Citas līdzīgas receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Mango ir kešju riekstu dzimtas pārstāvis un viens no svarīgākajiem un visplašāk kultivētajiem augļiem tropiskajā pasaulē. Mango koks tiek uzskatīts par Dienvidāzijas, īpaši Mjanmas un Asamas štata Indijā, vietēju augu, un ir izveidotas daudzas tā šķirnes. Mango ir bagātīgs A, C un D vitamīnu avots.

Mango ir nesaraujami saistīts ar Indijas folkloru un reliģiskajām ceremonijām. Pats Budam tika uzdāvināts mango birzs, lai viņš varētu atrast mieru tās pateicīgajā ēnā. Nosaukums “mango”, ar kuru šis auglis ir pazīstams angliski un spāniski runājošajās valstīs, visticamāk, ir atvasināts no malajamu mannas, ko portugāļi pārņēma kā mangu. 1498. gadā ieradās Keralā garšvielu tirdzniecības nolūkā. Iespējams, sēklu transportēšanas grūtību dēļ (tās saglabā dīgtspēju tikai īsu laiku) koks Rietumu puslodē netika ievests līdz aptuveni 1700. gadam, kad tas tika iestādīts Brazīlijā; Rietumindiju tas sasniedza ap 1740. gadu.

Karijs (Tamila valodā kari) ir garšvielu maisījums no garšvielām, kuras pamatā ir kurkumas sakne. Indijā tradicionāli kariju pievieno gaļai, zivīm, rīsiem un dārzeņiem. Šī garšviela ir arī ļoti populāra un augsti novērtēta, jo spēj dot ēdieniem zeltainu nokrāsu un brīnišķīgu aromātu. Kariju pat pievieno saldajam plovam.

Populāri ēdieni ar kariju: rīsi, dārzeņu ragu, vistas salāti, liellopu gaļas fileja, frikadeles, maltā gaļa, makaroni ar vistas gaļu.

Lai labi garšo burkānu mango karijs ar vistas fileju!

Šis raksts Burkānu mango karijs ar vistas fileju pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas salātu receptes skaties ŠEIT.

Vai zināji?

Kalmāri ir mīkstčauļu moluski ar astoņām vai desmit ekstremitātēm un apvalku. Latvijas veikalos nopērkamie ir zvejoti Vidusjūras reģionā, lielākoties Itālijā un citās pasaules daļās, piemēram, Atlantijas un Klusajā okeānā pie Ziemeļamerikas un Japānas.

Kalmāri galvenokārt uzturas mērenā klimata zonās, apdzīvo subtropu ūdeņus, tomēr ir sastopami arī Antarktīdas ūdeņos, tikai šo radību izmēri ir daudz mazāki. Pavisam pasaulē sastopami 200 līdz 300 kalmāru veidi. Tie mēdz būt no 10 centimetriem līdz pat 12 metriem lieli. Kalmāru ķermeņa bumbierveida dziedzerī atrodas interesants veidojums – tintes pūslītis, ko tie izmanto aizsardzībai. Jūtot draudus, kalmārs uz iespējamo pretinieku caur muti izšļāc tinti. Kalmāru ķidājot, rūpīgi izņemtā pūslīša saturu izmanto kā pārtikas krāsvielu makaronu un jūras produktu mērcēm.

Kalmāri ir bagāti ar B grupas vitamīniem – B2 un B12, kā arī ar E un PP vitamīnu (niacīnu). No minerālvielām satur daudz cinka (uzlabo imūnsistēmu), vara (liela nozīme dzelzs metabolismā), joda un fosfora. Kalmāra gaļā ir arī dzelzs un kālijs, ievērojams antioksidanta selēna daudzums un organismam ļoti nepieciešamās omega-3 taukskābes. Lai arī kalmāri nesatur lielu tauku daudzumu, holesterīna tajos ir diezgan daudz – aptuveni 200 miligrami 100 gramos. Tomēr kalmāru gaļas olbaltumvielas organismā ļoti labi sagremojas un uzsūcas, turklāt tā ir kalorijām nabadzīga (100 g – 96 kcal). Kaloriju daudzums var mainīties atkarībā no pagatavošanas veida.

