Citas rabarberu receptes skaties ŠEIT. Un, kas ir rabarberis, ko tas sniedz mūsu veselībai, lasi ŠEIT.

Vai zināji?

Fakti par rabarberiem:

• Rabarberu binomālais nosaukums ir Rheum rhabarbarum – konkrētais epitets ir no latīņu valodas un nozīmē “barbaru sakne”.
• Rabarberu lapas ir indīgas, tās ir pilnas ar vairāk skābeņskābes nekā cilvēki un dzīvnieki var droši patērēt. Nelielos daudzumos skābeņskābes ir atrodami kātiņos, kurus mēs ēdam – skābuma dēļ rabarberiem ir “tandeks”. (Nelielu daudzumu skābeņskābes atradīsit arī skābenēs un spinātos).
• Pretēji izplatītajam uzskatam, kaut arī rabarberu lapas ir indīgas, tās faktiski var kompostēt. Tajās esošās skābes sadalīsies tāpat kā jebkura cita dabiska ķīmiska viela, kas atrodama augos, un tas neizraisīs komposta toksiskumu.
• Rabarberi ir daudzgadīgi. Un tas ir izturīgs pret aukstumu. Tāpat kā braukt tam pāri ar kravas automašīnu. Vai arī aizdedzināt. Un tas var pat pārdzīvot šīs lietas.
• Rabarberi botāniski ir dārzeņi, taču ēdiena gatavošanā mēs pret tiem izturamies kā pret augļiem un bieži ēdam desertos. 1947. gadā Amerikas Savienotās Valstis tai piešķīra juridisko apzīmējumu “auglis”, lai izvairītos no augstajiem tarifiem, kas uzlikti ievestajiem dārzeņiem.
• Dažreiz rabarberi tiek saukti par “pīrāgu augu”. Visi kādreiz ir  ēduši rabarberu pīrāgu (vai pat labāk, zemeņu rabarberu pīrāgu).
• Rabarberos sarkanā krāsa ir saistīta ar antocianīnu klātbūtni, tās pašas ķīmiskās vielas, kuru dēļ dažu lapu koku lapas rudenī kļūst sarkanas.
• Rabarberu sakne tūkstošiem gadu tiek izmantota kā caurejas līdzeklis ķīniešu medicīnā.
• Ja jums patīk krāsot tekstilizstrādājumus ar dabīgām augu izcelsmes krāsvielām, rabarberu lapas ir labs kodinātājs (vienkārši rīkojieties ar tiem ļoti uzmanīgi!). Saknes radīs brūnu krāsu.
• Novāktos rabarberu kātiņus uzglabājiet ledusskapī un pēc iespējas ātrāk izlietojiet. Rabarberi labi sasals.
• Nenovāc rabarberus karstumā, jo kātiņi ātri savīst.
• Runājot par rabarberu novākšanu – vilkt vai sagriezt? Vienmēr velciet! Ja griež kātiņus, tas var veicināt puvi. Nav ieteicams vienlaikus ņemt vairāk nekā pusi no auga kātiem.

Šis raksts Vecmāmiņas rabarberu plātsmaize pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Iepazīsties vairāk ar interesanto dārzeni, sparģeli, manā bloga rakstā ŠEIT.

Vai zināji?

Karijs (Tamila valodā kari) ir garšvielu maisījums no garšvielām, kuras pamatā ir kurkumas sakne. Indijā tradicionāli kariju pievieno gaļai, zivīm, rīsiem un dārzeņiem. Šī garšviela ir arī ļoti populāra un augsti novērtēta, jo spēj dot ēdieniem zeltainu nokrāsu un brīnišķīgu aromātu. Kariju pat pievieno saldajam plovam.

Kā komerciāli pieejams Rietumu tirgos, karija pulveris ir salīdzināms ar tradicionālo Indijas garšvielu maisījumu, kas pazīstams kā “garam masala”.

Sparģeļi parģeļi pastāv jau tūkstošiem gadu. Ēģiptes kapenēs pat ir attēloti sparģeļi, kas datēti ar 400. gadu pirms mūsu ēras! Sparģeļu nosaukums cēlies no grieķu vārda “sparģeļi” (un sākotnēji persiešu vārda “sparģeļi”), kas nozīmē “dīgsts” vai “atvasis”. Epitets “officinalis” latīņu valodā nozīmē “ambulance”, norādot uz ārstnieciskajām īpašībām, kas kādreiz tika piedēvētas augam.

