pietiekami daudz gaismas.

Stāda visu vasaru – ja ir vairāki dēsti vai stāda lielāku platību, jānodrošina vismaz 1,2–1,5 m augšanas attālums. Katram rabarberam vajadzētu nodrošināt apmēram 2 m2 platību.

Rabarberu ietekme uz veselību

Rabarbers ir lielisks pārtikas produkts tievētājiem, jo šajā augā ir ļoti maz kaloriju, bet tas ir bagāts ar šķiedrvielām. Rabarberā ir apmēram tikpat daudz šķiedrvielu kā ābolos, apelsīnos un selerijās – divi grami uz katriem 100 gramiem auga. 100 gramos rabarberu ir tikai 116 kalorijas.

Rabarberos ir ļoti daudz K1 vitamīna – 100 grami auga satur apmēram 26-37 procentus no ieteicamās vitamīna dienas devas. Tāpat tajā ir diezgan daudz kalcija, bet, ņemot vērā, ka šajā augā ir arī ļoti daudz skābeņskābes, tas nekādu labumu organismam nedos.

Rabarberos esošās šķiedrvielas pozitīvi ietekmē holesterīna līmeni asinīs – tas samazina tā sauktā “sliktā” holesterīna daudzumu. Tiesa, līdzīgs efekts piemīt jebkuram produktam, kā sastāvā ir daudz šķiedrvielu. Rabarberā esošās šķiedrvielas neatšķiras no tām, kas atrodamas citos augos.

Šis augs satur arī vērtīgos P, C, A, B vitamīnus, pektīnvielas, no minerālvielām – kāliju, fosforu, magniju, dzelzi un alumīniju (pēdējo vielu ne tik lielā daudzumā, lai tā izraisītu saindēšanos).

Atceries, ka rabarberus neierobežotā daudzumā ēst nav ieteicams. To pārmērīgai lietošanai var būt vairāki nepatīkami un pat bīstami blakusefekti. Bet nu mēs visi zinām, ka viss ir jālieto ar mēru.

13 labākās rabarberu šķirnes

• Ķiršu sarkanais
• Šimpanzes Kanādas sarkanais
• Crimson sarkanais
• Vācu vīns
• Glaskina mūžīgais
• Hardijs Tartijs
• Holšteina asiņainais
• KangaRhu
• Princis Alberts
• Riverside milzīgais
• Saullēkts
• Īslaicīgi ātrā 
• Viktorija

Fakti par rabarberiem

• Rabarberu binomālais nosaukums ir Rheum rhabarbarum – konkrētais epitets ir no latīņu valodas un nozīmē “barbaru sakne”.
• Rabarberu lapas ir indīgas, tās ir pilnas ar vairāk skābeņskābes nekā cilvēki un dzīvnieki var droši patērēt. Nelielos daudzumos skābeņskābes ir atrodami kātiņos, kurus mēs ēdam – skābuma dēļ rabarberiem ir “tandeks”. (Nelielu daudzumu skābeņskābes atradīsit arī skābenēs un spinātos).
• Pretēji izplatītajam uzskatam, kaut arī rabarberu lapas ir indīgas, tās faktiski var kompostēt. Tajās esošās skābes sadalīsies tāpat kā jebkura cita dabiska ķīmiska viela, kas atrodama augos, un tas neizraisīs komposta toksiskumu.
• Rabarberi ir daudzgadīgi. Un tas ir izturīgs pret aukstumu. Tāpat kā braukt tam pāri ar kravas automašīnu. Vai arī aizdedzināt. Un tas var pat pārdzīvot šīs lietas.
• Rabarberi botāniski ir dārzeņi, taču ēdiena gatavošanā mēs pret tiem izturamies kā pret augļiem un bieži ēdam desertos. 1947. gadā Amerikas Savienotās Valstis tai piešķīra juridisko apzīmējumu “auglis”, lai izvairītos no augstajiem tarifiem, kas uzlikti ievestajiem dārzeņiem.
• Dažreiz rabarberi tiek saukti par “pīrāgu augu”. Visi kādreiz ir  ēduši rabarberu pīrāgu (vai pat labāk, zemeņu rabarberu pīrāgu).
• Rabarberos sarkanā krāsa ir saistīta ar antocianīnu klātbūtni, tās pašas ķīmiskās vielas, kuru dēļ dažu lapu koku lapas rudenī kļūst sarkanas.
• Rabarberu sakne tūkstošiem gadu tiek izmantota kā caurejas līdzeklis ķīniešu medicīnā.
• Ja jums patīk krāsot tekstilizstrādājumus ar dabīgām augu izcelsmes krāsvielām, rabarberu lapas ir labs kodinātājs (vienkārši rīkojieties ar tiem ļoti uzmanīgi!). Saknes radīs brūnu krāsu.
• Novāktos rabarberu kātiņus uzglabājiet ledusskapī un pēc iespējas ātrāk izlietojiet. Rabarberi labi sasals.
• Nenovāc rabarberus karstumā, jo kātiņi ātri savīst.
• Runājot par rabarberu novākšanu – vilkt vai sagriezt? Vienmēr velciet! Ja griež kātiņus, tas var veicināt puvi. Nav ieteicams vienlaikus ņemt vairāk nekā pusi no auga kātiem.

