Kausēto sieru pievienot dažām zupām, liekas, nu jau šobrīd ir diez gan populāri un arī gardi. 

Nekas jau diži nemainās Frikadeļu zupas receptei, izņemot to, ka beigās jāpievieno savs kausētais siers. Šo recepti atstāšu šeit, jo citreiz vienkārši piemirstas, ka viena īpašā sastāvdaļa var mainīt ēdiena garšu un konsistenci, protams, uz labāko pusi. Izmēģini!

Citas zupas receptes skaties ŠEIT.

Vai zināji?

Atkarībā no dažādu valstu nacionālajām tradīcijām, frikadeles, pazīst vairāk kā kotletes un šo ēdienu analogus var izmantot gan pirmajos, gan otrajos ēdienos.

Dāņu, vācu un holandiešu virtuvē Frikadele ir ēdiens, kas līdzinās krievu kotletēm, ir maltās gaļas bumbiņa, kas ceptas eļļā. Tajā pašā laikā frikadeles, ko liek zupās, Vācijā sauc par Fleischklößchen (gaļas pelmeņi). Tajā pašā laikā zviedru kotletes, kas ir kā mazas frikadeles, ir mazu kotlešu variants, kas tiek pasniegts kartupeļu sēņu ēdienu.

Krievijā frikadeļu zupa iemantoja popularitāti kopš 20. gadsimta 20. gadu beigām, pateicoties lielām rūpnīcu-virtuvju atvēršanai lielās pilsētās – lielos, mehanizētos ēdināšanas uzņēmumos, kuru sortimentā bija šāda veida maltās gaļas pusfabrikāts.

Lai labi garši frikadeļu zupa ar kausēto sieru!

Šis raksts Frikadeļu zupa ar kausēto sieru pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Jums ar tā ir? Vēlaties izmantot pēdējos produktus ledusskapī, lai nesabojās un nav jāmet ārā. Nu, šādi ar šis ēdiens radās. Un ziniet, baigi gardi!

Citas receptes ar makaroniem, meklē ŠEIT!

Vai zināji?

Feta ir sālījumā nogatavināta mīkstā siera šķirne ar baltu krāsu un viegli rūgtenu garšu. Feta ir populārākais siers Grieķijā, kur tas veido 70% no visa sieru patēriņa. Fetu tradicionāli gatavo no aitas piena, bet tam atļauts pievienot ne vairāk kā 30% kazas piena. Fetai līdzīgi sieri ir brinza, panirs un halūmi.

Fetai ir sena vēsture. Tas minēts jau Homēra „Odisejā”, un tradicionāli bijis aitu ganu ēdiens. Kopš 2002. gada fetai piešķirts Aizsargāts cilmes vietas nosaukums (Protected Designation of Origin), un Eiropas Savienībā par fetu drīkst saukt tikai septiņos Grieķijas reģionos ražoto sieru. Ārpus Eiropas Savienības gan ir valstis (piemēram, ASV), kas šo ierobežojumu neievēro un arī sevis ražoto sieru sauc par fetu.

Fetu nogatavina divos posmos: sākumā vismaz 15—20 dienu, bet pēc tam vēl vismaz divus mēnešus zemākā temperatūrā. Par vislabāko uzskata vismaz 5 mēnešus nogatavinātu fetu, bet 9—12 mēnešu nogatavinātai fetai ir pikantāka garša.

Makaroni. Tie ir dažāda izmēra un formas kaltēti miltu izstrādājumi, ko parasti gatavo no neraudzētas kviešu mīklas. Vispiemērotākie milti makaroniem ir augstāka labuma un 1. šķiras speciāla maluma makaronu milti no cietajiem kviešiem vai stiklainiem mīkstajiem kviešiem, kuru lipekļa daudzums ir vismaz 28%, tomēr tos var arī gatavot no auzu, miežu un rudzu miltiem.

Lai labi garšo Makaroni ar malto gaļu un fetas sieru!

Šis raksts Makaroni ar malto gaļu un fetas sieru pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Ja man prasa, kuru ēdienu gatavoju ar prieku, un viegli gatavojams, parasti saku pildītā paprika un kabacis. Abus dārzeņus, principā, pildu ar vienu un to pašu. 

Ko vēl pagatavot no kabača, meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Kā izrādās, kotlete ir franču virtuves ēdiens, ko parasti cep no maltas vai kapātas gaļas, zivīm un dārzeņiem. Sākotnēji tika pasniegtas ar kauliņu gaļas gabalā, lai kotleti būtu ērtāk paņemt rokā. Kad izgudroja nazi un dakšiņu, kotletes ieguva mūsdienu izskatu.