Lai labi garši salāti ar konservētiem kalmāriem, rīsiem un olām!

Šis raksts Salāti ar konservētiem kalmāriem, rīsiem un olām pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Šis ir savā ziņā arī lielisks brokastu ēdiens, enerģija visai dienai!

Ar ko vēl var ēst rīsus, skaties ŠEIT.

Vai zināji?

Kedžerī jeb “Kedgeree” ir britu nacionālais brokastu ēdiens, kura saknes meklējamas 19. gadsimta Indijā. 

Kedgeree ir rīsu un kūpinātu zivju ēdiens, kas radies koloniālajā Indijā un tagad ir lolota un populāra britu recepte. Kedgeree sāka savu dzīvi britu radža laikā kā khichdi — ēdiens no ājurvēdas hičari diētas, kurā bija garšvielas, cepti sīpoli, ingvers un lēcas. Tie, kas atgriezās no sava laika subkontinentā, atveda ēdienu uz Lielbritāniju, kur tas ātri kļuva par nacionālo galveno ēdienu, un lēcas parasti netika pagatavotas. No pieticīga rīsu un lēcu ēdiena tas lēnām pārvērtās par to, ko mēs zinām šodien, kurā ietilpst kūpinātas zivis.

Šī garšīgā un sātīgā recepte ir piepildīta ar garšām, ko nodrošina kūpinātais lasis, karijs, aromātiskais kardamons un smaržīgie pētersīļi. Kedgeree ēd karstu vai aukstu, un to tradicionāli uzskata par brokastu ēdienu, taču to bauda arī kā pusdienas vai vakariņas. Šī garšīgā maltīte ir gatava mazāk nekā stundas laikā, un tā ir lieliska iespēja ģimenes vakariņām. Jo ​​tā ir sātīga, mierinoša un pagatavota no svaigām un veselīgām sastāvdaļām.

…

Tiek uzskatīts, ka Kedgeree cēlies no Indijas rīsu un pupiņu vai rīsu un lēcu ēdiena khichuṛī, izsekojamība līdz 1340. gadam vai agrāk. Hobsons-Džobsons citē ibn Battuta (apmēram  1340), pieminot ēdienu mung pupiņām, kas vārītas ar rīsiem, ko sauc par kišrī. 

Gudžaratā, kur khichdi joprojām ir populārs, lēcu un rīsu ēdienu parasti pasniedz ar kadhi — jogurta ēdienu ar garšvielām, ko var sajaukt ar khichdi. Khichdi Gudžaratā parasti negatavo ar zivīm, lai gan piekrastes ciematos, kur ir daudz jūras velšu, zivis dažreiz ēd ar hichdi.

Mogulu imperators Aurangzebs iecienījis Alamgiri Khichdi —  kedgeree ar zivīm un vārītām olām. Plaši tiek uzskatīts, ka šo ēdienu uz Apvienoto Karalisti atveda atgriezušies britu koloniāļi, kuri to bija baudījuši Indijā un ieveda Lielbritānijā kā brokastu ēdienu Viktorijas laikos, kas bija daļa no modernās angloindiešu virtuves

Ēdiens tika iekļauts jau 1790. gadā Stefanas Malkolmas no Bērnfūtas, Damfrīsšīras štata, recepšu grāmatā. Līdz 19. gadsimtam Kedgeree bija kļuvis par izsmalcinātu brokastu/vēlo brokastu ēdienu Anglijā, parādoties, piemēram, Saki novelē “A Bread and Butter Miss“.

Lai labi garšo kedgeree jeb rīsi ar lasi un olu!

Šis raksts Kedgeree jeb rīsi ar lasi un olu pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Kā vēl pagatavot rīsus, meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Lai izvārītu ideālus, irdenus rīsus, var izmantot divus vienkāršus paņēmienus. Tie tevi nepievils nekad, rīsi vienmēr būs perfekti.

