Katram augstākās kvalitātes dzēriena veidam ir īpašs stikla veids ar īpašām iezīmēm, lai uzlabotu katra atsevišķa dzēriena īpašības.

Dažas glāzes ir šauras, lai saglabātu aromātu; dažām ir garš kāts, lai dzēriens nesasiltu līdz ķermeņa temperatūrai. Katra glāze ir paredzēta, lai padarītu dzērienu labāku, un tās faktiski darbojas.

Ņemot vērā plašo dzērienu klāstu, var būt mulsinoši sekot līdzi daudzajām pieejamajām glāzēm. Zemāk apskatīsim sarakstu ar dažādu veidu glāzēm, lai nodrošinātu vislabāko estētiku un garšu.

Glāžu vēsture

Arheoloģiskie ieraksti liecina, ka ēģiptiešu amatnieki karaļa Tutmosa III (1479.–1425. g. p.m.ē.), iespējams, valdīšanas laikā izstrādāja paņēmienu, kā izgatavot stikla dzeramās tvertnes, izmantojot serdeņu metodi. Pirmajā gadsimtā p.m.ē. ēģiptieši bija izstrādājuši stikla pūšanas tehniku; un, kad romieši iekaroja Ēģipti 27. gadā p.m.ē. 

Stikls, kas tolaik bija populārs Ēģiptē, tika ievests Romā, pēc tam izplatoties visā Eiropā — tiem, kuri to varēja atļauties, jo stikls bija ļoti dārgs un to varēja iegādāties tikai elites klases pārstāvji. Tikai tūkstoš gadus vēlāk parādījās atsauce uz stikla izgatavošanu Venēcijā, kas kļuva slavena ar šo amatu. 1291. gadā visa Venēcijas stikla ražošana tika pārcelta uz Venēcijas salu Murano.

Ap 1570. gadu, kad ir atsauce uz Venēcijas “ledus” stiklu. Bet Leonardo da Vinči “Pēdējais vakarēdiens”, 1495-1498; un Domeniko Ghirlandaio “Pēdējais vakarēdiens”, 1480. Abās gleznās skaidri attēlots caurspīdīgs stikls, kas liecina, ka caurspīdīgs stikls tika izmantots gandrīz gadsimtu agrāk Itālijā Renesanses laikmetā. 

…

Arī 3. un 4. gadsimta romiešu caurspīdīgiem grieztiem stikla priekšmetiem Metropolitēna mākslas muzejā Ņujorkā. Arī Plīnijs Vecākais, rakstot 60. gados p.m.ē., apspriež mūsdienu gaumi pēc dzidra stikla. Karavadžo baksu, apmēram 1595. gadā, demonstrē mākslinieka meistarību eļļā uz audekla, atveidojot to, kas tiek uzskatīts par šī “ledus” stikla paraugu. Un līdz 1673. gadam svina oksīda pievienošanas metode stikla ražošanai radīja smagu, dzidru stiklu, kas bija ideāli piemērots griešanai.

Presētā stikla mašīna tika izgudrota 1825. gadā ASV, aizsākot masveidā ražota, salīdzinoši lēta stikla ēru.

Tomēr bija uzņēmumi, kas specializējās augstas kvalitātes kristāla glāzēs kā izmantojamos, funkcionālos dekoratīvās mākslas darbos: 1764. gadā dibinātā Baccarat 1850. gados ražoja elegantas dzeramās glāzes pasaules elitei. “Lalique”, kas dibināta 1888. gadā. 1921. gadā sāka ražot greznus kausus un glāzes ar kātu, aplūkojot kopā. 

Bet tieši Viktorijas laikmetā, 1890. gados, mūsdienās pazīstamā dzeramā glāze kļuva populārāka. 1800. gadu beigās, kad pārpilnība bija ierasta lieta, smagi grebti kristāla trauki rotāja pasaules izcilo saimnieces pusdienu galdus. Taču, lai gan šādas glāzes var būt skaistas, tās nav ideāli piemērotas to satura baudīšanai. 

Tikai 20. gadsimta 60. gados Klauss Rīdels izstrādāja vīnam specifisku glāžu kolekciju. Tās ir dzidras, gludas, īpaši vieglas glāzes, kas īpaši izstrādātas, lai uzlabotu vīna garšas un garšas buķeti. Kolekcija tika oficiāli atklāta 1973. gadā. Kopš tā laika Riedel un Riedel iedvesmotās glāzes ir standarts. Uzņēmumi, piemēram, IKEA, Pottery Barn un Williams-Sonoma, piedāvā līdzīga dizaina, ar mašīnu izgatavotus traukus par pieņemamām cenām.

Glažu veidi

Viskija glāze

Kā izrādās, katram viskija cienītājam ir pieejama viskija glāze. Viskija glāzes ir veidotas tā, lai uzlabotu viskija dzeršanas un dzeršanas pieredzi. Vispopulārākajām glāzēm ir sīpola korpusa forma, kas ļauj aromātiem savākties un virzīties caur šauru malu.

Pareiza viskija glāzes izvēle patiešām var palīdzēt uzlabot dzeršanas baudu, un katram viskija cienītājam ir sava glāzes forma un stils. Tie ir no kompaktā Glencairn līdz ekstravagantajam snifterim. 

Visizplatītākās viskija glāzes:

• Tulpes formas stikls (pazīstams arī kā copita stila stikls, doka stikls)
• Glencairn viskija glāze
• Viskija trauks (pazīstams arī kā akmens glāze, vecmodīgā glāze, zemā bumba)
• Highball
• Snifters (pazīstams arī kā balons, brendija bļoda, konjaka glāze)
• NEAT viskija glāze

Vienkāršākais veids, kā baudīt viskiju, ir kārtīgs, starp malkiem notīrot aukslēju ar vēsu ūdeni. Daži cilvēki savam viskijam pievieno arī dažus pilienus ūdens, kas var atvērt aromātu, šķidrumiem apvienojoties. 

Vai viskiju dzer ar ledu? Ledus pievienošanauzreiz nodrošina atsvaidzinošāku pieredzi, taču tas var arī būtiski mainīt garšu, jo tas atšķaida viskiju. Lai atrastu sev piemērotāko līdzsvaru, ņemiet vērā ledus daudzumu un formu, kā arī viskija izmēru. Jo vairāk ledus glāzē vai lielāks kubs, jo lēnāk tas izkusīs. 

Konjaka glāze

Konjaka glāzi dēvē par Snifter (saukta arī par brendija snifteri, brendija glāzi, brendija bļodu vai konjaka glāzi). Tā ir glāze ar īsu kātu, kura traukam ir plats dibens un salīdzinoši šaura augšdaļa. To galvenokārt izmanto, lai pasniegtu izturētus brūnos dzērienus.

Sastāvā esošā šķidruma lielais virsmas laukums palīdz to iztvaikot. Šaurā augšdaļa aiztur aromātu glāzes iekšpusē. Noapaļotais dibens ļauj glāzi iespiest rokā, tādējādi sasildot dzērienu. 

Lielākajai daļai konjaku glāžu tilpums ir 180–240 ml. Tās ir konstruēti tā, lai, novietojot tās sāniski uz līdzenas virsmas, noturētu tieši vajadzīgo daudzumu pirms izliešanas.

Jautājums par to, kā pareizi dzert konjaku, patiešām ir atkarīgs no personīgās izvēles. Ir tik daudz dažādu viedokļu par šo tēmu, ka ir prātīgi eksperimentēt un pēc tam izvēlēties to, kas jums patīk vislabāk.

Tradicionāli konjakam nekad nepievienoja ūdeni, un tā bija viskija dzeršanas prakse. Tomēr, laikam ejot un konjaksam kļūstot arvien populārākam visā pasaulē, konjaka dzeršana ar ūdeni daudzās valstīs ir kļuvusi par ierastu praksi.

To dara, pievienojot ledus gabaliņus vai nelielu daudzumu ūdens. Faktiski saskaņā ar dažādiem avotiem, piemēram, Cognac Otard, neliela ūdens daudzuma pievienošana var radīt tādu pašu efektu kā pievienojot viskijam; atbrīvo noteiktus aromātus un tādējādi maina garšas sajūtu. Tomēr šai ūdens pievienošanai ir jābūt samērīgai, jo pārāk daudz var pilnībā sabojāt aromātus.

Ja izvēlēsieties pievienot ūdeni ledus kubiņu veidā, tad būs jāpagaida, līdz izkusīs tieši tik daudz, lai tas atbilstu jūsu gaumēm. Patiešām, tas var būt interesants eksperiments, jo aromāti un līdz ar to arī garša ļoti nedaudz mainīsies, jo vairāk ledus kūst. Taču jāņem vērā, ka pārmērīga konjaka atdzesēšana faktiski neļaus izplūst dažiem smalkākajiem aromātiem.

Šampanieša glāze

Labai šampanieša glāzei jābūt tulpes formas un konusveida pie lūpas. Tas ļauj optimāli koncentrēties un izteikt aromātisko buķeti. Caurspīdīgs stikls ar garu, plānu kātu ir ideāl glāze. Kāts rūpējas, lai rokas siltums nepaaugstinātu vīna temperatūru, vienlaikus ļaujot apbrīnot tā krāsu un burbuļus.