Carienes Elizabetes Petrovnas laikā jaunie pavāri no Krievijas Impērijas tika sūtīti uz Franciju apgūt franču pavārmākslu. Vairākas receptes no Francijas tika atvestas uz Krievijas Impēriju, kur vēlāk radās Kijevas kotletes, Požarska kotletes un citi kotletes atvasinājumi.

…

Cukīni un kabacis ir viena un tā paša auga auglis. Cukīni nav īpaša ķirbjaugu suga, bet drīzāk dārzeņķirbja augļa noteikts attīstības brīdis. Par cukīni ir pieņemts uzskatīt kabaču augļus, kas ir līdz 450 g smagi, ar maigu, plānu mizu, neatkarīgi no to formas un krāsas. To sēklas ir aizmetušās, bet nav nogatavojušās.

Šīs vārds ir cēlies no itāļu valodas, kurā ķirbis ir zuccha, bet mazais vēl neizaugušais ķirbis (vai kabacis) zucchini. Juceklis ar vārdiem kabacis un cukīni ir radies tādēļ, ka Itālijā audzē un plaši eksportē tumši zaļos kabačus, un tie sarunu valodā iedēvēti par cukīni, savukārt Latvijā vēsturiski audzētas šķirnes ar baltu mizu (tās radušās Tuvajos Austrumos, bet pie mums nonākušas caur Krieviju). Kabača vai cukīni uzturvielas un receptes.

Arī pašlaik Latvijā cilvēki vēl joprojām biežāk izvēlas kabačus ar gaiši zaļu mizu, kaut gan nu jau arvien vairāk audzē arī tumši zaļos un dzeltenos.

Lai labi garšo kabača kotletes ar malto gaļu!

Šis raksts Kabača kotletes ar malto gaļu pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas receptes ar rīsiem meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Rīsi ir sens austrumu tautu kultūraugs. Tā sēju, stādīšanu un novākšanu vienmēr pavadīja kulta rituāli. Ūdens un siltums ir tie elementi, kuros rīsa grauds var dīgt. Ar rīsa diētu cilvēkā tiek rosināta šķidruma regulācija. Pateicoties rīsa sakarībai ar ūdeni un ar siltumu, tas dziļi iesaistās vielu maiņas norisēs un spēcina cilvēka gribu.

Rīsi satur ļoti maz tauku, olbaltumvielu un šķiedrvielu, kas palīdz pret pārēšanos un bieži tas tiek ieteikts kā diētisks produkts.

Rīsi satur daudz minerālvielas un B grupas vitamīnus un veicina holesterīna samazināšanos organismā. Visbiežāk lieto diētiskajos ēdienos.

Brūnie rīsi. Āzijā brūnos rīsus uzturā parasti lieto bērni un gados vecāki cilvēki, bet Eiropā un Amerikā tos iecienījuši veselīga uztura piekritēji. Tie ir gaiši brūnā krāsā un ir veselīgāki nekā baltie rīsi, jo apstrādes laikā apvalkā tiek saglabātas vērtīgās uzturvielas. Tomēr derīguma termiņš brūnajiem rīsiem ir īsāks nekā baltajiem.

Baltie rīsi. Šiem rīsiem tiek veikts pilns apstrādes cikls. Te parasti ir gludi un līdzeni, raksturīgā baltā krāsā un dzidri, tomēr daži graudi var būt mazāk caurspīdīgi, jo satur sīkus gaisa burbulīšus. Balti rīsi satur mazāk vitamīnus un minerālvielas nekā brūnie un tvaicētie rīsi, tomēr tieši baltie ir pasaulē vispopulārākie rīsi. Balto rīsu pagatavošanas laiks ir 10 – 15 minūtes, bet gataviem rīsu ēdieniem piemīt lieliska garša un elegants izskats.

