Citas jūru velšu receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Lielākais un apdraudētākais tuncis. Kādreiz tika uzskatīta par vienu sugu, šobrīd izdala Klusā, Atlantijas un Dienvidu okeāna zilos tunčus. Atlantijas tuncis var sasniegt 4 m garumu un 700 kg svaru. Zilo tunču gaļa tiek uzskatīta par izsmalcinātu gardumu, kas novedis pie to nonākšanas tuvu izmiršanas robežai. Japānas zivju tirgos par treknākajiem zilā tunča eksemplāriem ap 200 kg svarā tiek maksāts pat 2 miljoni eiro. 

Strauji attīstās arī pilna cikla zilo tunču akvakultūra – pieaudzis tuncis tiek no ikra izaudzēts mākslīgi, neiegūstot vaisliniekus dabā. Tas ļauj piesardzīgi cerēt, ka nākotnē šo majestātisko zivju populāciju stāvoklis uzlabosies.

Dārgāko pasaules zivju topā zilspuru tunzivs ieņem gan pirmo, gan otro vietu un abas iegādājas Japānā slavenais šefpavārs, “suši karalis”, Kioši Kimura. Viņam pieder populārais “Sushi Zanmai” restorānu tīkls.

2019. gadā Kioši par 2,5 miljoniem eiro izsolē iegādājās 278 kilogramu smagu zilspuru tunzivi. Gadu vēlāk, tajā pašā izsolē, viņš iegādājās 276 kilogramus smagu zilspura tunzivi par ne mazāk iespaidīgu summu – teju 1,8 miljoniem eiro. No katras tunzivs tika pagatavotas aptuveni 12 000 suši un sašimi, slavenas japāņu delikateses, porcijas.

Salātlapas

18. gs. Vācijā salātus gatavoja tikai vislabākie pavāri. Savus baltos cimdus viņi novilka tikai tādēļ, lai ar rokām apmaisītu zaļumus. Tajā pat laikā Francijā ir parādījusies pat speciālā profesija – salātu pagatavošanas meistars. Šis modes vilnis nonāca arī līdz Krievijai, kur grāfs Razumovskis noalgoja ārzemju meistarus, lai cienātu goda viesus ar dažādiem oriģināliem ēdieniem no zaļumiem.

Arī mūsdienās salāti spēlē svarīgu lomu diētiskā uzturā. Tie satur lielu vitamīnu daudzumu (B1, B2, B6, P, E, K, C), karotīnu, mikroelementus, tai skaitā kāliju un dzelzi. Rutīns stiprina asinsvadu sieniņas un ir kā savdabīgs aizsargs pret aterosklerozi; izvada holesterīna pārpalikumus, normalizējot vielmaiņu. Hlorofīls stimulē hemoglobīna un eritrocītu veidošanos asinīs, tāpēc tas ir obligāts uzturā pie staru terapijas.

Lai labi garšo tunča salātu laiviņas!

Šis raksts Tunča salātu laiviņas pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas zupas receptes meklē ŠEIT. Un iepazīsties ar rakstu: “Pavasara zaļumi īstas vitamīnu bumbas”.

Vai zināji?

Arvien vairāk kļūst pieejami pirmie pavasara dārzeņi – kraukšķīgie redīsi, lociņi, spināti un salāti, sparģeļi un zaļie zirnīši.

Mūsdienu medicīnas pamatlicējs Hipokrāts ir rakstījis par uztura ietekmi uz veselību, ka uzturam ir jābūt mūsu zālēm un dabas veltes un zaļumi ir jāēd jo īpaši, stāsta uztura speciāliste. Dārzeņi un zaļumi satur antioksidantus, kas palīdz cīnīties ar brīvajiem radikāļiem, kuri nepārtraukti tiek ražoti mūsu organismā. 

Mūsu ikdiena ir stresa pilna, bieži vien nakts miegam netiek veltīts pietiekams laiks, nereti ēdiens ir nekvalitatīvs un tiek lietoti dažādi ķīmiskie līdzekļi, kas negatīvi ietekmē mūsu organismu. Antioksidanti palīdz cīnīties pret šo nelabvēlīgo faktoru ietekmi uz mūsu organismu.

Antioksidantu klāsts ir plašs, tāpēc nav jāmeklē kāds viens, konkrēts kādā dārzenī vai zaļumā, bet jāēd tie katru dienu, pat vairākas reizes dienā. Ir jāiekļauj uzturā visi košās krāsas zaļumi, saknes un dārzeņi, ogas, augļi un pēc iespējas jāizvēlas bioloģiski audzēta pārtika. 