Līdz 1970. gadiem šampanietis tradicionāli tika pasniegts kupejās. Šīs glāzes ar platajām malām bieži tika izgatavotas no kristāla. Saskaņā ar leģendu, tika veidotas pēc Marķīzes de Pompaduras, Luija XV oficiālās galvenās saimnieces, parauga. Citi apgalvo, ka formu iedvesmojusi Marijas Antuanete, Francijas karaliene un Luija XVI sieva. Lai cik ikoniska tā būtu, kupejas glāzei ir viens būtisks trūkums. Tā platā mala maksimāli palielina šampanieša un gaisa kontaktu, liekot burbuļiem pārāk ātri izkliedēties, nesot sev līdzi svarīgās ožas molekulas, kas nodod šampanieša aromātus.

Šampanietis pirmām kārtām ir svētki maņām — acīm, degunam un, visbeidzot, aukslējām. 

Ideālā gadījumā labai šampanieša glāzei jābūt tulpes formas un konusveida pie lūpas, kas ļauj optimāli koncentrēties un izteikt garšu. Tulpes formas vīna glāzes noapaļotā pamatne un šaurā atvēršana ļauj burbuļiem veidoties un celties ar pareizo ātrumu.

Burbuļiem ir svarīga loma šajā procesā, palielinoties stikla garumā, nesot aromātiskus savienojumus, kas izdalās, kad tie plīst uz virsmas. Tāpēc, degustējot šampanieti, ir svarīgi izvēlēties pareizo glāzi.

Glāžu veidi turpinājums

Martini glāze

Bieži vien Martini glāzi jauc ar kokteiļa glāzi. Kokteiļu glāze ir vecāka un mazāka par martini glāzi, tā radās kādā brīdī 1800. 

Iespējams, ka atpazīstamākā kokteiļu glāze ir Martini glāze. Tai ir “v” formas bļodas dizains, kurā dzēriens ir jāmalko, tāpēc t;a ir lieliski piemērots dzērieniem, kur nav daudz sastāvdaļas vai nav nemaz.Parasti martini glāzi, lai pasniegtu šādus kokteiļus: Martini, Cosmopolitan, Sidecar u.c.

Martini glāze ir salīdzinoši lielas, un tām ir unikāla koniska forma augšpusē. Šī estētika prezentācijā ir grezna, taču tā sākās kā veids, kā uzlabot garšas, nevis izskatu. Tāpat kā šampaniešu un kokteiļu glāzes, arī martini glāzes garais kāts ļauj šķidrumam ilgāk palikt aukstākam. Turklāt tā V formas bļoda ar paplašinātu malu pakļauj lielāku šķidruma daļu skābekļa iedarbībai, kas ļauj gariem elpot un kļūt aromātiskiem. 

Martini glāzes 20. gados kļuva populāras, pateicoties dažādajām mākslas izstādēm, kurās tās tika demonstrētas. Izprotot lepno vēsturi, kas slēpjas aiz martini stikla, patiešām ir grūti apgalvot, ka tas ir nekas cits kā īsts mākslas darbs.

Kā arī 20. gadsimta sākumā Martini glāzei veica mazas izmaiņas – kāts pagarinājās, un tā mala kļuva platāka. Šīs izmaiņas tika veiktas nevis izskata, bet gan ērtības dēļ. Tā kā Martini dzēriens ir jāpasniedz auksts, garais kāts vēl vairāk nodrošina, ka kokteilis neuzsilst pārāk ātri. Arī paplašinātā mala tika izgudrota, lai džinam būtu vislabākais. Glāžu veidi.

Līdz šai dienai precīza Martini stikla izcelsme ir miglaina, un traukam ir sava apokrifiskā vēsture. Viens no populārajiem stāstiem ir tāds, ka glāzes platā mala tika izgudrota ASV Akutānas laikā. Gadījumā, ja policija piebrauc, varētu ātri izmest dzērienu, nepieķerot.

Protams, Martini izliešana mums izklausās kā travestija, un mēs esam pateicīgi, ka mūsdienās svētītā glāze ir vienkārši norāde uz klasisku, skaisti pagatavotu dzērienu.

Grappa

Šnabja glāze: Grappa sākotnēji bija destilāts, ko izgatavoja nabadzīgākie Itālijas sabiedrības slāņi, un to galvenokārt baudīja lauksaimnieki. Pagāja ilgs laiks, līdz tika izstrādāta īpaša grappas glāze, lai maksimāli palielinātu šī nacionālā itāļu dzēriena baudījumu.

Ideālajai Grappas glāzei ir garš kāts un tas ir ļoti šaurs. Apakšā tas ir nedaudz sīpolveida, vidū sašaurinās un atkal atveras malā. Tas veicina aromātu attīstību un garantē pirmšķirīgu baudījumu. Glāžu veidi.

Ir pieejamas arī bļodas formas grapas glāzes, kā arī glāzes bez kāta. Tiem, kas vēlas iegūt labāko no katra piliena, vajadzētu izvēlēties šauro grappas glāzi ar garu kātu. Tādējādi grapas glāzes ir piemērotas ne tikai šī itāļu vīnogu brendija dzeršanai – tās nodrošina arī optimālus apstākļus daudziem citiem stipriem alkoholiskajiem dzērieniem. Tās var būt pat lielisks liķieru baudīšanas veids.

Grappa glāzes kopējais augstums ir 17,1 cm un diametrā ir 5,72 cm. Grappa Glass tilpums ir 8,9 ml.

Copper Mug / Vara krūze

Pateicoties tās vara konstrukcijas vadītspējai, šī ikoniskā krūze ir lieliski piemērota atdzesētu dzērienu atdzesēšanai karstā dienā. 

Vēsturiski vara krūze ir izmantota, lai pasniegtu kokteili Moscow Mule, kas ir degvīna, ingvera alus un laima sulas maisījums. Tiek uzskatīts, ka varš uzlabo ingvera alus un citrusaugļu garšu, vienlaikus pastiprinot karbonizāciju. 

Lielākā daļa vara krūzes tagad ir izgatavotas ar citu materiālu, piemēram, nerūsējošo tēraudu, lai izvairītos no vara izskalošanās dzērienos. Šādā krūzē parasti pasniedz – Moscow Mule, Mint Julep, Greyhound.

1941. gadā sieviete, vārdā Sofija Berezinska, imigrēja no Krievijas uz ASV, nesot līdzi 2000 cieta vara krūzes no sava tēva vara rūpnīcas, kas pazīstama kā Moscow Copper Co. Sofija izstrādāja oriģinālo vara krūzi, kas tagad ir slaveni saistīta ar kokteili Moscow Mule. 

Lai meklētu pircēju 2000 vara krūzēm, Sofija iegāja Cock ‘n’ Bull krogā, kur satika divus vīriešus, kuri mēģināja izdomāt veidus, kā pārdot ingvera alu un degvīnu. Pēc vairāku stundu ilgas eksperimentēšanas viņi izstrādāja dzērienu ar ingvera alus gāzētu garšu un degvīna spārnu, kas tika ievietots cietā vara krūzē, kas saglabāja dzērienu aukstu. Vēl nozīmīgāk viņi juta, ka krūze uzlabo garšu – un tā tika izgudrots Moscow Mule!

Vīna glāzes

Neatkarīgi no tā, vai jūsu vīns ir sarkans, balts, rozā, dzirkstošs vai stiprināts, aromātiem ir galvenā loma tā vispārējā raksturā. Jo mazāka glāze, jo grūtāk visiem šiem aromātiem izkļūt. Lielāka glāze ļauj vairāk skābekļa nonākt saskarē ar vīnu. Tās arī ļauj vieglāk vīnam virpuļot, kas ne tikai izskatās forši, ja tas tiek pareizi izpildīts, un palīdzēs tam atvērties. Glāžu veidi.

Pēdējā gadsimta laikā pudeles  ir izstrādātas gandrīz visām galvenajām vīnogu šķirnēm. Katram vīna stilam ir specifiskas īpašības skābuma, augļu izteiksmes, tanīna un alkohola ziņā, un dažādās glāzes formas pastiprina vai mīkstina šīs īpašības.

Sarkanvīna glāze

Lai gan ir dažādi sarkanvīna glāžu veidi, tām ir dažas atšķirīgas iezīmes, kas paredzētas vīna garšas uzlabošanai. Sarkanvīna glāzes ir lielas ar pilnām, apaļām bļodām un lielām atverēm, kas ļauj izbaudīt vīna aromātu. Pilna stila glāze nodrošina gaisa kontaktu pāri vīna virsmai, lai izceltu tā sarežģītos aromātus un garšas. Turklāt šis dizains palielina oksidācijas ātrumu, kas izlīdzina unikālo sarkanvīnu garšu. Glāžu veidi.

Baltvīna glāze

Atšķirībā no citām vīna glāzēm, baltvīna glāzēm ir dizains, kas vairāk koncentrējas uz vīna aromātu saglabāšanu, nevis ļaujot vīnam elpot. Glāze ir nedaudz mazāka, vairāk U-veida un vertikāla nekā sarkanvīna glāzei. Papildus vīna aromāta uzlabošanai glāzes forma arī uztur vīna vēso temperatūru. Tas tiek darīts, piešķirot baltvīna glāzēm garākus kātus, lai roku siltums nepazeminātu vīna temperatūru.