Sparģeļi ir ne tikai zaļi. Lai gan zaļie sparģeļi ir visizplatītākā šķirne, sparģeļi var būt arī balti vai purpursarkani. Baltos sparģeļus audzē pazemē, lai tie netiktu pakļauti saules gaismai, kas sparģeļiem piešķir zaļo krāsu. Violetie sparģeļi savu krāsu iegūst no antocianīniem, kas ir antioksidanti, kas atrodami arī mellenēs un sarkanajos kāpostos.

Lai labi garšo vista karija mērcē ar sparģeļiem!

Šis raksts Vista karija mērcē ar sparģeļiem pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Īpaši, esmu iecienījusi salātus no jaunajiem kāpostiem, kad kāpostiņš ir dikti mīksts, sulīgs un svaigs. 

Citas receptes, ko pagatavot no kāposta, meklē ŠEIT.

Vai zināji?

100 g kāpostu sulas sastāvā ir ap 30 mg askorbīnskābes, kas daļēji ir saistītā veidā kā askorbigēns, kurš uzglabāšanas laikā parasti šķeļas. Sulā ir arī B1, B2, B6 un K vitamīns, nikotīnskābe, folijskābe, pantotēnskābe, karotīns, inozīts un biotīns. Bez vitamīniem tajā konstatētas 16 aminoskābes, piemēram, metionīns, S-metilmetionīns jeb faktors U (uzkrājas visvairāk pie kacena, it sevišķi dienvidu rajonos audzētajos kāpostos), triptofāns, lizīns; minerālvielas — kālijs, dzelzs, magnijs, fosfors; cukuri (2—3%), fermenti, tioglikozīdi — glikobrasidīns, neoglikobrasidīns; goitrīns u.c.

• Pierādījumi liecina, ka dažādi kāposti ir kultivēti vairāk nekā 4000 gadu, padarot tos par seniem dārzeņiem. Briseles kāposti, kas pieder kāpostu saimei, ir daudz jaunāki, ar ierakstiem tikai pirms 500 gadiem.
• Kāposti tiek uzskatīti par Krievijas nacionālo pārtiku, lai gan tie nav pasaules līderi kāpostu patēriņa ziņā uz vienu iedzīvotāju.
• Pasaulē lielākais reģistrētais kāposts svēra vairāk nekā 62,49 kilogramus un tika audzēts Aļaskā 2012. gadā.
• No kāpostu lapām var izgatavot vienkāršu ķīmisko pulksteni. Kad kāpostu lapu iemērc citrona sulas un divu dažādu metālu šķīdumā, tā var radīt nelielu elektrisko strāvu. Šis eksperiments var būt jautrs veids, kā mācīt bērniem ķīmijas un elektrības pamatus.
• Senajā Ķīnā tika uzskatīts, ka kāposti ir zāles pret plikpaurību. Nav zinātnisku pierādījumu, kas apstiprinātu šo apgalvojumu, taču kāposti ir labs vitamīnu un minerālvielu avots, kas ir svarīgi matu veselībai.
• Stimulē sarkano asinsšūnu veidošanos: kāposti nodrošina folātus, kas ir ļoti svarīgi sarkano asins šūnu ražošanai un nobriešanai.
• Palīdz mazināt paģiras: kāposti satur būtiskas uzturvielas, kas var palīdzēt organismam atgūties pēc alkohola lietošanas, potenciāli samazinot paģiru simptomus.
• Veicina virsnieru veselību: kāposti satur noteiktas uzturvielas, kas stimulē virsnieru darbību, kas ir ļoti svarīga stresa pārvarēšanai.
• Atvieglo galvassāpes:kāpostu lietošana tā pretiekaisuma īpašību dēļ var samazināt galvassāpju biežumu un intensitāti.

Lai labi garšo ātrie kāpostu salāti!