Mērīšanas paņēmiens. Lai izvārītu rīsus 3 – 4 porcijām, ņem 250 ml krūzi un ieber tajā, piemēram, gargraudu rīsus. Ber rīsus katlā un tajā pašā krūzē iepilda aukstu ūdeni, pārlej rīsiem. Šādas ūdens krūzes būs vajadzīgas divas. Pievieno šķipsnu sāls, nosedz cieši ar vāku un uz lielas uguns ļauj ūdenim uzvārīties, nogriež minimālu karstumu un vāra 12 – 15 minūtes. Noņem katliņu no uguns. Ja viss ūdens sasūcies rīsos, vārīšana ir pabeigta. Ar dakšiņu visu izcilā un samaisa, rīsi gatavi. Tik vienkārši. Šādi vārīti rīsi būs irdeni, viegli, ar riekstainu garšu. Nevainojami! Tiem var pievienot nedaudz sviestu vai olīveļļu un nedaudz citrona sulu.

Ja vēlies, lai rīsi lēnām sasniedz gatavības pakāpi, kamēr gatavojas pārējais ēdiens, tad vāri rīsus uz uguns tikai 5 minūtes. Necilājot vāku, noņem no uguns un iepako segās un spilvenos. Kad pienāk laiks likt rīsus galdā, iztin katliņu no segām, rīsi būs gatavi un nevainojami.

…

Tvaika paņēmiens. Ielej katlā jebkādu daudzumu auksta ūdens (pietiekami daudz, lai bagātīgi nosegtu rīsus), ieber rīsus, pievieno šķipsnu sāls. Strauji uzvāra ūdeni un turpina uz vidējas uguns vārīt 8 minūtes. Sietā kāš rīsus, vienlaicīgi katliņā uzķerot nedaudz karstā ūdens, kas iztek no rīsiem. Pietiks ar apmēram 2 cm karstā ūdens. Uzliek sietu ar rīsiem uz tvaikojošā ūdens un apsedz ar divām kārtām folijas. Katliņu liek uz minimāla karstuma, lai uzturētu tvaikojošā ūdens karstumu. Ļauj rīsiem šādi gulēt uz tvaikiem apmēram 5 – 10 minūtes. Rīsi gatavi! Šādi vārīti rīsi ir nevainojami irdeni, viegli kā spalviņas. Pēdējo piecu minūšu laikā stērķeles ūdens būs notecējis, bet tvaiki nogatavinājuši rīsus līdz pilnībai.

Aromatizēti rīsi. Neatkarīgi no tā, kurš rīsu vārīšanas paņēmiens tiek izmantots, rīsus var aromatizēt, ūdenim pievienojot dažādas garšvielas. Piedāvājam trīs dažādas smaržas un garšas buķetes. Pēc tam, kad ūdens ir uzvārījies, tam pievieno šķipsnu safrāna, nosedz cieši ar vāku un vāra gatavus. Šādi vārīti rīsi būs skaistā, dzeltenā krāsā un nevainojami saderēs ar gaļu un zivīm.

Rīsus var aromatizēt arī ar citronu. Pierīvē pie ūdens citrona miziņu, iespiež nedaudz citrona sulu, uzliek vāku un vāra rīsus gatavus. Šādi rīsi perfekti saderēs ar zivju un jūras velšu ēdieniem.

Austrumnieciskai buķetei, gatavojot indiešu ēdienus, ūdeni var aromatizēt, izmantojot krustnagliņas, kanēļa mizu un kurkumu. Šīs garšvielas var sajaukt jebkādās attiecībās. Piemēram, ņem 10 krustnagliņas, vienu kanēļa mizas standziņu un vienu tējkaroti kurkumas. Visu dara tāpat kā iepriekš, garšvielas pievieno, kad ūdens vārās, nosedz cieši ar vāku un vāra rīsus gatavus.
Lai labi garšo rīsi ar vistu, kabaci un vārītām olām!