Uztura speciāliste stāsta, ka teju visos zaļumos un dārzeņos ir līdzīga vitamīnu un minerālvielu koncentrācija – K, C, arī B grupas vitamīni, antioksidanti. Tāpēc ir svarīgi savu ikdienas maltīti papildināt ar šīm dabas veltēm. 

Sākoties sparģeļu laikam, tos iekļaujot savā ēdienkartē, uzņemsim K vitamīnu, šķiedrvielas, antioksidantus, piemēram, glutationu, kas ir ar antikancerogēnām īpašībām un, iespējams, var kavēt vēža šūnu augšanu, skaidro uztura speciāliste.

Savukārt redīsos galvenokārt ir šķiedrvielas, nedaudz B grupas vitamīnu, C vitamīns un antioksidanti. Pavasara redīsi satur daudz ūdens, nelielās devās kāliju, nātriju, dzelzi, fosforu un magniju. Redīsi ir pieskaitāmi krustziežu dzimtas augiem – tas nozīmē, ka tie satur arī nelielos daudzumos sulforafānu un indolus, kas tiek pētīti neinfekciju slimību profilaksei, kā arī luteīnu un citus antioksidantus.

Lai labi garšo pavasara dārzeņu zupa!

Šis raksts Pavasara dārzeņu zupa pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Tvaicēta vai cepta forele ir nemainīgi garda un vienkārši pagatavojama – lieliska un veselīga alternatīva smagajiem gaļas ēdieniem. Lielākoties grēkojam, baidoties izmēģināt ko jaunu, tādēļ nemainīgi pasniedzam šo cēlo zivi ar tvaicētiem rīsiem vai, labākajā gadījumā, ar dārzeņu salātiem, bet ir arī daudzas citas garšu kombinācijas, ko noteikti vajadzētu izmēģināt.

Citas jūras velšu receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Ideāla foreles piedeva ir sparģeļi. Šo produktu salikumu ir iecienījuši gardēži visās pasaules malās, un ne velti – sparģeļi delikāti paspilgtina zivs garšu, nenomācot to, kā arī piešķir maltītei tekstūru, kraukšķīgumu un priecē aci ar veselīgi košo krāsu. 

Arī no uzturzinātnes viedokļa šis duets ir atzīstams par veiksmīgu, jo zivs palīdz organismā uzsūkties sparģeļu sastāvā esošajai vitamīnu un minerālvielu pārbagātībai, savukārt sparģeļi gādā par to, lai zivs būtu vieglāk sagremojama un olbaltumvielu šķelšanas procesā nerastos kaitīgi savienojumi.

Dabiski varavīksnes forele bijusi sastopama Klusā okeāna austrumu piekrastē. Šodien varavīksnes forele uzskatāma par vienu no visplašāk introducētajam sugām pasaulē, tā sastopama neskaitāmās upēs un ezeros visapkārt zemeslodei. Barojas ar kukaiņiem, ūdens bezmugurkaulniekiem un zivīm. Sastopamas migrējošas (nārsto upēs, bet barojas jūrā) un saldūdens formas. 

Ļoti populāra akvakultūras suga, tiek audzēta visā pasaulē, arī Latvijā. Mūsu ūdeņos varavīksnes foreles regulāri ielaistas jau kopš 20. gadsimta sākuma, bet nārstojošas populācijas nav izveidojušās.

Lai labi garšo cepta forele ar dārzeņiem!

Šis raksts Cepta forele ar dārzeņiem pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas zupas receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Romiešu rakstnieki Cato un Columella minēja kāpostu un rāceņu konservēšanu ar sāli. Tautas folklora ir iztēlojusies, ka skābēti kāposti ievesti Eiropā ar tirdzniecības tīkliem, ko Eirāzijā izveidoja Zelta orda. 

Lai gan “skābēti kāposti” ir no vācu vārda – sauerkraut, ēdiena izcelsme nav Vācijā. Daži apgalvo, ka kāpostu raudzēšana suan cai tika praktizēta jau Lielā Ķīnas mūra celtniecības dienās. Tomēr, kā minēts iepriekš, romieši marinēja kāpostus un bija lielākais mūsdienu Eiropas skābo kāpostu avots.

Pēc tam tas iesakņojās Centrāleiropas un Austrumeiropas virtuvēs, kā arī citās valstīs, tostarp Nīderlandē, kur tas ir pazīstams kā zuurkool, un Francijā, kur nosaukums kļuva par choucroute. Saskaņā ar Mack un Surina, Eiropas slāvu tautas, visticamāk, pašas atklāja raudzētos kāpostus.

