Citas līdzīgas receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Risotto

Itāļu rīsu ēdiens, kas vārīts ar buljonu, līdz tas sasniedz krēmīgu konsistenci. Buljonu var iegūt no gaļas, zivīm vai dārzeņiem. Daudzi risoto veidi satur sviestu, sīpolus, baltvīnu un parmezāna sieru. Tas ir viens no visizplatītākajiem rīsu gatavošanas veidiem Itālijā. Safrāns sākotnēji tika izmantots aromātam un tam raksturīgajai dzeltenai krāsai.

Rīsi Itālijas dienvidos ir audzēti gadsimtiem ilgi. No dienvidiem rīsi pamazām virzījās uz ziemeļiem uz Itālijas ziemeļiem, kur Po ielejas purvi bija piemēroti rīsu audzēšanai.

Saskaņā ar leģendu, jauns stikla pūtēja māceklis no Flandrijas Venerandas Fabbrica del Duomo di Milano, kurš izmantoja safrānu kā pigmentu, pievienoja to rīsu ēdienam kāzu mielastā. 

Tiek uzskatīts, ka risotto ir radies ap Lombardiju. Pirmā recepte, ko var identificēt kā risotto, ir datēta ar 1809. gadu. Tajā ietilpst sviestā sautēti rīsi, desiņas, kaulu smadzenes un sīpoli ar buljonu, kam pakāpeniski pievieno safrānu. 1854. gada Trattato di cucina ir recepte ēdienam, kas nosaukts par risotto.

Salvija

Salvija lieliski sader praktiski ar visiem gaļas ēdieniem, bet it sevišķi ar medījumu un malto gaļu. Salvija padara aromātiskus, garšīgākus un vieglāk sagremojamus pākšaugu ēdienus un sevišķi labi piestāv pupiņām. Salvija brīnišķīgi uzlabo tomātu ēdienu garšu. It īpaši ieteicams to pievienot tomātu zupām, mērcēm un sautējumiem.

Kaltētai salvijai piemīt spēcīgāka garša nekā svaigai, tāpēc ēdieniem jāpievieno uzmanīgi. Ja būs par daudz, ēdienam radīsies rūgtena, ziepjaina garša. Tā kā salvija ir bagāta ar dezinficējošām vielām, tā pagarina ēdiena uzglabāšanas laiku.

Trekni ēdieni, kam pievienota salvija, kļūst vieglāk sagremojami.

Īstais salvijas aromāts atraisās tikai vārīšanas un cepšanas laikā, tāpēc lapiņas pievieno ēdienam gatavošanas procesā, reizēm pat sākumā.

Ķirbis

No minerālvielām ķirbī var izcelt kālija, vara un dzelzs daudzumu. Taču visvairāk lielā oga satur beta (β) karotīnu, kas ir zināms kā spēcīgs antioksidants un imunitātes stiprinātājs, tāpēc ķirbi ieteicams lietot uzturā, lai izvairītos no noteikta veida onkoloģiskajām un sirds un asinsvadu slimībām. Jo oranžāks ir ķirbja mīkstums, jo tas satur vairāk antioksidantu un, tātad, ir vērtīgāks. Apēdot 200 gramus ķirbja dienā, var uzņemt 20 procentus no C vitamīna dienas devas, 10 procentus no nepieciešamā E vitamīna, kālija un magnēzija daudzuma, kā arī vismaz piecus procentus nepieciešamā B6 vitamīna, folijskābes, dzelzs, magnija un fosfora. Ķirbis satur 90 procentu ūdens un gandrīz nemaz nesatur taukus, tāpēc to izmanto dažādās diētās un iesaka sirds slimniekiem. Tā kā ķirbī ir daudz šķiedrvielu, tas uzlabo gremošanu.

Lai labi garšo vegānu ķirbju risotto ar kraukšķīgo salviju!

Šis raksts Vegānu ķirbju risotto ar kraukšķīgo salviju pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas rīsu receptes meklē ŠEIT.

Risotto ir itāļu rīsu ēdiens, kas vārīts ar buljonu, līdz tas sasniedz krēmīgu konsistenci. Buljonu var iegūt no gaļas, zivīm vai dārzeņiem. Daudzi risoto veidi satur sviestu, sīpolus, baltvīnu un Parmigiano-Reggiano sieru. Tas ir viens no visizplatītākajiem rīsu gatavošanas veidiem Itālijā. Safrāns sākotnēji tika izmantots aromātam un tai raksturīgajai dzeltenajai krāsai.

Risotto Itālijā bieži tiek pasniegts pirmais ēdiens pirms otrā ēdiena, bet risotto alla milanese bieži tiek pasniegts kopā ar ossobuco alla milanese kā viena ēdiena maltīti.