Interesanti fakti par rīsiem

1. ​​Lielais Ķīnas mūris tiek turēts kopā ar lipīgajiem rīsiem. Ja kādreiz esat mēģinājis no katla dibena noņemt sacepušos rīsus, jūs zināt, cik spēcīgi tie var būt. Kamēr Lielais mūris tika būvēts Mingu dinastijas laikā 15. un 16. gadsimtā, strādnieki izmantoja putru, kas pagatavota no rīsiem un kalcija karbonāta kā javu, lai noturētu kopā sienas akmeņus.
2. Rīsi der gadiem ilgi – ja vien tie nav brūni. Nevārīti baltie rīsi saglabāsies svaigi un ēdami jebkur no 10 līdz 30 gadiem (atkarībā no tā, kā tie tiek uzglabāti). Bet termiski neapstrādātu brūno rīsu glabāšanas laiks ir tikai trīs līdz seši mēneši, jo kliju pārklājums oksidēsies.
3. Savvaļas rīsi nav rīsi. Savvaļas rīsi ir tāls radinieks visiem citiem rīsiem, ko parasti ēd mūsdienās, no kuriem lielākā daļa pieder Oryza sativa ģimenei. Tā vietā savvaļas rīsi ir daļa no Zizania ģints. Tie ir graudi, kas novākti no Ziemeļamerikā un Ķīnā audzētām purva zālēm.
4. Visi baltie rīsi sākas brūnā krāsā. Labi, jūs, iespējams, zināt šo, bet tas ir svarīgi. Baltie rīsi ir tikai brūnie rīsi, kas ir atbrīvoti no ārējā kliju slāņa un pulēti.

…

1. Rīsus audzē visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Rīsi ir pielāgojami, viegli audzējami, un tiem ir ļoti augsta raža, kas padara tos par lielisku kultūru audzēšanai jebkur un lielai populācijai. Tikai viena rīsu sēkla radīs vairāk nekā 3000 graudu.
2. Amerikāņi katru gadu apēd vairāk nekā 26 mārciņas rīsu. Tas varētu šķist daudz, bet tas nav nekas, salīdzinot ar pārējo pasauli. Saskaņā ar ASV rīsu ražotāju asociācijas datiem cilvēki Āzijā apēd līdz 300 mārciņām gadā un Apvienoto Arābu Emirātu iedzīvotāji patērē 450 mārciņas gadā. No otras puses, franči rīsus neēd gandrīz — tikai 10 mārciņas katru gadu.
3. Lielākā bļoda ar ceptiem rīsiem tika izbarota cūkām. 2015. gada oktobrī 300 pavāru apvienojās Jandžou, Ķīnā, lai labotu pasaules rekordu par lielāko ceptu rīsu bļodu. Viņi to izdarīja, izveidojot bļodu ar Yeung Chow ceptiem rīsiem (gatavots no rīsiem, olām, vistas, šķiņķa, garnelēm, kaltētām ķemmīšgliemenēm un dārzeņiem), kas svēra 9242 mārciņas. Ikviens svinēja svētkus, līdz parādījās attēli ar dažiem rīsiem (kas tika uzskatīti par nederīgiem lietošanai pārtikā), kas tika iekrauti pašizgāzējos un nosūtīti uz cūku fermām. Saskaņā ar Ginesa teikto, visiem rīsiem bija jābūt ēdamiem (cilvēkiem), lai tie atbilstu prasībām. Tātad rekords joprojām pieder Turcijas kulinārijas federācijai Bolu pilsētā Turcijā, kas pagatavoja 6944 mārciņas smagu bļodu.

Lai labi garšo rīsi ar malto gaļu un dārzeņiem!

Šis raksts Rīsi ar malto gaļu un dārzeņiem pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Līdzīgās receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Vārds pelmeni ir atvasināts no pel’n’an (пельнянь) — somu komi un udmurtu valodās burtiski “ausu maize”.

Seno urāliešu pelmeņiem bija rituāla nozīme: ēdiens simboliski iemiesoja visu veidu mājlopu upurus, kas piederēja personai.

Nav skaidrs, kad pelmeņi ienāca Sibīrijas pamatiedzīvotāju virtuvē un kad tie pirmo reizi parādījās krievu virtuvē. Viena teorija liecina, ka pelmeni jeb pildīti vārīti pelmeņi kopumā ir cēlušies Sibīrijā, iespējams, vienkāršota ķīniešu valodas jiaozi adaptācija (dažos dialektos to sauc par Bāomiàn). Šo teoriju apstiprina fakts, ka tradicionālie pelmeņu pildījumi ir spēcīgi aromatizēti ar melnajiem pipariem un citām svešzemju garšvielām Iespējams, ka mongoļi pelmēņus aiznesuši no Ķīnas uz Sibīriju un Urāliem, no kurienes tie pamazām izplatījās līdz pat Austrumeiropa.