Rabarberu receptes 

Šašliku marināde rabarberu sulā
Rabarberu kūka
Rabarberu plātsmaize
Rabarberu ledus tēja

vēl līdzīgas un citādākas receptes meklē sadaļā – receptes!

Kā rabarberus sagatavot ziemai?

Rabarberus ziemas krājumiem var sagatavot tos konservējot, piemēram, gatavojot ievārījumu vai kompotu.

Taču, ja vēlies saglabāt īsto rabarbera garšu un tekstūru, tos var arī saldēt. Vispirms jāizvēlas saldēšanai piemēroti rabarberu kāti – stingri, vēl kraukšķīgi. Saldēšanai nederēs rabarberu kāti, kas jau ir nedaudz apvītuši. Ja rabarberus plāno saldēt uzreiz pēc noplūkšanas, tiem nogriez lapas, bet, ja tos plānots vēl dienu vai divas turēt ledusskapī un tikai tad saldēt, rabarberu kātiem atstāj lapu aptuveni piecu centimetru augstumā. Tas nepieciešams, lai rabarberu kāti neizžūtu.

Kad rabarberi saplūkti, tiem apgriež galus, lai sagatavotu saldēšanai. Tad tos sagriež 2-4 centimetrus lielos gabaliņos un noskalo zem vēsa, tekoša ūdens. Rabarberu gabaliņus saber caurdurī un ļauj nožūt vismaz 20 minūtes, lai tie būtu sausi un tīri.

Pēc tam rabarberu gabaliņus saber saldēšanai paredzētos trauciņos vai maisiņos. Svarīgi – rabarberiem jābūt sausiem, lai neveidotos ledus kristāliņi. Kad rabarberi sapildīti trauciņos vai maisiņos, tos liek saldētavā un strauji sasaldē.

Saldējot rabarberus, var nomākt jautājums – vai tos pirms tam vajag nomizot? Ja ir vēlēšanās, to var darīt, tomēr rabarberu gabaliņi noturēs savu formu labāk tad, ja nebūs mizoti. Nomizoti rabarberu gabaliņi pēc atsaldēšanas mēdz izjukt pa šķiedrām.

Šis raksts Rabarbers dārzenis ar lielām lapām pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Šajā rakstā apskatīsim, kas ir sparģelis; tā vēsturi; kā to pagatavot un ko tas sniedz mums. 

Garšīgais pavasara dārzenis sparģelis, kas tas ir?

Sparģeļi ir zaļš dārzenis, kas ir viegli atpazīstams ar gariem, smailiem kātiem, kurus parasti grilē, tvaicē vai grauzdē. Tas ir pazīstams kā pavasara dārzenis. Īstā sparģeļu sezona sākas aprīļa beigās un ilgst līdz jūnija vidum. 

Sparģeļi (Asparagus officinalis) ir dārzeņi, kas nāk no Asparagaceae ģimenes. Šajā augu ģimenē ir vairāk nekā 200 sugu. Dažas sugas audzē kā dekoratīvus augus. 

Sakarā ar importu no Ķīnas, Peru un Vācijas, tos var ēst visu gadu. Tā sezonalitāte arī padara sparģeļus dārgākus nekā citi dārzeņi, un garša mainās atkarībā no tā, kur tie ir audzēti. 

Sparģeļu vēsture

Sparģeļi pirmo reizi tika audzēti Grieķijā vairāk nekā pirms 2500 gadiem, un tie uzskatīts, ka arī senie romieši to ir audzējuši un baudījuši kā ēdienu. To atklāja augam savvaļā. Agrīnās kultivētās sparģeļu versijās bija plānāki kātiņi un krāsa bija tumšāka nekā sparģeļiem, kurus mēs šodien atrodam zemnieku tirgū. Tam bija arī rūgtāka garša.

Lielākā daļa dārzeņu ir viengadīgie, kas nozīmē, ka tie jāstāda katru gadu. Sparģeļi ir viens no nedaudzajiem daudzgadīgajiem dārzeņiem, kas nozīmē, ka tie atgriežas gadu no gada. Tāpēc dažreiz joprojām var atrast savvaļā augošus sparģeļus.

Sparģeļi aug mērenā vai subtropu klimatā, augsnēs, kas nav pārāk skābas. Mūsdienās Ķīna, Taizeme, Meksika, Peru un Vācija ir lielākās pasaules sparģeļu audzēšanas valstis. 

Sparģeļu veidi

Lai arī zaļie sparģeļi ir visizplatītākie, iespējams, esat redzējuši vai nobaudījuši violetos vai baltos sparģeļus. Violeto sparģeļu garša parasti ir nedaudz saldāka nekā zaļo, savukārt baltajiem sparģeļiem ir maigāka garša. Baltos sparģeļus lielos daudzumos audzē Francijā, tāpēc tie parasti sastopami Eiropā. Dārzenis tiek audzēts pilnībā pazemē, tāpēc krāsu veidojošais hlorofils nekad neattīstās, un kātiņi paliek balti.