Šis raksts Ātrie kāpostu salāti pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas līdzīgas receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Biezpiens (līdz 20. gadsimtam saukts par kupinātu pienu vai kupuša pienu) ir piena olbaltumvielu kazeīna produkts, ko iegūst saraudzējot pienu, vājpienu vai paniņas un no iegūtās masas atdalot sūkalas. Saraudzēšanu veic, pievienojot mezofilo pienskābes baktēriju Lactococcus lactis un Lactococcus cremoris ieraugu. Papildus var arī pievienot recināšanas fermentu preparātus. Iegūtā produkta konsistence ir atkarīga no izmantotā piena tauku satura (piemēram, biezpiens, kas ražots no pilnpiena, ir mīksts un viegli klājams, bet vājpiena biezpiens ir drupans un nedaudz sulojas). Tajā ir daudz bioloģiski vērtīgu olbaltumu. Tas satur minerālvielas — Ca, P, Fe un Mg. Tajā ir visas neaizstājamās aminoskābes.

Pirmie rakstveida avoti, kur varētu būt minēts biezpiens Latvijā, ir Rīgas jezuītu kolēģijas 16. gadsimta sākumā un 17. gadsimta beigās latīniski sarakstītie pārdošanas dokumenti. Tajos parādās apzīmējums sabiezināts piens, ar ko gan tikpat labi varētu būt bijis domāts arī siers. Etnogrāfe Linda Dumpe izteikusi pieņēmumu, ka, ja tas tomēr bijis biezpiens, tad biezpiens varētu būt bijis viens no jezuītu muižu piensaimniecību ražojumiem.

Vēlāk biezpiens minēts Georga Manceļa 1636. gadā izdotajā latviešu valodas vārdnīcā Lettus un Jāņa Langija 1685. gadā izveidotajā latviešu-vācu vārdnīcā, kurās pirmo reizi parādās tā latviskie nosaukumi — kupināts piens un kupuša piens. Tie cēlušies no darbības vārdiem „kupt” un „kupināt” ar nozīmi „sildot recināt”. 19. gadsimtā šie apzīmējumi sāk izzust un 20. gadsimtā tos jau aizstājuši nosaukumi — biezpiens, baltpiens un sildītais piens.

Droši vien ikviens ir dzirdējis teicienu, ka jāēd vairāk biezpiena, lai uzlabotu atmiņu. To visbiežāk kā komentāru izsaka, kad aizmirsies kaut ko izdarīt. Biezpiena gatavošanas prasmes mūsu zemē tiek attīstītas jau ļoti ilgu laiku, pat gadu tūkstošus – to apliecina arheoloģiskajos izrakumos atrasti ap 1000 gadu p.m.ē. veidoti māla kāstuvju fragmenti.

Lai labi garšo pavasara biezpiens ar zaļumiem!

Šis raksts Pavasara biezpiens ar zaļumiem pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas mērču receptes skaties ŠEIT.

Vai zināji?

Tiek uzskatīts, ka ķiploku dzimtene ir Centrālāzija. Senajā Ēģiptē un Romā ķiplokiem tika piedēvētas teju maģiskas spējas – tos izmantoja dažādos rituālos, lietoja uzturā, lai vairotu spēku, izturību, un piedēvēja dažādu ietekmi uz veselību. Ķiploka brīnumainās spējas ir pieminējis Hipokrāts, tās ir aprakstītas senajos eposos un rakstos.

Savukārt mūsu zemē ķiploks ieceļoja ar tirgotājiem jau kopš 12. Gadsimta.

No seniem laikiem ķiploku plaši izmanto gan tā ārstniecisko īpašību, gan garšas dēļ. Tā sastāvā ir ēteriskā eļļa, glikozīds alliīns, C vitamīns, B grupas vitamīni, karotīns, varš, fosfors, kalcijs, mangāns, selēns, fitosterīni, stāsta klīniskā farmaceite.

Ja pēc ķiploku ēšanas rodas nepatīkama elpa, to var mazināt, uzdzerot piparmētru tēju, apēdot kādu citrusaugli vai pakošļājot apelsīna, citrona miziņas vai uzdzerot kafiju.

Notīrīti ķiploki ir jālieto uzturā uzreiz. Turklāt, lai gūtu labumu veselībai no ķiplokos esošajām vielām, tie uzturā ir jālieto regulāri.