Deserta vīna glāze

Deserta vīna pasniegšana deserta vīna glāzēs izceļ vīna garšas un aromātu saldumu. Parasti deserta vīna glāzes ir mazākas, lai pielāgotos mazākām porcijām, jo šāda veida vīnā ir augsts alkohola saturs, kas raksturīgs dzērieniem pēc vakariņām. Dizains arī novirza vīnu uz mutes galu un aizmuguri, lai palielinātu vīna saldumu.

Rose / rozā vīna glāze

Rose vīnam ir unikāls garšas profils, kas līdzīgs sarkanajiem augļiem, ziediem, citrusaugļiem un melonēm, un rozā vīna glāzes ir paredzētas, lai izceltu šīs garšas. Daudzām rozā vīna glāzēm ir rombveida forma ar garāku kātu un mīkstāku bļodas struktūru, bet glāzes maliņa ir vissvarīgākā daļa. Labākā glāze ir atkarīga no tā, vai dzerat jaunu vai nobriedušu rozā vīnu, kas ir savienots ar uzplaiksnīto vai konusveida stikla dizainu.

Universālā vīna glāze

Ja apstākļi atļauj tikai viena veida glāzes, universālu vīna glāžu komplekts ir lielisks risinājums. Lai gan pieredze var nebūt tāda pati kā tad, ja lietojat piemērotu stikla veidu, šīs glēzas piedāvā līdzīgu funkciju par zemākām izmaksām un lielāku efektivitāti. Glāžu veidi. Jūs joprojām varat izbaudīt vīna garšas un aromātus, netērējot papildu naudu vairāku veidu vīna glāzēm.

Kādu interesantu dzērienu pagatavot kādā no glāzēm, skaties dzērienu receptes ŠEIT.

Šis raksts Glāžu veidi pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Michelin ceļvedis vēsture

Tāpat kā visi lielie izgudrojumi, kas ir mainījuši vēstures gaitu, arī Michelin ceļvedis nav sācies kā ikonisks ēdināšanas ceļvedis, par kuru tas tiek uzskatīts mūsdienās.

Faktiski tā saknes bija daudz pazemīgākas: mazais sarkanais ceļvedis sākotnēji tika izveidots, lai mudinātu vairāk autovadītāju doties ceļā.

Klermonferānā Francijā 1889. gadā, kad brāļi Andrē un Edūāri Mišeliņi nodibināja savu tāda paša nosaukuma riepu uzņēmumu. 

Lai palīdzētu autobraucējiem attīstīt savus braucienus, tādējādi veicinot automašīnu pārdošanu un, savukārt, riepu iegādi, brāļi Michelin sagatavoja nelielu ceļvedi, kurā bija ceļotājiem noderīga informācija, piemēram, kartes, informācija par riepu nomaiņu, kur uzpildīt. uz benzīna, un brīnišķīgi – ceļotājam, kurš meklē atelpu no dienas piedzīvojumiem – ēdināšanas vai nakšņošanas vietu saraksts.

Kā nokļuva līdz mūsdienu idejai

Divas desmitgades visa šī informācija tika iegūta bez maksas. Pamatojoties uz principu “cilvēks patiesi ciena tikai to, par ko viņš maksā”, 1920. gadā tika laists klajā pavisam jauns MICHELIN ceļvedis, kas tika pārdots par septiņiem frankiem.

Pirmo reizi tajā bija iekļauts Parīzes viesnīcu saraksts, restorānu saraksti atbilstoši konkrētām kategorijām, kā arī atteikšanās no maksas reklāmām ceļvedī.

Atzīstot gida restorānu sadaļas pieaugošo ietekmi, brāļi Michelin arī savervēja slepenu pusdienotāju vai restorānu inspektoru komandu, kā mēs tos pazīstam šodien, lai apmeklētu un anonīmi novērtētu restorānus.

1926. gadā ceļvedis sāka piešķirt zvaigznes smalkām ēdināšanas iestādēm, sākotnēji atzīmējot tās tikai ar vienu zvaigznīti. Pēc pieciem gadiem tika ieviesta 0, 1, 2, 3 zvaigžņu hierarhija, un 1936. gadā tika publicēti ar zvaigznīti atzīmētā ranga kritēriji.

Atlikušajā 20. gadsimtā, pateicoties savai nopietnajai un unikālajai pieejai, MICHELIN ceļveži kļuva par vislabāk pārdotajiem bez līdzvērtīgiem. Tagad ceļvedis novērtē vairāk nekā 30 000 uzņēmumu vairāk nekā 30 teritorijās trīs kontinentos, un ir pārdoti vairāk nekā 30 miljoni MICHELIN ceļvežu.

Michelin dibināšanas ievērojamā tālredzība ir devusi uzņēmumam aicinājumu, kas 2023. gadā ir tikpat aktuāls kā 1900. gadā – proti, padarīt braukšanu, tūrismu un neaizmirstamu piedzīvojumu meklējumus pieejamus visiem.

Šobrīd Michelin zvaigzne tiek piešķirta restorāniem, kas piedāvā izcilu ēdienu gatavošanu. Vērtējot ņemam vērā piecus universālus kritērijus: 

1. Sastāvdaļu kvalitāte
2. Garšu harmonija
3. Tehnikas meistarība 
4. Šefpavāra personība, kas izpaužas viņu virtuvē
5. Konsekvence gan visā ēdienkartē, gan laika gaitā.

Kas ir Michelin ceļvedis tiesneši? Kas pieņem lēmumus?

Lēmumus pieņem slaveni anonīmie Michelin inspektori — visi pilna laika darbinieki, kas ir bijušie restorānu un viesmīlības profesionāļi (arī mūsu saulē aizgājušais Mārtiņš Rītiņs ir bijis viens no tiem). Kad vairāki inspektori ir ēduši restorānā, viņi kopā apspriež savu pieredzi, lai pieņemtu galīgo lēmumu.

Vairāk par Michelin un kā notiek vērtēšana vai tieši titula atņemšana, lasi ŠEIT.

Kas ie Michelin ceļvedis un kādus novērtējumus iespējams saņemt?

• Vienu Michelin zvaigzni, kas nozīmē “augstas kvalitātes pavārmākslu, kur ir vērts piestāt”.
• Divas Michelin zvaigznes par “izcilu pavārmākslu, kuras dēļ var novirzīties no plānotā maršruta”.
• Trīs Michelin zvaigznes par “izcilu virtuvi, kas pelnījusi īpašu braucienu”.
• Zaļo zvaigzni, kas norāda uz ilgtspējīgu gastronomisko darbību.
• Bib Gourmand novērtējumu, kas apliecina labas kvalitātes un labas cenas apvienojumu.

2023. gada 21. novembrī Latvijā zināmais “Michelin” nosaucis labākos Latvijas restorānus un piešķīris zvaigznes. Vairāk par to lasi rakstā “Restorāni Latvijā, kuri izpelnijās Michelin uzmanību”

Šis raksts Kas ir Michelin ceļvedis pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Sagatavojies ēstgribai un dodies aizraujošā ceļojumā, izmantojot šos ēdienu citātus, kas noteikti aizkustinās ne tikai tavas garšas kārpiņas, bet arī iztēli. 

Citāti par ēdienu

• “Nevar labi domāt, labi mīlēt, labi gulēt, ja nav labi paēsts.” – Virdžīnija Vulfa
• “Lai ēdiens ir jūsu zāles un zāles ir jūsu ēdiens.” – Hipokrāts
• “Cilvēki, kuriem patīk ēst, vienmēr ir labākie cilvēki.” – Džūlija Bērna
• “Vienīgais veids, kā atbrīvoties no kārdinājuma, ir tam pakļauties.” – Oskars Vailds
• “Ēdiens ir mūsu kopīgais pamats, universāla pieredze.” – Džeimss Bārds
• “Dzīve ir neskaidra. Vispirms apēdiet desertu.” – Ernestīne Ulmere
• “Viss, kas jums nepieciešams, ir mīlestība. Bet nedaudz šokolādes šad tad nekaitē.” – Čārlzs M. Šulcs
• “Pastāsti man, ko tu ēd, un es tev pateikšu, kas tu esi.” – Žans Anthelms Brilāts-Savarins
• “Ballīte bez kūkas ir tikai tikšanās.” – Džūlija Bērna
• “Ēdienu gatavošana ir kā mīlestība. To vajadzētu noslēgt ar šķiršanos vai nemaz.” – Harieta van Horna
• “Ēdiens galu galā mūsu pašu tradīcijās ir kaut kas svēts. Tas nav saistīts ar uzturvielām un kalorijām. Tas ir par dalīšanos. Tas ir par godīgumu. Tas ir par identitāti.” – Luīze Freska
• “Ja jūs patiešām vēlaties iegūt draugu, dodieties uz kāda māju un ēdiet kopā ar viņu… cilvēki, kas dod jums savu ēdienu, dod jums savu sirdi.” – Cēzars Čavess
• “Ēdienu gatavošana vienlaikus ir gan bērnu spēle, gan pieaugušo prieks. Un rūpīga gatavošana ir mīlestības akts.” – Kreigs Klaiborns
• “Ēdiens ir māksla, un ēdiens ir mīlestība. Un mums vajadzētu izrādīt mīlestību un atzinību tiem, kas to gatavo, ēdot to ar baudu.” – Marks Bitmens
• “Vienīgais laiks, kad ēst diētisku pārtiku, ir tad, kad gaidāt, kad steiks tiks pagatavots.” – Džūlija Bērna
• “Mēs visi ēdam, un tā būtu skumji izšķērdēta iespēja ēst slikti.” – Anna Tomasa
• “Smiekli ir visspilgtākie tur, kur ir ēdiens.” – īru sakāmvārds
• “Ēdiens simbolizē mīlestību, ja vārdi nav pietiekami.” – Alans D. Volfelts
• “Dzīves panākumu noslēpums ir ēst to, kas jums garšo, un ļaut ēdienam cīnīties ar to iekšā.” – Marks Tvens
• “Ēdiens nav racionāls. Ēdiens ir kultūra, ieradums, tieksme un identitāte.” – Džonatans Safrans Fērs