Garšīgais pavasara dārzenis sparģelis – ieguvumi veselībai

Sparģeļi ir lielisks šķiedrvielu avots, bez holesterīna un ar zemu kaloriju un tauku saturu. Starp dārzeņos atrodamajiem mikroelementiem, tas visvairāk satur K vitamīnu un B9 vitamīnu (folātus). 

No tā var arī iegūt  ikdienas ieteicamos A, C un E vitamīnus, kā arī fosforu, kāliju un olbaltumvielas.

Sparģeļu ēšanai ir daudz papildu priekšrocību. Tas var palīdzēt pazemināt asinsspiedienu, palīdzēt gremošanai un acu veselībai. 

Tomēr kā jau ar jebkuru produktu, ar to nevajadzētu pārforsēt un lietot mēreni.

Kā pagatavot sparģeļus

Svaigiem sparģeļiem ir neatvairāma salda un asa tekstūra, ja tos bauda neapstrādātus. Vārot šķiedrveida zaļumus, tiek iegūtas jaunas garšas. Dabiski garšīgajam aromātam nav vajadzīgs vairāk nekā eļļa, sāls un pipari. 

Sparģeļus var pagatavot uz plīts, cepeškrāsnī vai pat uz grila, ja vēlies gatavot ārā. Cepeškrāsns, tiem piešķir ar kūpinājumu garšu, savukārt tvaicēšana uztur tos spilgti zaļus un sulīgus. 

Izmēģini un atrodi savu iecienītāko sparģeļu pagatavošanas veidu:

Vārīti sparģeļi

Cepti sparģeļi

Sautēti sparģeļi

Interesanti fakti par sparģeļiem

• No sēklām līdz ražas novākšanai nepieciešami trīs gadi. Kad tie sāk aug, sparģeļu augus var apgriezt katru pavasari 15 vai vairāk gadus. Augi kļūst spēcīgāki otrajā gadā, un nākamajā pavasarī daži augi sasniedz zīmuļa diametru, norādot, ka ir gatavi novākšanai.
• Vistas var palīdzēt audzēt sparģeļus. 2010. Gada tika veikt pētījums, nezāļu augšana tika samazināta līdz 90 procentiem pēc tam, kad vistas tika izlaistas sparģeļu laukā – neradīja negatīvu ietekmi uz kultūru. Un ap sparģeļiem bija izravēta zāle. 
• Ķīna ir sparģeļu ražošanas lielvalsts. Nākamie tuvākie “konkurenti” ir Peru, savukārt Vācija, ASV.
• Mičigana, ir pasaules pasludinātā sparģeļu galvaspilsēta. Apgabals ražo divas trešdaļas valsts sparģeļu un katru gadu jūnijā rīko Nacionālos sparģeļu svētkus, lai svinētu ražu. 
• Baltie sparģeļi nav ģenētiski balti. Tie kļūst balti saules gaismas trūkuma dēļ. 
• Sparģeļi panes sāli. Sparģeļi, kuru izcelsme ir Vidusjūras baseina smilšainās, dažreiz sāļajās augsnēs, sāļumu panes labāk nekā lielākā daļa parasto nezāļu. Mūsdienu lauksaimnieki bieži paļaujas uz ķīmiskajiem herbicīdiem, lai pārvaldītu nezāļu augšanu, kas ir darbietilpīgākais aspekts sparģeļu ražošanā, taču akmens sāls bija vecmodīga alternatīva. Tomēr tas nav ļoti ieteicams – sparģeļi var panest sāli, bet blakus esošie augi to nepieļaus. 
• Sparģeļu augiem ir seksuāla diferenciācija. Sēklās audzētu sparģeļu rezultātā vīriešu un sieviešu augi sajaucas 50/50. Ziedi starp abiem izskatās nedaudz atšķirīgi, un sieviešu augi rada sarkanu ogu, kas novirza enerģiju no veģetatīvās augšanas, kas padara tos mazāk produktīvus. Šī iemesla dēļ galvenās komerciālo sparģeļu šķirnes ir ģenētiski vīriešu kloni.
• Mīlestība pret Sparģeļu iedvesmoja. Augusts bija dārzeņa pazinējs, viņš organizēja elites militārās vienības, lai viņam atnestu sparģeļus. Slavenās sparģeļu flotes impērijā veica apļus, lai labākās šķirnes ievestu atpakaļ Romā, savukārt ātrākie skrējēji tika nodarbināti, lai nestu svaigus sparģeļus augstu Alpos, kur tos varēja sasaldēt vēlākai izmantošanai.

Seko Gatavo.com un tur noteikti ieraudzīsi vēl lieliskas sparģeļu receptes.

Šis raksts Garšīgais pavasara dārzenis sparģelis pirmo reizi parādījas Gatavo.com.