Šis raksts Rīsi ar vistu, kabaci un vārītām olām pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas receptes ar rīsiem meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Rīsi ir sens austrumu tautu kultūraugs. Tā sēju, stādīšanu un novākšanu vienmēr pavadīja kulta rituāli. Ūdens un siltums ir tie elementi, kuros rīsa grauds var dīgt. Ar rīsa diētu cilvēkā tiek rosināta šķidruma regulācija. Pateicoties rīsa sakarībai ar ūdeni un ar siltumu, tas dziļi iesaistās vielu maiņas norisēs un spēcina cilvēka gribu.

Rīsi satur ļoti maz tauku, olbaltumvielu un šķiedrvielu, kas palīdz pret pārēšanos un bieži tas tiek ieteikts kā diētisks produkts.

Rīsi satur daudz minerālvielas un B grupas vitamīnus un veicina holesterīna samazināšanos organismā. Visbiežāk lieto diētiskajos ēdienos.

Brūnie rīsi. Āzijā brūnos rīsus uzturā parasti lieto bērni un gados vecāki cilvēki, bet Eiropā un Amerikā tos iecienījuši veselīga uztura piekritēji. Tie ir gaiši brūnā krāsā un ir veselīgāki nekā baltie rīsi, jo apstrādes laikā apvalkā tiek saglabātas vērtīgās uzturvielas. Tomēr derīguma termiņš brūnajiem rīsiem ir īsāks nekā baltajiem.

Baltie rīsi. Šiem rīsiem tiek veikts pilns apstrādes cikls. Te parasti ir gludi un līdzeni, raksturīgā baltā krāsā un dzidri, tomēr daži graudi var būt mazāk caurspīdīgi, jo satur sīkus gaisa burbulīšus. Balti rīsi satur mazāk vitamīnus un minerālvielas nekā brūnie un tvaicētie rīsi, tomēr tieši baltie ir pasaulē vispopulārākie rīsi. Balto rīsu pagatavošanas laiks ir 10 – 15 minūtes, bet gataviem rīsu ēdieniem piemīt lieliska garša un elegants izskats.

Interesanti fakti par rīsiem

1. ​​Lielais Ķīnas mūris tiek turēts kopā ar lipīgajiem rīsiem. Ja kādreiz esat mēģinājis no katla dibena noņemt sacepušos rīsus, jūs zināt, cik spēcīgi tie var būt. Kamēr Lielais mūris tika būvēts Mingu dinastijas laikā 15. un 16. gadsimtā, strādnieki izmantoja putru, kas pagatavota no rīsiem un kalcija karbonāta kā javu, lai noturētu kopā sienas akmeņus.
2. Rīsi der gadiem ilgi – ja vien tie nav brūni. Nevārīti baltie rīsi saglabāsies svaigi un ēdami jebkur no 10 līdz 30 gadiem (atkarībā no tā, kā tie tiek uzglabāti). Bet termiski neapstrādātu brūno rīsu glabāšanas laiks ir tikai trīs līdz seši mēneši, jo kliju pārklājums oksidēsies.
3. Savvaļas rīsi nav rīsi. Savvaļas rīsi ir tāls radinieks visiem citiem rīsiem, ko parasti ēd mūsdienās, no kuriem lielākā daļa pieder Oryza sativa ģimenei. Tā vietā savvaļas rīsi ir daļa no Zizania ģints. Tie ir graudi, kas novākti no Ziemeļamerikā un Ķīnā audzētām purva zālēm.
4. Visi baltie rīsi sākas brūnā krāsā. Labi, jūs, iespējams, zināt šo, bet tas ir svarīgi. Baltie rīsi ir tikai brūnie rīsi, kas ir atbrīvoti no ārējā kliju slāņa un pulēti.