…

Krievijā skābētos kāpostus gan pazina jau agrāk – tos ieveda ap 9. gadsimtu no Bizantijas, un drīz vien tika radīta pasaulslavenā krievu skābēto kāpostu zupa “šči”, kas, iespējams, ir visu krievu nacionālās virtuves zupu.

Baltijā kāposti izplatījās no Austrumeiropas ap 12. gadsimtu. Skābus kāpostus mūsu senči vārīja zupā vai arī sautēja ar cūkas gaļu. Kāpostus vārot, parasti lika klāt miežu putraimus un, kā piedevu, žāvētu cūkgaļu, visbiežāk labi treknu.

Šis ēdiens uzreiz iekaroja milzu popularitāti un vienmēr ir bijis atzīts gan pilīs, gan būdiņās. Vienīgā atšķirība starp augstmaņiem galdā celto un nabaga ļaužu vārīto kāpostu zupu bija tikai tās sastāvdaļās. Bagātie izmantoja skābētus kāpostus, daudz dārzeņu un daudz treknas gaļas, kamēr labākais, ko varēja atļauties vienkāršā tauta, bija svaigo kāpostu zupa bez gaļas, kura tika papildināta ar visiem iespējamiem dobē augošiem dārzeņiem un zaļumiem.

Ungārijā skābo zupu Tradicionāli ēd Jaungada dienā, jo tiek uzskatīts par efektīvu līdzekli pret paģirām. Domājams, ka to piekopj arī latvieši, pati esmu gatavojusi.

Lai labi garšo ātrā skābu kāpostu zupa.

Šis raksts Ātrā skābu kāpostu zupa pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas zupas receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji, ka Atlantijas lasis ir migrējoša zivs, kas nārsto saldūdenī, bet dzīvo un barojas jūrā. Lašiem un taimiņiem ir līdzīgs dzīvesveids un tos bieži vien nozvejo kopā. Abas sugas dzīvo Atlantijas okeāna ziemeļdaļā, Baltijas jūrā, atsevišķos Ziemeļeiropas ezeros un Ziemeļamerikas ziemeļaustrumos. Baltijas jūras baseinā lašu mazuļi paliek saldūdenī 1–3 gadus, pēc tam tie migrē uz piekrasti vai atklātu jūru, kur uzturas vēl 1–4 gadus. Nārstot laši un taimiņi atgriežas upēs, kurās dzimuši. Baltijas jūrā laša minimālais nozvejas garums ir 60 cm.

Liela daļa šobrīd veikalos nopērkamo lašu ir audzēti Skandināvijas un Britu salu zivjaudzētavās. Lasis ir viena no visbiežāk Eiropas akvakultūras saimniecībās audzētajām zivīm. Laši tiek audzēti jūrā vai upes grīvās iegremdētos sprostos. Laša zupa ar krēmsieru.

Šis raksts Laša zupa ar krēmsieru pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Šis raksts Mango krabju salāti pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas salātu receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Seleriju, divgadīgo čemurziežu dzimtas lakstaugu audzēja jau tālā senatnē, bet Eiropā sāka kultivēt 18. gadsimtā. Vidusjūras apgabalos un Atlantijas okeāna piekrastē selerijas joprojām aug arī savvaļā. Tām patīk mitra, trūdvielām bagāta augsne. Zināmas trīs dažādu paveidu selerijas: lapu, kātu un sakņu. Lapu selerijas pievieno dažādiem ēdieniem kā garšaugu, kātu selerijas uzturā lieto gan svaigas, gan arī pievieno, gatavojot maltīti, līdzīgi izmanto arī seleriju sakni. Pie mums vairāk izplatītas ir sakņu selerijas.

Selerijas ir ļoti veselīgas. Tās satur kumarīnu, kas aizkavē šūnu bojājumus, ko izraisa brīvo radikāļu iedarbība, tādējādi samazinot mutācijas, kas var izraisīt ļaundabīgu šūnu attīstību. Kumarīns arī pastiprina balto asinsķermenīšu aktivitāti, tā paaugstinot imunitāti pret potenciāli kaitīgajām šūnām. Turklāt selerijas satur arī vielas, kas var apturēt audzēju augšanu.

