Citas līdzīgas receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Berliner ir vācu ievārījuma virtulis bez cauruma centrā, kas izgatavots no saldās rauga mīklas, kas cepta speķī vai cepamā eļļā, ar ievārījuma pildījumu un parasti pārklāta ar pūdercukuru.

Cukurs bija ļoti dārgs līdz 16. gadsimtam, un agrīnos virtuļus parasti pildīja ar pikantiem pildījumiem, piemēram, sieru, gaļu un sēnēm. Kad imports no Karību jūras reģiona cukura plantācijām padarīja cukuru pieejamāku, augļu konservi ieguva popularitāti. 1485 u

1485. gadā Nirnbergā tika izdota pirmā vācu valodas pavārgrāmata, kas tika izdota drukātā veidā Kuechenmeisterei, un tā 1486. palika drukātā veidā vismaz līdz 1674. gadam ar 20 izdevumiem (vēlāk tā tika tulkota poļu valodā 1532. gadā).

Tā bija viena no pirmajām pavārgrāmatām, kas tika iespiesta, izmantojot Gūtenbergas presi, un tajā ir pirmā zināmā želejveida virtuļa recepte, ko sauc par Gefüllte Krapfen, kas pagatavota ar ievārījumu pildītu rauga maizes mīklu, kas cepta taukos. Nav zināms, vai šis jauninājums bija autora vai vienkārši esošas prakses ieraksts.

Ar želeju pildīto krapfenu 1800. gados sauca par berlīniešiem, pamatojoties uz leģendu par patriotisku maiznieku no Berlīnes, kurš kļuva par pulka maiznieku pēc tam, kad Prūsijas armija viņu uzskatīja par nederīgu kaujai. Kad armija bija uz lauka, viņš virtuļus “cepa” vecmodīgi, cepot uz atklātas uguns. Saskaņā ar stāstu karavīri konditorejas izstrādājumu nodēvējuši par Berlīni.

Lai labi garšo berliner jeb berlīnes pončiki!

Kā gāju medībās uz Kūkotavu pakaļ Berlīnes kūciņai, vari lasīt bloga rakstā: “Mana mīļākā Berlīnes kūciņa Kūkotavā“

Šis raksts Berliner jeb Berlīnes pončiki pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas līdzīgas receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Kanēlis ir no žāvētām kanēļkoku zaru mizām iegūta garšviela. Pazīstamākās ir trīs kanēļkoku sugas — Ķīnas jeb aromātiskais kanēļkoks, Ceilonas kanēļkoks un Cumkum kanēļkoks. Kanēļa sastāvā ir 1—5% ēterisko eļļu, kā arī mannīts, kālija oksalāts un citi savienojumi.

Tā kā kanēļkoku dabiskais izplatības areāls ir Dienvidaustrumāzija, lielākās kanēļa ražotājvalstis arī ir no šī reģiona. 2010. gadā pirmajā vietā bija Ķīna (tika iegūtas 62 700 tonnas kanēļa), otrajā vietā — Indonēzija (60 000 tonnas), bet trešajā vietā — Šrilanka (15 790 tonnas). 

Mandeļu vai riekstu čaulu pulveri piesātinot ar sintētiskajām aromātiskajām vielām, iegūst mākslīgo kanēli.

Kanēlis ir ļoti aromātisks un tam ir asa, rūgti saldena garša. To diezgan plaši izmanto kulinārijā, pievienojot dažādiem saldajiem ēdieniem, karstvīnam un punšam, kā arī kafijas aromatizēšanai un sāļajiem ēdieniem — gaļas, zivju ēdieniem, medījumiem, marinādēm un citur. Kanēli izmanto arī tautas medicīnā gremošanas un ēstgribas veicināšanai, kā pretklepus līdzekli un pret nervu slimībām.

..

Katru gadu tiek saražots aptuveni 30 000 tonnu kanēļa. Eksotiskā garšviela aug uz kokiem dažādās pasaules daļās, tostarp Šrilankā, Ķīnā un Vjetnamā. Interesanti, ka kanēļa koks var izaugt līdz sešdesmit pēdu augstumam. Šo koku attēli ir absolūti satriecoši. Kanēlis ir arī divās dažādās formās. Kanēļa standziņas ir pazīstamas kā spalviņas; tie ir pilnīgi taisni. Kanēlis ir pieejams arī maltā pulvera veidā. Standziņas mēdz izturēt ilgāk un saglabā savu garšu vairāk nekā to iezemētie līdzinieki. 

Vēl viens interesants fakts, ko tu iespējams nezinājāt par kanēli, ir tas, ka tā ir viena no vecākajām garšvielām pasaulē. Patiesībā aromatizējošais materiāls bija minēts Bībelē. Tā popularitāte turpināja augt senatnē. Piemēram, senajā Ēģiptē kanēlis kļuva par iecienītu preci starp tirgotājiem. Cilvēki maksātu lielu cenu, lai iegūtu nelielos daudzumos garšvielu. Savulaik kanēlis bija viena no dārgākajām tirdzniecības precēm pasaulē. Produkta izmaksas tikai pieauga, jo cilvēki sāka atklāt tā dziedinošās spējas. Visbeidzot, kanēlis tika izmantots arī kā balzamēšanas līdzeklis, kad cilvēki nomira. Ir mežonīgi domāt par garšvielu plašo vēsturi, kas atrodas jūsu virtuves pieliekamajā.