…

1. Rīsus audzē visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Rīsi ir pielāgojami, viegli audzējami, un tiem ir ļoti augsta raža, kas padara tos par lielisku kultūru audzēšanai jebkur un lielai populācijai. Tikai viena rīsu sēkla radīs vairāk nekā 3000 graudu.
2. Amerikāņi katru gadu apēd vairāk nekā 26 mārciņas rīsu. Tas varētu šķist daudz, bet tas nav nekas, salīdzinot ar pārējo pasauli. Saskaņā ar ASV rīsu ražotāju asociācijas datiem cilvēki Āzijā apēd līdz 300 mārciņām gadā un Apvienoto Arābu Emirātu iedzīvotāji patērē 450 mārciņas gadā. No otras puses, franči rīsus neēd gandrīz — tikai 10 mārciņas katru gadu.
3. Lielākā bļoda ar ceptiem rīsiem tika izbarota cūkām. 2015. gada oktobrī 300 pavāru apvienojās Jandžou, Ķīnā, lai labotu pasaules rekordu par lielāko ceptu rīsu bļodu. Viņi to izdarīja, izveidojot bļodu ar Yeung Chow ceptiem rīsiem (gatavots no rīsiem, olām, vistas, šķiņķa, garnelēm, kaltētām ķemmīšgliemenēm un dārzeņiem), kas svēra 9242 mārciņas. Ikviens svinēja svētkus, līdz parādījās attēli ar dažiem rīsiem (kas tika uzskatīti par nederīgiem lietošanai pārtikā), kas tika iekrauti pašizgāzējos un nosūtīti uz cūku fermām. Saskaņā ar Ginesa teikto, visiem rīsiem bija jābūt ēdamiem (cilvēkiem), lai tie atbilstu prasībām. Tātad rekords joprojām pieder Turcijas kulinārijas federācijai Bolu pilsētā Turcijā, kas pagatavoja 6944 mārciņas smagu bļodu.

Lai labi garšo rīsi ar malto gaļu un dārzeņiem!

Šis raksts Rīsi ar malto gaļu un dārzeņiem pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas līdzīgas receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Lai gan rīsu audzēšana daudz agrāk bija izplatījusies no Dienvidāzijas uz Vidusāziju un Rietumāziju, tieši Abasīdu kalifāta laikā rīsu gatavošanas metodes, kas tuvināja mūsdienu plovu gatavošanas stilus. Sākotnēji izplatījās plašā teritorijā no Spānijas līdz Afganistānai. Galu galā plašākai pasaulei. No šādiem ēdieniem attīstījās spāņu paella un Dienvidāzijas pilau jeb pulao un biryani.

Saskaņā ar autora K. T. Achaya teikto, Indijas eposā Mahabharata ir minēts gadījums, kad rīsi un gaļa tiek pagatavoti kopā. Tāpat, saskaņā ar Achaya, “pulao” vai “pallao” tiek lietots, lai apzīmētu rīsu ēdienu senos sanskrita darbos, piemēram, Yājñavalkya Smṛti. Tomēr, kā norāda pārtikas rakstnieki Kolīna Teilore Sena un Čārlzs Perijs, kā arī sociālo teorētiķis Ašiss Nandijs, šīs atsauces būtiski nesaskan ar plaši lietoto nozīmi un vēsturi, kas ietverta plovos, kas parādās indiešu pārskatos pēc viduslaiku Vidusāzijas iekarojumiem.

Lai labi garšo veģetārais plovs!

Šis raksts Veģetārais plovs pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Kā vēl pagatavot rīsus, skaties ŠEIT.

Vai zināji?

Rīsi:

Rīsi ir graudzāļu dzimtas ģints. No šīs ģints tiek plaši kultivētas divas sugas sējas rīsi un Āfrikas rīsi. No tiem iegūst to cietos graudus, kas tiek lietoti uzturā. Rīsi ir viens no svarīgākajiem pārtikas produktiem pasaulē. Aptuveni puse no pasaules iedzīvotājiem, tajā skaitā gandrīz visi Austrumāzijas un Dienvidaustrumāzijas iedzīvotāji, ir pilnībā atkarīgi no rīsiem. 