Radi iedvesmu gatavot, lasot citātus, – ieskaties visu veidu receptēs ŠEIT!

Šis raksts Citāti par ēdienu pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Esmu no tiem cilvēkiem, kas šķiro, tāpēc ļoti priecājos, ka arī Latvijā ir parādījušies aparāti, kur man ir iespēja nodod dažāda veida iepakojuma pudeles. Zinu, ka tādā veidā pudeles nonāks tur, kur tām jānonāk.

Ko nozīmē Iepakojuma depozīta sistēma?

Tu iegādājies noteiktu dzēriena preci, par kuru tiks iekasēta 0,10 EUR depozīta maksa un kuru pēc tam būs iespējams atgūt atpakaļ. 

Taromātā tu ievieto tukšos depozīta iepakojumus pa vienam ar apakšējo daļu pa priekšu. Kad visi līdzi paņemtie iepakojumi ir nodoti, jāspiež uz ekrānā redzamās pogas, lai pabeigtu darbību un saņemtu depozīta kuponu par nodotajām iepakojuma vienībām. Kuponu varēs izmantot pirkumiem kuponā norādītajos veikalos.

Tukšos depozīta iepakojumus varēs nodot 1350 depozīta punktos visā Latvijā, taču uz tiem jābūt nolasāmai speciālai atpazīstamības zīmei, svītrkodam vai kvadrātkodam, un iepakojums nedrīkst būt saplacināts un bojāts. 

Zinu, ka tāda prakse ir jau kādu laiku Lietuvā un pati esmu izmēģinājusi.

Kas jāatceras par Iepakojuma depozīta sistēmu?

Galvenais atcerēties, ka derīgs depozīta iepakojums ir iztukšots, nesaplacināts un nesasists, tam ir etiķete ar skaidri nolasāmu depozīta zīmi un svītrkodu. Latvijā darbosies divu veidu depozīta pieņemšanas vietas: automātiskās, kur iepakojumu pieņem taromāti, un manuālās, kur iepakojumu pieņem veikala darbinieks.

Kādas preces var nodod Iepakojuma depozītā?

Pirmo pusgadu (līdz 31. jūlijam) veikalu plauktos atradīsies iepakojumi gan ar depozīta zīmi, gan bez tās. Iepakojumiem bez depozīta zīmes depozīta maksu nepiemēro, un depozīta punktos to nodot nevarēs.

Depozīta sistēma attieksies uz skārdenēm, plastmasas (PET) un stikla pudelēm.

Vairāk par to, kur ir depozīta punkti; kā nodot pudeles; kā atgriezt naudiņu, lasi šeit:
https://depozitapunkts.lv/# 

Esmu tikai par mazāk piesārņotu pasauli!
Radām sev apkārt tīru vidi! 

Šis raksts Iepakojuma depozīta sistēma pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Kas ir vaniļa? Kā to iegūst un kur to izmanto ? – to apskatīsim šajā raktā.

Man patīk vaniļas smarža, bet man nav smaržas, kas aug, tāpēc es valkāju vaniļas ekstraktu.

/Evan Rachel Wood/

Vaniļa ir orhideja, kas rada laimi

Vaniļa ir garšviela, kas iegūta no vaniļas ģints orhidejām, ko galvenokārt iegūst no Meksikas sugas plakanlapu vaniļas pākstīm. Vārds vaniļa ir cēlies no spāņu vārda “vaina” (nozīmē apvalks vai pāksts), tiek tulkots vienkārši kā “maza pāksts”.

Vaniļa ir otrā dārgākā garšviela aiz safrāna, jo vaniļas sēklu pākaudzēšana ir darbietilpīga. Tomēr vaniļu plaši izmanto gan komerciālajā, gan mājsaimniecības cepšanā, smaržu ražošanā un aromterapijās.

Vaniļa, kā tā radās?

Apputeksnēšana ir nepieciešama, lai augi ražotu augļus, no kuriem iegūst vaniļas garšvielu. 1837. gadā beļģu botāniķis Šarls Fransuā Antuāns Morrens atklāja šo faktu un ieviesa augu mākslīgās apputeksnēšanas metodi. Metode izrādījās finansiāli nerealizējama un netika izmantota komerciāli. 

1841. gadā Edmonds Albiuss, 12 gadus vecs paverdzinātais bērns, kurš dzīvoja Francijas Reinjonas salā Indijas okeānā, atklāja, ka augu var apputeksnēt ar rokām. Roku apputeksnēšana ļāva augu globāli kultivēt. Ievērojamais franču botāniķis un augu kolekcionārs Žans Mišels Klods Ričards nepatiesi apgalvoja, ka atklājis šo tehniku ​​trīs vai četrus gadus agrāk. Līdz 20. gadsimta beigām Albiuss tika uzskatīts par patieso atklājēju.

Pašlaik visā pasaulē tiek audzētas trīs galvenās vaniļas sugas, kuras visas ir iegūtas no sugām, kas sākotnēji tika atrastas Mezoamerikā, tostarp mūsdienu Meksikas daļās:

• Vaniļas Planifolia, ko audzēti Madagaskarā, Reinjonā un citos tropu apgabalos gar Indijas okeānu; 
• Vaniļas Tahitensis, audzē Klusā okeāna dienvidu daļā;
• Vaniļas Pompona, kas sastopama Rietumindijā, Centrālamerikā un Dienvidamerikā. 

Vaniļas vēsture

Saskaņā ar tautas uzskatiem totonaki, kas dzīvoja Meksikas austrumu krastā, tagadējā Verakrusas štatā, acteku impērijas laikmetā (aptuveni 15. gadsimtā) bija vieni no pirmajiem cilvēkiem, kas kultivēja vaniļu.

Acteki, kas iebruka no Meksikas centrālajām augstienēm, iekaroja totonakus un attīstīja vaniu. Viņi augļus nosauca par tlilksočitlu jeb “melno ziedu” nobriedušā augļa vārdā, kas neilgi pēc novākšanas saraujas un kļūst melni. Spāņu konkistadors Hernáns Kortess ir atzīts par gan vaniļas, gan šokolādes ievedēju Eiropā 1520. gados.

Līdz 19. gadsimta vidum Meksika bija galvenā vaniļas ražotāja. 1819. gadā franču uzņēmēji nosūtīja vaniļas augļus uz Reinjonas un Maurīcijas salām, cerot tur ražot vaniļu. Pēc 1841. gada, kad Edmonds Albiuss atklāja, kā var ātri apputeksnēt ziedus ar rokām, pākstis sāka zelt. Drīz vien tropiskās orhidejas no Reinjonas tika nosūtītas uz Komoru salām, Seišelu salām un Madagaskaru kopā ar instrukcijām to apputeksnēšanai. 

Līdz 1898. gadam Madagaskara, Reinjona un Komoru salas saražoja aptuveni 80% no pasaules produkcijas tajā gadā. 

Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas 2019. gada datiem Madagaskara, kam seko Indonēzija, bija lielākā vaniļas ražotāja 2018. gadā.

Pēc tam, kad tropiskais ciklons izpostīja galvenās aramzemes, vaniļas tirgus cena strauji pieauga 1970. gadu beigās un saglabājās augstas līdz 80. gadu sākumam, neskatoties uz Indonēzijas vaniļas ieviešanu. 

80. gadu vidū kartelis, kas kontrolēja vaniļas cenas un izplatīšanu kopš tā izveidošanas 1930. gadā, izjuka. Dažu nākamo gadu laikā cenas samazinājās par 70%; cenas atkal strauji pieauga pēc tam, kad 2000. gada aprīlī Madagaskaru skāra tropiskais ciklons Hudah.

Vaniļas produkti

Vaniļas cukurs

Dārgāki vaniļas cukuri ir maltas vaniļas pāksts un vanilīna kombinācija, kas noteiktās proporcijās samaisīta ar cukuru. Lieliski, ja ir tikai malta vaniļas pāksts un cukurs. 