Pildījumam var būt maltā gaļa (cūkgaļa, jēra gaļa, liellopu gaļa, zivis vai jebkura cita gaļa, jo īpaši tradicionāla ir brieža gaļa aukstākos reģionos) vai sēnes, vai abu kombinācija. Populāra ir arī dažādu gaļas veidu sajaukšana. Tradicionālajā udmurtiešu receptē nepieciešams maisījums, kurā ir 45% liellopu gaļas, 35% aitas gaļas un 20% cūkgaļas. Pildījumā iemaisa dažādas garšvielas, piemēram, melnos piparus un kubiņos sagrieztus sīpolus, kā arī ķiplokus. Tos parasti papildina ar skābo krējumu, majonēzi, dillēm, sarkanajiem sīpoliem vai etiķi, kas visi ir tradicionāli šim reģionam un var tikt ražoti Sibīrijas klimatā.

..

1879. gadā Ņižņijnovgorodā tika izdota brošūra “Dziesmas par pelmeņiem”. Epigrāfs bija šāds: esmu gatavs nokrist uz ceļiem pirms tā, kurš izgudroja pelmeņus; vienā un tajā pašā rotaļīgajā stilā tika izpildītas vairāk nekā 20 stanzas, kurās šis garšīgs ēdiens.

Parasti uzglabā saldētā veidā. Pagatavo vārot ūdenī vai buljonā līdz uzpeldēšanai, turpinot vārīt 2—3 minūtes; nereti apcep vai nu pēc vārīšanas vai saldētus; var pagatavot arī tvaicējot. Pasniedz ar skābu krējumu, etiķi, sinepēm un/vai mārrutkiem, kečupu, majonēzi.

Mājās gatavoti pelmeņi, lai labi garšo!

Šis raksts Mājās gatavoti pelmeņi pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas garda kabaču receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Kabacis pēc latīniskā nosaukuma ir Cucurbita pepo. Kabači ir dārzeņķirbju šķirnes augi. Tie ir viengadīgi. Tos audzē gan siltumnīcās, gan lecekļos, bet pārsvarā audzē zem klajas debess.

Kabači vai cukīni ir vasaras ķirbis, lakstaugs. Augs, kura augļus novāc, kad to nenobriedušās sēklas un vidus vēl ir mīksti un ēdami. Botānikā kabača augļi ir pepo, oga (kabača zieda pietūkušā olnīca) ar sacietējušu epikarpu. Kulinārijā tas ir dārzenis, parasti vārīts un ēdams kā sāļš ēdiens vai papildinājums.

Kabači nāk no ķirbjiem, kas pirmoreiz tika pieradināti Mezoamerikā pirms vairāk nekā 7000 gadiem, bet paši kabači tika audzēta Milānā 19. gadsimta beigās. Kabaču šķēles ar malto gaļu.

Šis raksts Kabaču šķēles ar malto gaļu pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas līdzīgas receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Kabacis pēc latīniskā nosaukuma ir Cucurbita pepo. Kabači ir dārzeņķirbju šķirnes augi. Tie ir viengadīgi. Tos audzē gan siltumnīcās, gan lecekļos, bet pārsvarā audzē zem klajas debess. Kabači vai cukīni ir vasaras ķirbis, lakstaugs. Augs, kura augļus novāc, kad to nenobriedušās sēklas un vidus vēl ir mīksti un ēdami.

Botānikā kabača augļi ir pepo, oga (kabača zieda pietūkušā olnīca) ar sacietējušu epikarpu. Kulinārijā tas ir dārzenis, parasti vārīts un ēdams kā sāļš ēdiens vai papildinājums.

Kabači nāk no ķirbjiem, kas pirmoreiz tika pieradināti Mezoamerikā pirms vairāk nekā 7000 gadiem, bet paši kabači tika audzēta Milānā 19. gadsimta beigās.

Kotlete ir franču virtuves ēdiens, ko parasti cep no maltas vai kapātas gaļas, zivīm un dārzeņiem. Sākotnēji tika pasniegtas ar kauliņu gaļas gabalā, lai kotleti būtu ērtāk paņemt rokā. Kad izgudroja nazi un dakšiņu, kotletes ieguva mūsdienu izskatu.

Carienes Elizabetes Petrovnas laikā jaunie pavāri no Krievijas Impērijas tika sūtīti uz Franciju apgūt franču pavārmākslu. Vairākas receptes no Francijas tika atvestas uz Krievijas Impēriju, kur vēlāk radās Kijevas kotletes, Požarska kotletes un citi kotletes atvasinājumi.

Lai labi garšo gaļas un kabaču kotletes!

