Pavasara kišs

Pavasara kišs. Ēdiens, ko var pildīt ar jebko. Lielisks, gards pavasara pieskāriens. Gards gan auksts, gan silts. Izmēģini!

Citas līdzīgas receptes meklē ŠEIT. 

Vai zināji?

Daudz kas kišā neatbilst tā populārajai reputācijai. Lai gan tas var šķist tipiski francisks, tā izcelsme ir mazāk skaidra. Tā tālas saknes, iespējams, meklējamas Senās Romas ceptajās siera kūkās. Taču pirmos atpazīstamos mūsdienu kiša senčus var atrast viduslaiku Eiropas virtuvēs. Termins “vanilīns” tika lietots, lai aprakstītu “kafiju” (mīklas apvalku), kas pildīts ar sakultām olām un krējumu un aromatizēts ar gaļas vai augļu gabaliņiem. Tie varēja būt saldi vai sāļi, un bieži vien bija ļoti bagātīgi. “Vēršīgā mīkla ar miesu”, kas iekļauta 15. gadsimta Austrumanglijas recepšu kolekcijā. Tās ir sasmalcinātas teļa ribiņas un vistas kaulus pikantā krēmā, kas saldinātas ar medu un vīnu, kas cepti krēma kūkā.

Lai gan šai vēžveidīgajai mīklai varētu būt spēcīga līdzība ar kišu, līdz 19. gadsimtam vārds “kišs”. Kas, iespējams, ir Elzasas dialekta vārda “küche” daudzskaitlis, kas pats par sevi ir vācu vārda “kuchen” jeb kūka pamazināmais elements. Vēsturnieks Gijs Kaburdēns atsauces meklējamas jau 1605. gada aprakstos par Sentžuljēnas hospisi Nansī pilsētā, kur tas, šķiet, aprakstīja kaut ko daudz plānāku un kraukšķīgāku — vairāk līdzīgu tarte flambée, ko joprojām baudīja kaimiņos esošajā Elzasā, nevis mūsdienu kišu. Tāpat kā tarte flambée, arī šis “kišs” tika gatavots no maizes mīklas atgriezumiem, kas pārklāti ar plānu ikdienas sastāvdaļu kārtu, kas tolaik nozīmēja olas, krējumu un garšaugus, nevis tādus greznības produktus kā bekonu. Žanna Lēša, Grand Est reģiona virtuves eksperte, agrīno kišu dēvē par “Lotringas picas versiju”, un 1607. gada recepte ar plūmju vai ananāsu piemēru skaidri parāda, ka, tāpat kā krēms, tas bija pieejams daudzās garšās.

Lai labi garšo pavasara kišs!