Tas ir plaša patēriņa produkts. 95% no pasaulē izaudzētās rīsu ražas apēd cilvēki. Tajos ir daudz minerālvielu, vitamīnu un olbaltumvielu. Regulāri lietojot uzturā rīsus, samazinās risks saslimt ar sklerozi, jo tie samazina holesterīna daudzumu asinīs. Dažādi apstrādājot rīsu graudus, iegūst rīsus, kas atšķiras pēc krāsas, garšas, pagatavošanas laika, kā arī pēc uzturvērtības. Pēc apstrādes veida rīsus iedala brūnajos, baltajos un ar tvaiku apstrādātajos. 

No rīsiem var pagatavot praktiski jebko — gan salātus, zupas, saldus ēdienus, pat konditorejas izstrādājumus un pīrādziņu pildījumu. Austrumnieki no rīsiem gatavo arī makaronus.

Kokosriekstu piens:

Kokosriekstu piens ir necaurspīdīgs, pienbalts šķidrums, kas iegūts no nobriedušu kokosriekstu rīvētas mīkstuma. Kokosriekstu piena necaurredzamība un bagātīgā garša ir saistīta ar augstu eļļas saturu, no kura lielākā daļa ir piesātinātie tauki. Kokosriekstu piens ir tradicionāla pārtikas sastāvdaļa, ko izmanto Dienvidaustrumāzijā, Okeānijā, Dienvidāzijā un Austrumāfrikā. To izmanto arī ēdiena gatavošanai Karību jūras reģionā, tropiskajā Latīņamerikā un Rietumāfrikā, kur kokosrieksti tika ieviesti koloniālās ēras laikā.

Kokosriekstu pienu iedala apakštipos, pamatojoties uz tauku saturu. Tos var vispārināt kokosriekstu krēmā ar vislielāko tauku daudzumu; kokosriekstu piens ar maksimālo tauku saturu aptuveni 20%; un kokosriekstu vājpiens ar nenozīmīgu tauku daudzumu. Šo terminoloģiju ne vienmēr ievēro komerciālajā kokosriekstu pienā, ko pārdod Rietumvalstīs.

Kokosriekstu pienu var izmantot arī piena aizstājēju ražošanai. Šie produkti nav tas pats, kas parastie kokosriekstu piena produkti, kas ir paredzēti ēdiena gatavošanai, nevis dzeršanai. Saldināts, apstrādāts kokosriekstu piena produkts no Puertoriko ir pazīstams arī kā kokosriekstu krēms. To izmanto daudzos desertos un dzērienos, piemēram, piña colada, lai gan to nevajadzētu sajaukt ar kokosriekstu krēmu.

Lai labi garšo rīsi ar vistu un spinātiem kokosriekstu mērcē!

Šis raksts Rīsi ar vistu un spinātiem kokosriekstu mērcē pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas līdzīgas receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Risotto

Itāļu rīsu ēdiens, kas vārīts ar buljonu, līdz tas sasniedz krēmīgu konsistenci. Buljonu var iegūt no gaļas, zivīm vai dārzeņiem. Daudzi risoto veidi satur sviestu, sīpolus, baltvīnu un parmezāna sieru. Tas ir viens no visizplatītākajiem rīsu gatavošanas veidiem Itālijā. Safrāns sākotnēji tika izmantots aromātam un tam raksturīgajai dzeltenai krāsai.

Rīsi Itālijas dienvidos ir audzēti gadsimtiem ilgi. No dienvidiem rīsi pamazām virzījās uz ziemeļiem uz Itālijas ziemeļiem, kur Po ielejas purvi bija piemēroti rīsu audzēšanai.

Saskaņā ar leģendu, jauns stikla pūtēja māceklis no Flandrijas Venerandas Fabbrica del Duomo di Milano, kurš izmantoja safrānu kā pigmentu, pievienoja to rīsu ēdienam kāzu mielastā. 

Tiek uzskatīts, ka risotto ir radies ap Lombardiju. Pirmā recepte, ko var identificēt kā risotto, ir datēta ar 1809. gadu. Tajā ietilpst sviestā sautēti rīsi, desiņas, kaulu smadzenes un sīpoli ar buljonu, kam pakāpeniski pievieno safrānu. 1854. gada Trattato di cucina ir recepte ēdienam, kas nosaukts par risotto.