Vaniļas ekstrakts

Vaniļas ekstrakts un vaniļas esence ir viens un tas pats.Vaniļas ekstrakts tiek iegūts no vaniļas pākstīm. Pateicoties tam, ka vaniļas ekstrakts tiek iegūts no pašām pākstīm, to veido vaniļas dabiskie garšas elementi ļoti augstā koncentrācijā.

Vanilīns

Vanilīns ir sintētiska viela – balts kristālisks pulveris ar spēcīgu aromātu un asu garšu. Lētais vanilīna cukurs ir vanilīns, kas attiecībās 1 : 100 sajaukts ar cukuru. Retāk vanilīnu var iegādāties tīrā veidā, bet tas jālieto uzmanīgi, un parasti pietiek ar naža galu. Ja pievieno par daudz, ēdiens kļūst rūgts, ar asu, nepatīkamu garšu.

Vaniļas pākstis

Kvalitatīva vaniļas pāksts ir gandrīz melna, spīdīga un eļļaina, bet, ja tā ir cieta un matēta, tas nozīmē, ka nav pareizi kaltēta, tāpēc zaudējusi daļu aromāta. Tādu labāk neizmanot, jo gaidītā efekta nebūs. Lai vaniļas pāksts nezaudētu īpašo aromātu, nav ieteicams to glabāt ledusskapī vai sasaldēt.

Interesanti fakti par vaniļu

• Aptuveni 95% “vaniļas” produktu ir mākslīgi aromatizēti ar vanilīnu, kas iegūts no lignīna, nevis vaniļas augļiem.
• Vaniļa aug kā vīnogulājs, kāpjot pa esošu koku (sauktu arī par audzinātāju), stabu vai citu balstu. To var audzēt kokā (uz kokiem), plantācijā (uz kokiem vai stabiem) vai “ēnotājā”, palielinot produktivitāti.
• Daudzi ziedi atveras pa dažiem vienlaikus un zied vienu dienu ziedēšanas sezonā, kas ilgst apmēram divus mēnešus. 
• To smalkās struktūras dēļ ziedus var dabiski apputeksnēt tikai dažas mazas bites un kolibri; apgabalos, kas atrodas ārpus apputeksnētāju areāla, ziedus mākslīgi apputeksnē ar koka adatu, tiklīdz tie atveras. 
• Ziedu krāsas atšķiras no gaiši zaļas līdz dzeltenai līdz krēmbaltai.
• Augļi ir gara kapsula, kas sasniedz aptuveni 20 cm (8 collas) garumu, 4 līdz 6 nedēļās. Tiklīdz tās pie pamatnes kļūst zeltaini zaļas, nenogatavojušās pākstis tiek novāktas.
• Svaigām vaniļas pupiņām nav ne garšas, ne aromāta. Tām ir jāveic plašs konservēšanas process, kura rezultātā izdalās vanilīns ar tā atšķirīgo aromātu un garšu.
• Tiek uzskatīts, ka vaniļas smarža ietekmē smadzenes un rada mieru.
• Dabīgais vaniļas ekstrakts satur daudzus antioksidantus, tostarp vanilīnskābi un vanilīnu. Antioksidanti aizsargā jūsu ķermeni no kaitīgo sastāvdaļu, piemēram, brīvo radikāļu un toksīnu, bojājumiem.
• Daži pētījumi ir norādījuši, ka vaniļa ir kā līdzeklis svara zaudēšanai, pateicoties tās apetīti nomācošajām īpašībām.
• Lielākā daļa pasaules vaniļas ir Vaniļas Planifolia suga, kas plašāk pazīstama kā Burbona vaniļa vai Madagaskaras vaniļa.

Kā pagatavot vaniļas ekstraktu?

Sastāvdaļas, aptuveni 50 ml vaniļas ekstrakta:

• 2 vaniļas pākstis
• 50 g cukura
• 100 ml ūdens

Pagatavošana:

1. Sagriez vaniļas pāksti gareniski un izņemiet sēklas.
2. Sildi cukuru pannā uz mazās uguns līdz tas iegūs zeltaini brūnu nokrāsu. Pievieno ūdeni, vaniļas sēklas un vaniļas pākstis, un vār aptuveni 5-7 min. uz lēnas uguns. Pēc tam izņem vaniļas pākstis.
3. Nolej vaniļas ekstraktu sterilā tvertnē, aizver to un ļaujiet atdzist.

Pēc ieliešanas tīrās pudelēs ekstrakts vairākas nedēļas ir jāglabā vēsā un tumšā vietā. Pagatavojot ekstraktu, vienmēr izmanto tīras karotes, lai nepieļautu baktēriju nokļūšanu tajā. Lai labi garšo!

Citas interesantas receptes, meklē ŠEIT.

Šis raksts Vaniļa ir orhideja, kas rada laimi pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Šajā rakstā apskatīsim, kas ir cukurs; kā to audzē; ražo un kādi ir cukura veidi.

Cukurs rada laimi. Dzīve ir tad, kad ēd cukuru vienu vai divas reizes nedēļā desertā. Un tajā nav nekas slikts.

/Adriano Zumbo/

Cukurs

Cukuru mēs visi zinām kā pārtikas produktu, un tā tas arī ir. Parastais cukurs ir ogļhidrāts, ko uzskata par vērtīgu uzturlīdzekli un nodrošina organismu ar nepieciešamo enerģiju. Par cukuriem mēdz dēvēt arī citus ogļhidrātus, piemēram, piena cukuru. 

Cukuru iegūst pārsvarā no cukurniedrēm un cukurbietēm.

Cukura vēsture

Cukurs pirmo reizi tika ražots no cukurniedrēm Indijā, aptuveni 4000 gadu pirms mūsu ēras.

Tiek uzskatīts, ka vārda “cukurs” atvasinājums ir no sanskrita शर्करा (śarkarā), kas nozīmē “malts vai sukādes cukurs”, sākotnēji “putraimi, grants”. Sanskrita literatūra no senās Indijas, kas rakstīta no 1500. līdz 500. gadam pirms mūsu ēras, sniedz pirmo dokumentāciju par cukurniedru audzēšanu un cukura ražošanu Indijas subkontinenta Bengālijas reģionā.

Niedru cukura granulu izgatavošana no cukurniedru sulas Indijā pirms nedaudz vairāk nekā diviem tūkstošiem gadu, kam sekoja uzlabojumi kristāla granulu rafinēšanā Indijā mūsu ēras pirmajos gadsimtos.

Niedru cukura audzēšanas un ražošanas izplatība Rietumindijā un Amerikas tropiskajās daļās sākās 16. gadsimtā, kam sekoja intensīvāki ražošanas uzlabojumi 17. līdz 19. Gadsimtā.

Biešu cukura, kukurūzas sīrupa ar augstu fruktozes saturu un citu saldinātāju attīstība sākās ap 19. un 20. gadsimtu.

Viduslaiku beigās pasaulē pazīstamais cukurs bija ļoti dārgs un tika uzskatīts par “smalku garšvielu”, bet  tehnoloģiskie uzlabojumi pārvērta to par daudz lētāku preci.

Cukurs Latvijā

Cukurbiešu audzēšana Latvijā iesākās plašākos apmēros tikai pēc 1927. gada, bet it sevišķi kopš 1932. gada, kad Latvijas iedzīvotāji patērēja vairāk Latvijā ražotu cukuru, nekā no ārzemēm ievestu. 

Lai veicinātu cukura patēriņu 1927. gadā tika uzsākta vietējā cukura reklāma un valsts prezidents Kārlis Ulmanis aicināja iedzīvotājus pie tējas vai kafijas likt trīs karotītes cukura – pa vienai uz katru Latvijas cukurfabriku.

Mūsdienās Latvijas iedzīvotāji patērē tikai importēto cukuru, jo 2007. gadā tika slēgta Jelgavas un Liepājas cukurfabrika (Jēkabpils cukurfabrika slēgta jau iepriekš). Šo notikumu ietekmē arī cukurbiešu audzēšana Latvijā ir izsīkusi un cukura imports ir palielinājies.

Cukurfabrikas Latvijā

• 1784. gadā tika uzcelta Latvijā pirmā cukurfabrika – Rāves cukurfabriku, Sarkandaugavā. Vairāk informācijas šeit>>
• 1926. gadā atklāj Jelgavas cukurfabriku –  kā privāta akciju sabiedrība, nākamajā gadā tas kļuva par valsts uzņēmumu. Vairāk informācijas šeit>>
• 1932. gadā atklāj Jēkabpils cukurfabriku (sākotnējais nosaukums — Krustpils cukurfabrika). Vairāk informācijas šeit>>
• 1933. gadā atklāj Liepājas cukurfabriku. Vairāk informācijas šeit>>

Daudzas no šim cukurfabrikām beidza cukura ražošanu saskaņā ar Eiropas Savienības īstenoto cukura reformu.

Šobrīd Latvijā netiek ražots neviens cukurs.  