Kanēļa bulciņas jeb kanēļmaizītes, lai labi garšo!

Šis raksts Kanēļa bulciņas jeb kanēļmaizītes pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Ideju dažādām picām meklē ŠEIT.

18. gadsimta beigās Neapolē radās tāda pica, kādu mēs to tagad zinām.

Tajos laikos, vienmēr steidzoties darba darīšanās, vajadzēja lētu un viegli ēdamu pārtiku. Un pica bija ideāla maltīte tam. To pārdeva ielu tirgotāji, lai apmierinātu klienta budžetu vai apetīti. Pica gan vairāk līdzinājās plātsmaizēm. Tā bija lēta, ar viegli atrodamām sastāvdaļām un lielisku garšu. Pica pārsvarā tika taisīta ar ķiplokiem, speķi un sāli. Bet citi uz tās lika caciocavallo (sieru, kas pagatavots no zirga piena) un baziliku. Dažiem pat virsū bija arī tomāti. Ēdiens bija itkā nepopulārs, bet to padarīja par zināmu visiem tās zemā cena. Ilgu laiku pārtikas rakstītāji nicināja picas. Kā pagatavot picas mīklu. Saistīja ar nabadzību.

Kā radusies pica, vairāk vari lasīt bloga rakstā: Pica: pasaules iecienītākā ātrā uzkoda

Šis raksts Kā pagatavot picas mīklu pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas līdzīgas receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Speķrauši jeb speķa pīrādziņi, sarunvalodā dēvēti arī vienkārši kā pīrāgi vai pīrādziņi, ir latviešu iegarenas vai pusmēness formā ceptas maizītes vai konditorejas izstrādājumi, kas pildīti ar smalki sagrieztiem trekna bekona kubiņiem un sīpoliem. To garums ir no pieciem līdz trīspadsmit centimetriem (2,0 līdz 5,1 collas) atkarībā no tā, vai tie ir paredzēti kā uzkoda vai sātīgāka maltīte. Mazāki speķrauši bieži tiek novērtēti ar savu gardumu un tiek uzskatīti par prasmīga pavāra darbu.

Kā jau daudziem nacionālajiem ēdieniem, arī latviešu ģimenēm nereti ir sava unikālā ēdiena recepte, tomēr, lai to sauktu par speķraušiem, tam jāsaglabā pusmēness forma un pildījumam jābūt bekona gabaliņiem. Tā kā to izgatavošanā ir ieguldīts daudz darba, tie parasti tiek izgatavoti tikai īpašiem gadījumiem un ļoti lielā skaitā. Tomēr tos varētu atrast lielākajā daļā vietējo maizes ceptuvju un konditorejas veikalos.

Pīrāgi Latvijas sabiedrībā nebija sezonāls ēdiens, jo lielākā daļa dažādu veidu pagatavošanai nepieciešamo sastāvdaļu bija pieejamas no pieliekamā visu gadu. Pēc tam, kad kartupeļi Latvijas sabiedrībā bija iefiltrējušies no Jaunās pasaules, dažkārt kartupeļi tika izmantoti arī miltu vietā mīklā, ļaujot konditorejas izstrādājumus cept arī tad, kad milti nebija pieejami. Tas nozīmē, ka pīrāgus var cept jebkurā laikā un vēsturiski tie ir saistīti ar latviešu svētkiem visu gadu.

Divi lielākie Latvijas vēsturiskie svētki ir vasaras saulgrieži un ziemas saulgrieži: Jāņi un Ziemassvētki, kas pārsvarā ir ideālākais laiks, lai ceptu speķa pīrādziņus mammas gaumē. Vienā no populārākajām un pazīstamākajām latviešu Ziemassvētku tautasdziesmām pieminēti pīrāgi:
Ziemassvētki sabraukuši
Rakstītām kamanām
Pīrāgam nabagam
Abi gali apdeguši

Speķa pīrādziņi mammas gaumē, lai labi garšo un pilna māja laimes, kad pīrādziņi cepas. 

Šis raksts Speķa pīrādziņi mammas gaumē pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Vai zināji, ka Kvass pirmoreiz rakstos tika minēts 989. gadā. Līdz 12. gadsimtam alkohola procents kvasā bija lielāks nekā alū. Pētera I laikos tas bija populārākais bezalkoholiskais dzēriens visos sabiedrības slāņos, taču 19. gadsimtā to lietoja vienīgi zemnieki, mūki un citi zemākās šķiras pavalstnieki.

Šis raksts Rupjmaizes kvass pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Šis raksts Ātrais un vienkāršais medalus pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Šis raksts Speķa pīrādziņi pirmo reizi parādījas Gatavo.com.