Salvija

Salvija lieliski sader praktiski ar visiem gaļas ēdieniem, bet it sevišķi ar medījumu un malto gaļu. Salvija padara aromātiskus, garšīgākus un vieglāk sagremojamus pākšaugu ēdienus un sevišķi labi piestāv pupiņām. Salvija brīnišķīgi uzlabo tomātu ēdienu garšu. It īpaši ieteicams to pievienot tomātu zupām, mērcēm un sautējumiem.

Kaltētai salvijai piemīt spēcīgāka garša nekā svaigai, tāpēc ēdieniem jāpievieno uzmanīgi. Ja būs par daudz, ēdienam radīsies rūgtena, ziepjaina garša. Tā kā salvija ir bagāta ar dezinficējošām vielām, tā pagarina ēdiena uzglabāšanas laiku.

Trekni ēdieni, kam pievienota salvija, kļūst vieglāk sagremojami.

Īstais salvijas aromāts atraisās tikai vārīšanas un cepšanas laikā, tāpēc lapiņas pievieno ēdienam gatavošanas procesā, reizēm pat sākumā.

Ķirbis

No minerālvielām ķirbī var izcelt kālija, vara un dzelzs daudzumu. Taču visvairāk lielā oga satur beta (β) karotīnu, kas ir zināms kā spēcīgs antioksidants un imunitātes stiprinātājs, tāpēc ķirbi ieteicams lietot uzturā, lai izvairītos no noteikta veida onkoloģiskajām un sirds un asinsvadu slimībām. Jo oranžāks ir ķirbja mīkstums, jo tas satur vairāk antioksidantu un, tātad, ir vērtīgāks. Apēdot 200 gramus ķirbja dienā, var uzņemt 20 procentus no C vitamīna dienas devas, 10 procentus no nepieciešamā E vitamīna, kālija un magnēzija daudzuma, kā arī vismaz piecus procentus nepieciešamā B6 vitamīna, folijskābes, dzelzs, magnija un fosfora. Ķirbis satur 90 procentu ūdens un gandrīz nemaz nesatur taukus, tāpēc to izmanto dažādās diētās un iesaka sirds slimniekiem. Tā kā ķirbī ir daudz šķiedrvielu, tas uzlabo gremošanu.

Lai labi garšo vegānu ķirbju risotto ar kraukšķīgo salviju!

Šis raksts Vegānu ķirbju risotto ar kraukšķīgo salviju pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas rīsu receptes meklē ŠEIT.

Risotto ir itāļu rīsu ēdiens, kas vārīts ar buljonu, līdz tas sasniedz krēmīgu konsistenci. Buljonu var iegūt no gaļas, zivīm vai dārzeņiem. Daudzi risoto veidi satur sviestu, sīpolus, baltvīnu un Parmigiano-Reggiano sieru. Tas ir viens no visizplatītākajiem rīsu gatavošanas veidiem Itālijā. Safrāns sākotnēji tika izmantots aromātam un tai raksturīgajai dzeltenajai krāsai.

Risotto Itālijā bieži tiek pasniegts pirmais ēdiens pirms otrā ēdiena, bet risotto alla milanese bieži tiek pasniegts kopā ar ossobuco alla milanese kā viena ēdiena maltīti.

Rīsi Itālijas dienvidos ir audzēti gadsimtiem ilgi. No dienvidiem rīsi pamazām virzījās uz ziemeļiem uz Itālijas ziemeļiem, kur Po upes ielejas purvi bija piemēroti rīsu audzēšanai. Saskaņā ar leģendu, jauns stikla pūtēja māceklis Fabbrica del Duomo di Milano no Flandrijas, kurš izmantoja safrānu kā pigmentu, pievienoja to rīsu ēdienam kāzu mielastā. Tiek uzskatīts, ka risotto ir radies ap Lombardiju. Pirmā recepte, ko var identificēt kā risoto, ir datēta ar 1809. gadu. Tajā ietilpst sviestā sautēti rīsi, desiņas, kaulu smadzenes un sīpoli ar buljonu, kam pakāpeniski pievieno safrānu. 1854. gada Trattato di cucina (“Traktāts par gatavošanu”), ko izstrādājis karaļu galvenā pavāra palīgs Džovanni Vialardi, ir recepte ēdienam, kas nosaukts par risoto. Tomēr jautājums par to, kurš Milānā izgudroja risoto, joprojām ir neatbildēts.