Taču noteikti esat dzirdējuši un redzējuši – “Dansukker Jelgavas cukurs”. Tā kā Jelgavas cukurfabriku nācas slēgt, šī procesa gaitā „Jelgavas cukurfabrika” pārdeva akciju sabiedrībai „Nordic Sugar”, atsevišķas iekārtas, saražotā cukura krājumus, kā arī cukura zīmolu „Jelgavas cukurs”. 

Tika uzlikts par pienākumu jauno apvienoto zīmolu nosaukt, iekļaujot nosaukumā arī „Dansukker” vārdu, kas arī tika izdarīts, un kas vēl aizvien tā arī saucās – „Dansukker Jelgavas cukurs”. 

Šis cukurs atšķiras no Eiropā tradicionāli ražotā cukura, tas ir ar rupjākiem, lielāka izmēra kristālu graudiem, kas nodrošina vēsturiski ierasto „Jelgavas cukura” īpašo struktūru un garšas sajūtu”.

Cukurs no kā to iegūst – cukurs no cukurniedrēm

Cukurniedres ir tropu augs, un tās var kultivēt tikai valstīs, kas atrodas netālu no ekvatora, vai apgabalos, kur vidējā temperatūra ir 24 ° C, apvienojumā ar spēcīgu saules staru un spēcīgām sezonālām lietusgāzēm vai bagātīgu ūdens krājumu apūdeņošanos. Lielākie niedru cukura reģioni ir Brazīlija, Indija, Ķīna, Taizeme, Austrālija, Dienvidāfrika, Meksika un Gvatemala.

Cukurniedres ir zāles tips ar bambusam līdzīgu saīsinātu stublāju, kas aug līdz pieciem metriem augstumā un piecu centimetru diametrā. Cukurniedres audzē lielās saimniecībās, ko sauc par stādījumiem. Parasti cukurniedres novāc vēsākajos mēnešos. Cukurniedres pēc ražas novākšanas nevar uzglabāt, tāpēc tās ir ātri jāpārved uz blakus esošajām pārstrādes rūpnīcām, lai mazinātu bojāšanos.

Cukurs no cukurbietēm

Cukurbietes ir sakņu kultūra, kuru veiksmīgi audzē daudzviet pasaulē, ieskaitot Āziju, Eiropu un Ziemeļameriku. Tās var audzēt šajos mērenajos klimatos, pateicoties spējai izturēt salnas. Audzēšanas paņēmieni un izejmateriāli jāpielāgo reģiona klimatiskajiem un augsnes tipiem.

Piemēram, zemei jābūt mazam akmens saturam. Maksimālo ražu iegūst tikai tad, ja ir optimizētas atstarpes starp rindām un sēklām. Cukurbietēm augšanas sezonā nepieciešami apmēram 50 centimetri ūdens, un tās ir ļoti jutīgas pret mitruma līmeni. Lauku pārāk liela apūdeņošana var samazināt cukurbiešu saturu cukurā, un, veicot apūdeņošanu, ražas var būt mazāk. Ir arī svarīgi, lai piemērotā daudzumā tiktu izmantoti pareizie mēslojuma veidi, lai nodrošinātu labu ražu.

Nobriedušas cukurbietes ir gandrīz baltā krāsā un izskatās līdzīgas rāceņam Tāpat kā cukurbietes, arī cukura saturs var mainīties gadu no gada un dažādās ģeogrāfiskās vietās. Piemēram, saharozes saturs cukurbietēs klimata atšķirību dēļ Eiropā ir tuvāk 18%.

Cukurs no kā to iegūst – cukura ražošana no cukurbietēm

• Lai iegūtu cukuru, bietes sagriež – mazās skaidiņās, kas izskatās kā kartupeļi frī.
• Lai cukuru atdalītu no bietēm, graizījumus skalo 70 °C siltā ūdenī.
• Siltā cukura sula (jēlsula) satur aptuveni 15 % cukura, taču tajā ir arī 1—2 % piemaisījumu (necukuri), no kuriem sula jāattīra. Cukura sulu attīra ar kalcija hidroksīdu.
• Cukura sulu, kas izskatās kā šķidrs, gaiši dzeltens šķidrums, sauc par attīrītu sulu. Sulu nogādā iztvaicētājā, kurā novāra ūdeni, lai sulu padarītu biezāku. Iegūtais šķidrums, kuru sauc par biezsulu, satur aptuveni 70 % cukura.
• Biezsulu iesūknē lielās vārīšanas iekārtās, kurās veidojas sīki cukura kristāli.
• Biezo, brūno sulu, kuru tagad sauc par kristālmasu, centrifugē, lai balto cukuru atdalītu no brūnā sīrupa. Sīrups atgriežas vārīšanas iekārtā, un to atkal vāra, līdz ekstraktā vairs nav cukura.
• Pāri palikušo produktu sauc par melasi. Tās cukura saturs ir pārāk zems, lai iegūtu cukuru. Melasi lieto dzīvnieku barības, rauga un alkoholisko dzērienu ražošanai.
• Visbeidzot cukuru izžāvē un uzglabā silos. Pēc biešu ražas sezonas sili ir pilni ar cukuru, bet gada laikā tie pakāpeniski iztukšojas, cukuru pārdodot veikaliem, ražošanas uzņēmumiem un eksportējot to.

Cukura veidi

Granulēts cukurs

Lielākā daļa cilvēku katru dienu lieto šāda veida balto cukuru, un to visbiežāk izmanto cepšanā. Granulētam cukuram ir noņemts viss melases saturs, piešķirot tam balto krāsu.

Brūnais cukurs

Tumši un gaiši brūni cukuri satur lielu daļu no dabiski sastopamās melases – jo vairāk melases, jo tumšāks ir cukurs.

Zelta cukurs

Tas ir pilnīgi jauns cukurs, kuru nesen izstrādāja Domino. Tā ir mazāk apstrādāta granulētā cukura versija. Tas saglabā daļu no dabiski sastopamās melases, bet baltā cukura vietā to var izmantot kausam.

Cukura pulveris vai konditoru cukurs

Šis vieglais, pūkainais cukurs tiek iegūts, sasmalcinot granulētu cukuru un pievienojot nelielu daudzumu kukurūzas cietes, lai novērstu salipšanu.

Neapstrādāts cukurs

To sauc arī par turbinado cukuru, šis produkts parasti ir gaiši brūnā krāsā, un tam ir lielāki kristāli. Tas tiek filtrēts tikai minimāli, lai saglabātu lielu daļu dabiskās melases satura.

Citus interesantus rakstus lasi ŠEIT.

Šis raksts Cukurs no kā to iegūst pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Sēņošana ir superīga lieta, var apvienot patīkamo ar lietderīgo. Īsts sēņotājs gaida vasarā pirmo lietiņu, saulīti, lai sēņu prieki sāktos.

Es iemācijos sēņot jau bērnībā. Pateicoties vecākiem, sēņošana man asociējas ar patīkamām atmiņām. Tas bija vesels process ar pikniku un dienu mežā, un to laiku gaidīju ar nepacietību. Pēc tam savu veikumu baudīt ziemā bija vēl lielāks prieks.

Tikko vārīti kartupelīši ar svaigu gaileņu mērcīti skan gardi, jo gardi, vai baraviku krēmzupa. Man jau saskrēja siekalas mutē!

Šajā rakstā apskatīsim, kas ir sēnes, to šķirnes, receptes un interesantus faktus.

Es esmu … sēne; Uz kurām šad un tad krīt debesu rasa.

/Fords/

Sēnes

Sēnes nepieder ne pie augu valsts, ne arī pie dzīvnieku valsts, bet veido atsevišķu – sēņu valsti. 

Kādu laiku, jau sēnes ir atdalītas no augu valsts, jo tās nesatur augiem raksturīgo zaļo pigmentu – hlorofilu un barojas heterotrofi izmantojot vai jau atmirušu organismu vielas vai arī pārtiekot no dzīvu organismu vielām. 

Sēnes pēc sava lieluma un uzbūves ir ļoti daudzveidīgas. Pašām vienkāršākajām sēnēm ķermeni saimniekauga šūnā var pārstāvēt kails protoplasts. Taču parasti, vairumā gadījumu, sēnes ķermeni veido smalki pavedieni – hifas. Hifas var būt nesadalītas šūnās ( zemāk attīstītajām sēnēm), vai arī būt sadalītas šūnās (augstāk attīstītajām sēnēm). Hifu kopums veido micēliju jeb sēņotni, kas bieži redzama kā balts, pelēcīgs, dzeltens vai retāk sarkanīgs pinums vai tīklojums.

Sēnes vairojas ar sporām, kas veidojas uz sēņotnes izaugumiem vai atzarojumiem kā arī augļķermeņos vai uz tiem. Augļķermeņus sadzīvē arī parasti saucam par sēnēm, nemaz nedomājot par sēņotni, kas aug meža trūdu kārtā vai kādā citā substrātā. 

Daudzu sēņu sēņotne veido ciešu saistību ar dažādu augu saknēm – mikorizu. Ar mikorizas palīdzību sēnes no augiem saņem barības vielas – galvenokārt ogļhidrātus, bet augi ar sēņu palīdzību arī uzņem barības vielas un ūdeni. 