Šis raksts Gaļas un kabaču kotletes pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Ko vēl var pagatavot no vistas, skaties ŠEIT.

Vai zināji?

• Vistas gaļa ir liesa un tādējādi satur maz tauku. Vistā ir arī mazāk piesātināto tauku nekā sarkanajā gaļā. Vislielākais taukus saturs ir ādā, tāpēc, ja vēlies izvairīties no tauku patēriņa, ādu vislabāk noņemt nost.
• Vistas gaļā ir 20 g olbaltumvielu uz 100 g gaļas. Šis ir viens no iemesliem, kāpēc vistas gaļu uzturā regulāri lieto veselīga uztura cienītāji.
• Salīdzinot ar citiem gaļas veidiem, vistas gaļai ir zemāks holesterīna līmenis (izņemot ādu).
• Vistas gaļa satur cilvēka organismam nepieciešamus vitamīnus – A, B6, B12 u.c., kā arī būtiskas minerālvielas.
• Visbeidzot, vistas gaļa ir ne vien veselīga, bet arī ļoti garšīga. Vistas gaļas ēdienu variāciju ir daudz – atliek vien atrast to, kas vislabāk garšos tev un tavai ģimenei.
• Jēla gaļa rūpīgi jāapstrādā un pareizi jāuzglabā, jo tā satur daudz baktēriju. Virtuves dēlīti un nazi, ko izmanto putna griešanai, vienmēr kārtīgi nomazgā ar siltu ziepjūdeni.
• Jēlu gaļu uzglabā ledusskapja apakšējā plauktā, lai tā nepilētu uz citiem produktiem. Savukārt jau apstrādātu gaļu (ceptu, vārītu) uzglabā ledusskapja augšējā plauktā, lai tā nenonāktu saskarē ar jēlu gaļu.
• Putna gaļa ledusskapī var kļūt sausa, tāpēc to vēlams iesaiņot pārtikas plēvē vai apziest ar saulespuķu eļļu.

Mocarellas siers

• Mozzarella ir biezpiena siers, kura izcelsme ir Dienviditālijā. Tas ir populārs itāļu siers, kas pazīstams ar savu maigo garšu, nedaudz saldenu garšu un mīkstu, staipīgu un elastīgu tekstūru, kad tas ir svaigs. Novecojot, tas kļūst stingrāks un mazāk elastīgs. Tradicionāli sieru gatavo no itāļu bifeļu piena ar pastas filata metodi.
• Mocarellas siers netiek izturēts kā vairums sieru. To ēd svaigu un dažu stundu laikā pēc pagatavošanas. To var turēt sālījumā līdz pat nedēļai. Maza mitruma mocarellu var uzglabāt ledusskapī mēnesi; dažas sasmalcinātas mocarellas ar zemu mitruma līmeni glabāšanas laiks ir līdz sešiem mēnešiem.
• Kopš 1996. gada mocarella ES ir atzīta par garantētu tradicionālās īpatnības (GTĪ/STG) pārtikas produktu. Tas ir pieejams dažāda izmēra bumbiņu veidā. Svaiga mocarella ir viens no viegli pagatavojamajiem sieriem, ko izmanto salātos, gaļā, jūras veltēs un dārzeņos.
• Mozzarella di Bufala, kas pazīstama arī kā “bifeļu mozzarella”, ir izgatavota no pieradināta ūdens bifeļu piena.
• Mozzarella Fior di Latte ražo no svaiga, pasterizēta vai nepasterizēta govs piena, savukārt mocarella ar zemu mitruma līmeni tiek ražota no pilnpiena vai daļēji vājpiena. Un mozzarella affumicata ir kūpināta mocarellas šķirne.
• Ciliegine ir tradicionāls itāļu mozzarella veids, kas izgatavots no pasterizēta govs piena vai dažreiz ar ūdens bifeļa pienu, un ir pieejams mazās gludās baltās bumbiņās.
• Mocarellu, kas izgatavota no aitas piena, pievienojot jēra sīrupu, Sardīnijā, Abruco un Lacio sauc par mozzarella pecorella vai mozzapecora.
• Mocarellu ražo arī no kazas piena.

Lail abi garšo vistas maltās gaļas nageti ar mocarellu!

Šis raksts Vistas maltās gaļas nageti ar mocarellu pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Šis raksts Kabača keksiņi pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Šis raksts Maltās gaļas laiviņas ar sēnēm un tomātiem pirmo reizi parādījas Gatavo.com.