Rīsi Itālijas dienvidos ir audzēti gadsimtiem ilgi. No dienvidiem rīsi pamazām virzījās uz ziemeļiem uz Itālijas ziemeļiem, kur Po upes ielejas purvi bija piemēroti rīsu audzēšanai. Saskaņā ar leģendu, jauns stikla pūtēja māceklis Fabbrica del Duomo di Milano no Flandrijas, kurš izmantoja safrānu kā pigmentu, pievienoja to rīsu ēdienam kāzu mielastā. Tiek uzskatīts, ka risotto ir radies ap Lombardiju. Pirmā recepte, ko var identificēt kā risoto, ir datēta ar 1809. gadu. Tajā ietilpst sviestā sautēti rīsi, desiņas, kaulu smadzenes un sīpoli ar buljonu, kam pakāpeniski pievieno safrānu. 1854. gada Trattato di cucina (“Traktāts par gatavošanu”), ko izstrādājis karaļu galvenā pavāra palīgs Džovanni Vialardi, ir recepte ēdienam, kas nosaukts par risoto. Tomēr jautājums par to, kurš Milānā izgudroja risoto, joprojām ir neatbildēts.

Rīsu šķirnes, kas tagad ir saistītas ar risoto, tika izstrādātas 20. gadsimtā, sākot ar Maratelli 1914. gadā.

Lai labi garšo krēmīgais risoto!

Šis raksts Krēmīgais risoto pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Šis raksts Biešu risotto ar zilo sieru pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Šis raksts Citronu risotto pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Šis raksts Trusis ar šampinjoniem vīna un saldā krējuma mērcē pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Šis raksts Franču sīpolu zupu Vinetas gaumē pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Vai zināji, ka Etimoloģiski nosaukumi latviešu valodā ir radnieciski un saistīti ar vārdu “ass”. Ar vārda nozīmes pārnesumu veidots asara nosaukums kurpnieks Aizupē. 

Pirmo reizi sugas latviskais nosaukums asaris, konstatēts 1638. gadā, darbā “Phraseologia Lettica. Ander Theil. Verfertigt durch Georgium Mancelium”, Rīgā, 1638. 18. gs izloksnēs Zemgalē reģistrēti asers, aseris, aseriņš, aserītis.

Šis raksts Jūras asaris baltvīna mērcē pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas zupu receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Gaileņu dzimtas sēnes ir palielas, nelielas vai sīkas, vairāk vai mazāk piltuvveidīgas sēnes, kurām kātiņš pakāpeniski pāriet itkā cepurītē (tā, ka starp abiem nav krasa norobežojuma), bet cepurītes apakšpuse, kurā veidojas sēnes sporas, ir ar sazarotam krokām, kuras vienām sugām ir tik dziļas un tik regulārā veidā sazarotas, ka izskatās pēc lapiņām, bet citām sugām ir tikai kā seklas un diezgan neregulārā veidā sazarotas dzīslas. Aug dažāda sastāva mežos vasarā un rudenī, reizēm – pat vēlā.

Parastā gailene ir viena no tām sēnēm, kas augļķermeņus veido vasarā un rudenī. Tā pieskaitāma agri ievācamo sēņu „kompānijai”, jo pa kādam šīs sugas augļķermenītim nepacietīgāki sēņotāji šur tur var atrast jau zināmu laiku pirms vasaras saulgriežiem. Ja netrūkst mitruma, masveida parasto gaileņu augšana sākas jūlijā, parasti ap mēneša vidu. Augļķermeņu briedināšana turpinās līdz vēlam rudenim, un ir pavisam normāli, ja gaileņu augļķermeņi Latvijas mežos joprojām atrodami arī oktobrī un novembrī. Starp citu, dažu gad šīs sēnes augļķermeņi, ja vien nav klāti ar sniega segu, atrodami pat vēl ziemas sākumā. 

Parasti gan tie ir krietni agrāk izauguši veidojumi, kas aukstumā dabiski iekonservējušies un tādejādi labi saglabājušies. Parastā gailene mājo gandrīz visur, kur vien ir piemēroti apstākļi. Šī sēne sadzīvo ar daudzu sugu kokiem, vislabāk ar bērziem, eglēm, ozoliem un priedēm.

Protams, parastā gailene nav sastopama tikai Latvijā, tā izplatīta viscaur mērenā klimata joslas mežos. Tiesa, vienā otrā Eiropas valstī šī sēne kļuvusi reta, dažos reģionos pat izzudusi. Latvijā parastās gailenes apdzīvotu mežu gan ir salīdzinoši daudz.

Mūsu mežos piemājo arī zeltkāta gailene, sekstainā gailene, daudz retāk atrodamā ametista gailene, tāpat visai retā bālā gailene un samērā retā pelēkā gailene. Visu šo sugu gailenes, tāpat kā parastās gailenes, ir ēdamas bez novārīšanas. Cep un ēd!

Lai labi garšo gaileņu krēmzupa!

Šis raksts Gaileņu krēmzupa pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Šis raksts Šampinjoni baltvīna mērcē pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Šis raksts Siltie lēcu salāti ar kazas sieru pirmo reizi parādījas Gatavo.com.