Arī C vitamīns, ko satur selerijas, pasargā no brīvo radikāļu negatīvās iedarbības, samazinot nosacījumus, kas izraisa iekaisumu slimības, piemēram, astmu, osteoartrītu, reimatisko artrītu. Selerijās esošās sastāvdaļas, tajā skaitā C vitamīns, ietekmē arī holesterīna līmeni, tāpēc tas ir labvēlīgs sirds un asinsvadu slimību profilaksei. Šis dārzenis ir arī nozīmīgs asinsspiedienu pazeminošs līdzeklis, jo satur vielu, kas palīdz atslābināt muskuļus ap artērijām, tādējādi ļaujot asinīm plūst ar zemāku spiedienu. Selerijas ir labs kālija, kalcija un magnija avots, kas vēl vairāk pastiprina asinsspiedienu pazeminošo iedarbību. Aktīvās vielas selerijās mazina arī stresa hormonu iedarbību. Bet kālijs un nātrijs, kas ietekmē šķidruma līdzsvaru organismā, stimulē urīna veidošanos, tādējādi palīdzot organismam atbrīvoties no liekā šķidruma. Tomēr jāpatur prātā – kaut gan selerijas ir ļoti veselīgas, dažiem jutīgiem cilvēkiem tās, tāpat kā seleriju dzimtai piederīgie pētersīļi, var izraisīt alerģisku reakciju.

Lai labi garšo burkānu salāti ar seleriju un ābolu.

Šis raksts Burkānu salāti ar seleriju un ābolu pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas pastas receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Boloņas mērce būtībā ir mērce, kas pagatavota no maltas liellopa gaļas, sīpoliem, tomātiem un svaigiem garšaugiem un tiek pasniegta ar makaroniem. Tā ir itāļu gaļas mērce, kas cēlusies no Boloņas pilsētas. Tomēr tas ir vairāk nekā tikai liellopa gaļa, sīpoli un burka spageti mērces. Tas ir par garšas dziļumu, ko iegūstat, pakāpeniski gatavojot visas sastāvdaļas un ļaujot mērcei vārīties, lai tā kļūtu bieza, bagātīga un sātīga.

Esmu lasījis, ka Itālijā mērci pārlej ar makaroniem, nevis pasniedz virsū makaroniem. Itāļi tradicionāli ēd Boloņu ar tagliatelle, plakanu olu makaronu, kas ir līdzīgs fettuccine.

Itāļi to nesauc par Boloņas mērci. Boloņas mērce ir slavena visā pasaulē, bet Itālijā to sauc par ragù. Tad kāpēc mēs, ārzemnieki, to saucam par Boloņas mērci? Tas viss notika Otrā pasaules kara laikā, kad amerikāņu karavīri gāja cauri Boloņas pilsētai un izmēģināja šo mērci. Atgriežoties mājās, viņi gribēja atveidot mērci, kuru viņi mīlēja, bet, tā kā viņi neatcerējās tās sākotnējo nosaukumu, tā kļuva par Boloņas mērci. Un, tā kā viņiem nebija mājās gatavotu tagliatelle, viņi izmantoja to, kas, viņuprāt, vairāk līdzinājās viņiem: spageti.

Imola ir Pasta Bolognese patiesā izcelsme. Pat ja mēs visi, tostarp itāļi, domājam, ka ragu nāk no Boloņas, Imola patiesībā ir senākās dokumentētās ragu receptes avots, ko pasniedz ar makaroniem. Imola ir pilsēta, kas ir daļa no Boloņas provinces Emīlijas-Romanjas reģionā Itālijas ziemeļu-centrālajā daļā. Tas satur divu veidu gaļu. Šīs mērces oriģinālajai receptei jāsajauc divu veidu maltā gaļa: liellopa gaļa un cūkgaļa. Ragu autentisko garšu iegūsi tikai ar diviem dažādiem gaļas veidiem.

Virsū jāliek nedaudz siera. Protams, lielisks tagliatelle al ragù šķīvis nav pabeigts bez svaiga rīvēta siera virsū, bet ne jebkurš siers, Parmigiano ir vienīgais, kas tiek pieņemts.

Lai labi garšo pasta Bolognese!

Šis raksts Pasta Bolognese pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Vai zināji?

Gazpacho vai Gaspacho, saukta arī par Andalūzijas gazpacho, ir aukstā zupa, kas pagatavota no neapstrādātiem, sablendētiem dārzeņiem. Tā radās Ibērijas pussalas dienvidu reģionos un izplatījās citās teritorijās. Gazpacho pēc tiek plaši lietots Spānijā un Portugālē, īpaši karstās vasarās, jo tas ir atsvaidzinošs.