Rīsu šķirnes, kas tagad ir saistītas ar risoto, tika izstrādātas 20. gadsimtā, sākot ar Maratelli 1914. gadā.

Lai labi garšo krēmīgais risoto!

Šis raksts Krēmīgais risoto pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas rīsu ēdiena receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Rīsi ir sens austrumu tautu kultūraugs. Rīsi satur ļoti maz tauku, olbaltumvielu un šķiedrvielu, kas palīdz pret pārēšanos un bieži tas tiek ieteikts kā diētisks produkts.

• Sarkanie rīsi. Šis Taizemes tradicionālais rīsu variants pēdējā laikā ir parādījies arī Francijas dienvidos.
• Gargraudu rīsi. Visizplatītākais rīsu veids, ko lieto plovu, piedevu un desertu pagatavošanai.
• Apaļgraudu rīsi. Nereti tos sauc par piena rīsiem. Audzē to galvenokārt Itālijā, tāpēc tas sastopams plaša spektra Vidusjūras valstu ēdienos – no risotto līdz zupām. Pateicoties tam, ka šie rīsi ir ļoti lipīgi, tos izmanto arī suši gatavošanai.
• Savvaļas rīsi. No botāniķu viedokļa šie nemaz nav rīsi, bet gan daudzgadīga zāle, ko audzē Ziemeļamerikas lielo ezeru rajonā. Šie rīsi ir ar augstu uzturvērtību. Savvaļas rīsi ir ļoti cieti.
• Brūnie rīsi. Vieni un tās pašas šķirnes rīsi, tikai dažādi apstrādāti, atšķiras pēc krāsas, garšas, uzturvērtībām un gatavošanas ilguma.

Pēc apstrādes veida rīsus iedala: brūnie – minimāla apstrāde, saglabājot visvairāk uzturvielas; baltie – slīpēti sniegbalti rīsi – visizplatītākais apstrādes veids; tvaicētie- speciali apstrādāti ar tvaiku, lai saglabātu vitamīnus un minerālvielas pašos rīsos, nevis apvalkos.

Rīsi satur daudz minerālvielas un B grupas vitamīnus un veicina holesterīna samazināšanos organismā. Visbiežāk lieto diētiskajos ēdienos.

• Brūnie rīsi. Āzijā brūnos rīsus uzturā parasti lieto bērni un gados vecāki cilvēki, bet Eiropā un Amerikā tos iecienījuši veselīga uztura piekritēji. Tie ir gaiši brūnā krāsā un ir veselīgāki nekā baltie rīsi, jo apstrādes laikā apvalkā tiek saglabātas vērtīgās uzturvielas. Tomēr derīguma termiņš brūnajiem rīsiem ir īsāks nekā baltajiem.
• Baltie rīsi. Šiem rīsiem tiek veikts pilns apstrādes cikls. Te parasti ir gludi un līdzeni, raksturīgā baltā krāsā un dzidri, tomēr daži graudi var būt mazāk caurspīdīgi, jo satur sīkus gaisa burbulīšus. Balti rīsi satur mazāk vitamīnus un minerālvielas nekā brūnie un tvaicētie rīsi, tomēr tieši baltie ir pasaulē vispopulārākie rīsi. Balto rīsu pagatavošanas laiks ir 10 – 15 minūtes, bet gataviem rīsu ēdieniem piemīt lieliska garša un elegants izskats.

Lai labi garšo gardais rīsu plovs!

Šis raksts Gardais rīsu plovs pirmo reizi parādījas Gatavo.com.