Ar noteiktām koku sugām ir saistītas noteiktas sēņu sugas. Tas jau parāda arī sēņu nosaukumos, piemēram, apšu bekas, bērzu bekas, priežu bekas u.c. 

Sēņu sugu skaitu pasaulē noteikti ir vairāk kā 56000. Latvijā līdz šim konstatētas apmēram 4100 sēņu sugu – cepurīšu sēnes, piepju sēņu, pūpēžu sēņu sugu, pārējās galvenokārt ir dažādas mikroskopiskās sēnes. Latvijas mežos plaši izplatītas ir beku (Boletus), bērzlapju (Russula), pienaiņu (Lactarius), sēņtiņu (Mycena), pūkaiņu (Tricholoma) u.c. ģinšu sēnes.

Atceries, ka ēšanai drīkst lasīt tikai tās sēnes par kurām mēs esam 100% pārliecināti, ka tās ir ēdamas. Mani jau no bērnības, piemēram, tā mācīja vecāki. Ņem tās, kuras zini un vari nosaukt. Un nevajag darīt, kā citi, nogriezt seni, un jautāt, kas tā pa sēni. Iespējams, tā ir neēda, neēdama cilvēkam, taču, kādam dzīvniekam tu atņēm barību un izjauc arī izveidojušos eko sistēmu. 

Indīgās sēnes

Latvijā indīgākā sēne ir zaļā mušmire (Amanita phalloides). Bīstami indīga ir arī baltā mušmire (Amanita virosa), kas aug galvenokārt lapu koku mežos. Pavasarī un vasaras sākumā sastopama nāvējoši indīga sēne Patujāra šķiedrgalvīte (Inocybe erubescens). Tā satur 20 reizes vairāk muskarīna nekā sarkanā mušmire (Amanita muscaria).

Aizsargājamās sēnes

Aizsargājamas ir 62 sēņu sugas, 12 no tām – mikroliegumu sugas. Reta sēne Latvijā ir toverīšu sarkosoma (Sarcosoma globosum), ko uzskatīja par izzudušu, bet pēdējos gados tā atrasta vairākas reizes. Aizsargājamas ir arī rumpuču skrimslene (Guepinia helvelloides) – aug zālājos, uz meža ceļiem, dažkārt lielās grupās, un Hadriāna zemestauki (Phallus hadriani) – sastopami smilšainās kāpās, retāk smilšainās vietās tālāk no jūras.

Daudzu retu sēņu izplatība un sastopamība saistīta ar dabiskiem meža biotopiem, jo tajos ir liela izmēra dzīvi un atmiruši koki, vienmērīgi mitruma apstākļi. Sēnes izmanto arī kā dabisku mežu indikatorsugas. Košās zeltpores (Hapalopilus croceus) jaunie augļķermeņi ir dzelteni vai oranži. Šī sēne aug uz vecu ozolu stumbriem, bieži dobumos. Sastopama arī ārpus mežiem. Lapukoku svečtursēnes (Artomyces pyxidata) augļķermeņi ir viengadīgi, aug uz lapu koku kritalām. Svečtursēnes klātbūtne liecina par vecu mežu. Milzu cietpiepe (Phellinus populicola) ir daudzgadīga, sastopama vecos mežos uz dzīviem apšu stumbriem. Sēnes apraud intensīva mežizstrāde un citu biotopu (zālāju, kāpu) degradācija.

Sēņu šķirnes  

Pavasara Sēnes

• Spurdzžu ciborija
• Košā agrene
• Bisītes
• Lāčpurni
• Ķēvpupi
• Auzene

Vairāk par tām lasi šeit>>

Vasaras un rudents sēnes

• Baravikas
• Lācīši 
• Apšu bekas
• Bērzubekas
• Sviestbeka
• Smilšbekas
• Samtbekas
• Dižsardzenes
• Tintenes
• Celmenes
• Atmatenes
• Čigānenes
• Bērzlapes
• Pienaines
• Gailenes
• Afilloforu sēnes
• Pūpēži

Vairāk par tām lasi šeit>>

Vienas no populārākajām sēnēm Latvijā

Gailenes

Sugas pirmais zinātniskais aprakstītājs Eliass Frīss 1821. gadā to nosauca par Cantharellus cibarius un šis nosaukums nekad nav mainīts.

Ģints nosaukums Cantharellus ir atvasināts no latīņu valodas vārda cantharus (sākotnēji no grieķu valodas kantharos), kas nozīmē dzeršanas trauku (parasti ar rokturiem), bļodu vai kausu. Epitets cibarius cēlies no latīņu “cibus”, kas nozīmē pārtiku.

Gailenēm ir pabieza, sākumā izliekusies uz augšu, ar ielocītām malām, vēlāk izpletusies – plakana un piltuvveidīga ar stipri viļņainām malām, oldzeltena, dzeltena vai bāli dzeltena. Lapiņas krokveidīgas, dakšveidīgi zarotas, ar daudzām anastamozēm, gar kātiņu stipri nolaidenas, oldzeltenas. Kātiņš resns, parasti bez, retāk ar dobumu. Mīkstums blīvs, pasīksts, balts, lauzumā augļķermeņu ārējā daļā dzeltē, ar patīkamu aromātisku smaržu un vircotu garšu. 

Gailenes ir sēnes, kuras ļoti reti ir tārpainas.

Parastā gailene sastopama gan jauktos, gan arī lapu koku mežos no jūnija līdz oktobrim. Dažkārt veido raganu riņķus. 

Gailenes arī vienas no populārākajām ēdamajām sēnēm. Tās lieto gan ceptas, gan vārītas, gan arī marinētas un sālītas.

Baravikas

Baravikas ir beku dzimtas sēnes. Baravikas (Boletus edulis) pieder garšīgākajām un vērtīgākajām sēnēm. Tās ir biezas, stingras, gaļīgas, puslodesveida, vēlāk izpletušās, gludas. Cepurītes virsma brūna, kastaņbrūna, pat violeti brūna. Krāsa bieži ir atkarīga no augšanas apstākļiem. parasti jaunākām sēnēm cepurīte ir gaišāka, vecākām – tumšāka. Kātiņš ir resns, apakšdaļā paplašināts vai mucveidīgi izliekts. Kātiņa krāsa mainās no baltganas līdz brūnganai, augšdaļā ar baltu vai gaiši brūnu tīklainu rakstu.

Mīkstums blīvs, balts, lauzumā krāsu nemaina, ar patīkamu sēņu smaržu un garšu. Stobriņu slānis attīstības sākumā balts (tāpēc krievi šo sēni sauc par balto sēni), vēlāk dzeltenīgs. Stobriņu atveres sīkas, apaļas.

Baraviku augļķermeņi atrodami no jūnija vidus līdz oktobra vidum trijās četrās kārtās: reti un atsevišķi jūnija beigās, ražas kārta jūlija vidū, masveidā augusta otrajā pusē un septembra pirmajā pusē dažādos mežos, sausākās vietās. Mikorizu veido ar aptuveni 50 koku sugām, visbiežāk ar egli, priedi, bērzu, ozolu. Vasarā var atrast jaunajos mežos un stādījumos, silmalās. Rudenī dziļāk mežā, pie veciem kokiem, pie takām un pamestiem ceļiem. Bieži aug grupās vai saimēs un atsevišķi.

Baravikas ir vienas no tām sēnēm, kuras zina katrs sēņotājs un ne sēņotājs. Tās ēdamas gan ceptas, vārītas, marinētas un pat sālītas.

Bērzlapes

Bērzlapes ir liela un daudzveidīga sēņu ģints. Latvijā konstatētas apmēram 100 dažādas bērzlapju sugas. 

Jaunos bērzlapju augļķermeņus tautā sauc par podiņiem vai poķīšiem. Sastopamākās bērlapes ir:  baltās (Russula delica), mainīgās (Russula decolorans), plankumainā (Russula vesca), purva (Russula paludosa), sīvās (Russula emetica) un siļķa (Russula xerampelina) bērzlapes. Sastopamas pārsvarā no augusta līdz oktobrim skuju un jauktu koku mežos. Latvijas sēnes un to receptes.

Sēni var marinēt vai sālīt, bet tās obligāti iepriekš jānovāra un novārījuma ūdens jāizlej. 

Čigānietes jeb pareizāk Čigānenes

Sēnes, ko bērnība saucu par Čigānietēm, un spēju atpazīt jebkurās vietās. Vienkārši novārītas un ar sālīti, dikti garšīgi.

Čigānenes sākumā ir puslodesveidīga vai olveidīga, vēlāk plakani izliekta, salmu dzeltena vai dzeltenpelēka, ar baltganu, violetu miltainu apsarmi vidū un bieži ar radiāli saplaisājušu apmali. Kātiņš ir resns, cilindrisks, dzeltenīgi balts, pie pamatnes nedaudz paplašināts, augšdaļā ar baltu, plēvainu gredzenu. Lapiņas sākumā māla krāsā, vēlāk okerbrūnas. Mīkstums gandrīz balts, lauzumā dzeltē, patīkamu garšu un smaržu. Latvijas sēnes un to receptes.

Sastopamas skuju un jauktu koku mežos, galvenokārt uz smilšainas augsnes, no augusta līdz novembrim, ļoti bieži.