Pastāv daudzas teorijas par gaspačo izcelsmi, tostarp viena, kas apgalvo, ka tā bija maizes, olīveļļas, ūdens, etiķa, zirņu un ķiploku zupa, kas Spānijā ieradās kopā ar romiešiem. Vārds “gaspačo” varētu būt cēlies no latīņu īpašības vārda caccabaceus, kas atvasināts no caccabus (“katls”). Senajā Romā šis vārds tika lietots, lai apzīmētu maizes veidu, kas bija ļoti līdzīgs gaspačo tortei. Nonākot Spānijā, tā kļuva par dienvidu virtuves sastāvdaļu, īpaši Kordovas, Seviļas vai Granadas Kastīlijas karaļvalstīs. Izmantojot vecu maizi, ķiplokus, olīveļļu, sāli un etiķi, līdzīgi kā ajoblanco. 19. gadsimtā sarkanais gaspačo tika radīts, sastāvdaļām pievienojot tomātus. Šī versija izplatījās starptautiski un joprojām ir plaši pazīstama.

Lai labi garšo 10 minūšu tomātu Gazpacho zupa!

Šis raksts 10 minūšu tomātu Gazpacho zupa pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas kāpostu receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Kāpostu saimē ir vēl vesels pulks citu radinieku (100 dažādu veidu) – brokolis, Ķīnas kāposts, kolrābis… Un tiem visiem ir kāpostains aromāts un līdzīgs ķīmiskais sastāvs. Jau kādu laiku kāpostiem ir jauna mode – plakani kāposti, kas vislabāk piemēroti tīteņu gatavošanai, jo tiem ir lielas lapas.

Kāposti uzturā ir nozīmīgs ogļhidrātu, šķiedrvielu, organisko skābju, vitamīnu un minerālvielu avots. Īpaši svarīgi tie ir skābju un bāzu līdzsvara uzturēšanai organismā, jo kāposti galvenokārt satur – kāliju, kalciju, fosforu, dzelzi un citas.

100 gramos kāpostu ir 45 grami C vitamīna – tikpat, cik apelsīnos. Sarkanajos kāpostos C vitamīna ir pat nedaudz vairāk. Kāpostos nav vielas askorbātoksidāzes, kas šķeļ C vitamīnu, tādēļ šis vitamīns saglabājas kāpostos visu uzglabāšanas laiku un arī tos dažādā veidā pārstrādājot – cepot, sautējot, vārot un skābējot.

Lai zinātu, kuri kāposti tieši tev būtu vislabākie, jāņem vērā to ķīmiskais sastāvs. Sarkanajos kāpostos purīnvielu ir vairāk nekā baltajos, tāpēc tiem, kam ir podagra vai citas locītavu vainas, labāk izvēlēties baltos kāpostus. Savukārt nātrija baltajos kāpostos ir četras reizes vairāk nekā sarkanajos. Tāpēc tiem, kam ir augsts asinsspiediens, noderīgāki būs sarkanie kāposti. Jo arī kālija, kas palīdz izvadīt lieko šķidrumu (ja ir tūska), sarkanajos ir vairāk.

…

U vitamīns, bet gan S-metilmetionīns, kurš sastopams kāpostos, ir lielisks palīgs cīņā ar kuņģa un zarnu trakta iekaisumiem un čūlām. Tas palīdz arī aknu funkciju uzlabošanai. Savukārt K vitamīns piedalās visos vielmaiņas procesos, asins recēšanā un ir īpaši svarīgs bērniem kaulu augšanas veicināšanai.

Bet senioriem – lai uzturētu normālu kaulu blīvumu un veicinātu brūču dzīšanu. Folijskābe un B₆ vitamīns īpaši nepieciešams, plānojot grūtniecību un iznēsājot bērniņu. Un kur tad vēl E, B₁, B₂, P, PP, H vitamīns, karotinoīdi un citi labumi.

Daudziem kāposti asociējas ar ko tādu, kas pēc ēšanas rada nepatīkamas sajūtas – vēders pūšas, burkšķ, nesmuki urkšķ… Tas ir tāpēc, ka trisaharīdus (tie ir tādi cukuri) gremošanas trakts nespēj sagremot, un zarnu baktērijas no šī cukura veido gāzes, vēders uzpūšas. Ja tev kāposti rada šādas problēmas, pamēģini tos lietot termiski apstrādātā veidā, pievienojot fenheļa sēklas vai ķimenes, un gatavošanas laikā katliņu vai pannu nenosedz ar vāku.

Lai labi garšo skābu kāpostu zupa!

Šis raksts Skābu kāpostu zupa pirmo reizi parādījas Gatavo.com.