Pagatavojamas visdažādākajos veidos bez iepriekšējas novārīšanas.

Interesanti fakti par sēnēm

• Bieži vien par sēņu lielumu spriež pēc augļķermeņu izmēriem. Piemēram, atrodot mežā baraviku mēs par tās lielumu spriežam pēc kātiņa un cepurītes izmēriem, nemaz nedomājot par tās sēņotnes izmēriem meža trūdu kārtā. 
• Latvijā lielākais augļķermenis ir zināms milzu apaļpūpēdim (Langermannia gigantea), kas glabājas Valdemārpils meža muzejā. Tā apkārtmērs ir 166 cm, bet masa 700 g. Tas nozīmē, ka svaiga pūpēža masa ir bijusi ap 7 kg.
• Dažas sēnes izmanto tautas medicīnā. Dažās valstīs, piemēram, polisaharīds-K, šizofilāns, polisaharīda peptīds vai lentināns, ir valdības reģistrēta vēža palīgterapija, taču klīniski pierādījumi par šo ekstraktu efektivitāti un drošību cilvēkiem. nav apstiprināts. 
• Sēnes var izmantot vilnas un citu dabisko šķiedru krāsošanai. Sēņu krāsvielu hromofori ir organiski savienojumi un rada spēcīgas un spilgtas krāsas, un visas spektra krāsas var sasniegt ar sēņu krāsvielām. Pirms sintētisko krāsvielu izgudrošanas sēnes bija daudzu tekstila krāsvielu avots.
• Dažas sēnes, poliporu veidus, ko brīvi sauc par sēnēm, ir izmantotas kā ugunsgrēka ierosinātāji (pazīstami kā sēnīšu sēnītes).
• Sēnēm un citām sēnītēm ir nozīme jaunu bioloģisko atveseļošanas metožu izstrādē (piemēram, mikorizu izmantošana, lai veicinātu augu augšanu) un filtrēšanas tehnoloģijas (piemēram, sēņu izmantošana, lai samazinātu baktēriju līmeni piesārņotā ūdenī).

Latvijas sēnes un to receptes

• Sēņu ikri
• Krāsnī cepti šampinjoni
• Gaileņu krēmzupa
• Baravikas vienkāršā marinādē
• Sēņu plācenīši

Vairāk sēņu receptes meklē šeit – Sēņu ēdieni

Šis raksts Latvijas sēnes un to receptes pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Šajā rakstā apskatīsim, kas ir vasabi; kāpēc tas ir tik ass; kur to izmanto ēdienos.

Vasabi jeb Japānas mārrutki, kas tas ir?

Vasabi tagad plaši pazīstams kā pikanta zaļā pasta, kas kalpo kā garšviela visu veidu suši. Bet jūs varat izmantot vasabi, lai papildinātu jebkuru recepti, piemēram, šīs Wasabi liellopu gaļas fajitas. Patiess vasabi ir izgatavots no Wasabia japonica auga sakneņa (piemēram, auga stublāja, kas aug pazemē, kur to varētu sagaidīt).

Vasabi garšviela savu nosaukumu ieguvusi no vasabi auga, kura dzimtene ir Japāna. Augu sauc arī par japāņu mārrutkiem, un tas pieder kāpostu tipa augu ģimenei Brassicaceae.

Īsts vasabi ir reti sastopams ārpus Japānas, tāpēc lielākā daļa no tā, ko mēs saucam par vasabi garšvielu, ir mārrutku, sinepju un zaļo pārtikas krāsvielu maisījums.

Vasabi jeb Japānas mārrutki augs un garšviela

Īsts vasabi augs ir daļa no Brassicaceae ģimenes. Mārrutki, redīsi un sinepes ir arī šajā ģimenē, un tiem ir līdzīga vasabi garša. Tā kā autentiskais vasabi ir dārgs, vairums vasabi, kas atrodams pārtikas preču veikalos un ar fasētiem suši, ir izgatavoti no mārrutku pulvera un mākslīgas krāsas. Tas var saturēt arī sinepju pulveri un biezinātājus, piemēram, miltus vai kukurūzas cieti. 

Lai pamanītu viltus vasabi, vispirms jāpskata tekstūru. Pastveida un bieza konsistence ir vasabi imitācijas pazīme (mārrutkus parasti biezenī padara pilnīgi gludus). Īstam vasabam būs rīvēta, graudaina tekstūra.

Lai iegūtu pēc iespējas lielāku garšu, īstu vasabi vienmēr pasniedz svaigi sarīvētu. Tradicionālā rīvēšanas metode ir saknes virzīšana pa haizivju ādu, kas darbojas kā smilšpapīrs, no saknes izgriežot ļoti smalkus vasabi gabaliņus.

Wasabia japonica augu ir neticami grūti audzēt, jo tas ir daļēji jāiegremdē kustīgā ūdenī, kas nav izplatīta lauksaimniecības struktūra. Japānā savvaļas vasabi aug akmeņainās upju gultnēs. Tas ir arī jutīgs augs, kuru var nogalināt nelielas vides vai mitruma izmaiņas.

Kā jau minēju, lielākā daļa vasabi tiek audzēta Japānā, lai gan Ziemeļamerikā ir parādījušās nedaudzās saimniecības. 

Sakarā ar problēmām, kas ierobežo japāņu vasabi auga masveida audzēšanu un tādējādi palielina tā cenu, kā arī samazinās pieejamība ārpus Japānas, rietumu mārrutku augu parasti izmanto japāņu mārrutku vietā. Šo versiju Japānā parasti dēvē par “rietumu vasabi”.

Divas galvenās šķirnes tirgū ir E. japonicum ‘Daruma’ un ‘Mazuma’, bet ir arī daudzas citas. Senākais ieraksts par vasabi kā pārtiku ir datēts ar mūsu ēras 8. gs. Aptuveni 1980. gados, kļūstot populāram sušī, pieauga arī vasabi pieprasījums.

Kāpēc vasabi ir tika ass?

Tomēr vissvarīgākais, kas ir kopīgs gan mārrutkiem, gan vasabiem, ir ķīmiska viela, ko sauc par alilizotiocianātu. Receptori sēž uz šūnas virsmas un darbojas kā sūtņi, kas palīdz šūnai reaģēt uz dažādiem notikumiem savā vidē.

Vasabi ķimikālija ir mazāka izmēra, salīdzinot ar čilli piparu kapsaicīnu. Tātad, lai gan kapsaicīns izraisītu karstumu, ko jūtat uz mēles, mazākā vasabi ķimikālija iztvaiko un nokļūst degunā, kur ir daudz vasabi receptoru.

Tas ir tad, kad ķermenis sāk izjust dažādas reakcijas, kas raksturīgas vasabi ēšanai. Labs piemērs ir alilizotiocianāta – vasabi ķīmiskās vielas – ievadīšana ķermeņa sistēmā.

Notiek tas, ka vasabi receptoru “TRPA1”, kas saistīts ar čili piparu pikantuma receptoru, TRPV1, stimulē alilizotiocianāts. Tā rezultātā rodas virkne reakciju, piemēram, ķermeņa daļas sāk niezēt, klepot, aizrīties vai pat raudāt.

TRPA1 receptori neaprobežojas tikai ar reaģēšanu uz vasabi. Tie parasti reaģē uz lietām, kas var kairināt mūsu maņas, piemēram, sīpolus, asaru gāzi un dūmus. Tāpēc TRPA1 receptori joprojām ir zinātnieku liela interese, jo viņi cer, ka izpratne par to, kā tā darbojas, palīdzēs meklēt efektīvu sāpju mazināšanu cilvēkiem ar hroniskām sāpēm.

Vasabi jeb Japānas mārrutki ēdienos

Vasabi parasti pārdod vai nu kā sakneņus, vai kātiņus, kuriem pirms lietošanas jābūt ļoti smalki sarīvētiem, kā žāvētu pulveri vai kā lietošanai gatavu pastu caurulēs, kas līdzīgas zobu pastas mēģenēm.

Dažos augstākās klases restorānos pasta tiek pagatavota, izmantojot rīvi, lai sarīvētu kātu; kad pasta ir sagatavota, tā zaudē aromātu pēc 15 min. Gatavojot suši, šefpavāri parasti ievieto vasabi starp zivīm un rīsiem, jo ​​līdz pasniegšanai vasabi pārklāts saglabā tā garšu.

Svaigas vasabi lapas var ēst neapstrādātas, tām ir pikants vasabi kātu aromāts, bet bieži sastopama blakusparādība ir caureja.

Pākšaugus (zemesriekstus, sojas pupas vai zirņus) var grauzdēt vai apcept, pēc tam pārklāt ar vasabi pulveri, kas sajaukts ar cukuru, sāli vai eļļu, un ēst kā kraukšķīgu uzkodu. Japānā to sauc par wasabi-mame.

Un, protams, vasabi – zaļo pastu, ko mēs pārsvarā zinām, var iegādāties veikalos.

Receptes, kur var izmantot vasabi, meklē mājaslapas sadaļā – Receptes!

Šis raksts Vasabi jeb Japānas mārrutki pirmo reizi parādījas Gatavo.com.