Ķiplokā esošajam savienojumam allicīnam piemīt pretvīrusu iedarbība un pretiekaisuma īpašības. Tādēļ tautas medicīnā ķiplokmaizītes, ķiplokus medū, kopā ar dzērvenēm, brūklenēm un citos ēdienos pastiprināti sāk lietot tieši mitrajā, aukstajā laikā.

Jogurts ir piena fermentācijas pārtika, ko ražo baktērijas. Šīm baktērijām fermentējot pienā esošos cukurus, rodas pienskābe, kas iedarbojas uz piena olbaltumvielām, piešķirot jogurtam tā tekstūru un raksturīgo pīrāgu garšu. Jogurta pagatavošanai visbiežāk izmanto govs pienu. Jogurta ražošanā tiek izmantots arī ūdens bifeļu, kazu, aitu, ķēvju, kamieļu un jaku piens. Izmantotais piens var būt homogenizēts vai ne. Tas var būt pasterizēts vai neapstrādāts. Katrs piena veids rada būtiski atšķirīgus rezultātus.

Jogurtu ražo, izmantojot Lactobacillus delbrueckii subsp. bulgaricus un Streptococcus thermophilus baktērijas. Citas laktobacillus un bifidobaktērijas dažreiz pievieno jogurta kultivēšanas laikā vai pēc tās. Dažas valstis pieprasa, lai jogurts satur noteiktu daudzumu baktēriju koloniju veidojošo vienību (CFU); piemēram, Ķīnā prasība pēc lactobacillus baktēriju skaita ir vismaz 1 miljons KVV uz mililitru.

Lai labi garšo jogurta mērce ar ķiploku un zaļumiem!

Šis raksts Jogurta mērce ar ķiploku un zaļumiem pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas salātu receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Cūku pupas uzskatāmas par vissenāko pupu šķirni. Eiropā, tās audzētas jau Bronzas laikmetā.

Cūku pupu dzimtene ir Ziemeļāfrika un Dienvidrietumāzija, tomēr, lai arī tām patīk siltums, tās ļoti labi padodas arī vēsākā klimatā, kā rezultātā tieši šī pupu šķirne ātri vien izplatījās visā Eiropā līdz pat tās Ziemeļiem. Kā rezultātā gandrīz katra Eiropas valsts to uzskata par savu senāko un nacionālo pupu. Un gandrīz katrai tautai ir savs nacionālais ēdiens, kas sastāv no šīm pupām. Arī latviešiem – cūku pupas, vārītas ar visām mizām un pasnigtas ar rūgušpienu.

Cūku pupas bija viens no galvenajiem produktiem, līdz savu uzvaras gājienu Eiropā sāka kartupeļi un krietni vien nobīdīja pākšaugus maliņā.

Cūku pupas audzēšanas ziņā ir vismazāk prasīgās. Tās ir aukstumizturīgas, tādēļ var sēt diezgan agri jau aprīlī neuztraucoties par to, ka salnas tām varētu kaitēt. Sēj 6–10 cm dziļi, 20 cm attālumā citu no citas, starp rindām atstājot apmēram 60 cm. Cūku pupām nav vajadzīgi balsti, 60cm – 1 m garas tās pilnībā notur stublāju. Cūku pupas aug jebkurā augsnē, bet vislabāk patīk mālaina augsne.

Pie sēšanas jāuzmanās, lai zeme būtu gana mitra, tas sekmēs vienmērīgu sanākšanu un neļaus pupām iekalst. Pupas dīgst 4-6 °C temperatūrā, normāla augšana sākas ar +6 °C. dīgsti viegli pārcieš īslaicīgas salnas -5-6°C.  Ziedēšanas laikā augsta temperatūra un sausums negatīvi ietekmē apputeksnēšanos. Sēklai ievāc lielākās pupas no pirmajām pākstīm.

Lai labi garšo cūku pupu salāti!

Šis raksts Cūku pupu salāti pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas zupas receptes meklē ŠEIT. Un iepazīsties ar rakstu: “Pavasara zaļumi īstas vitamīnu bumbas”.

Vai zināji?

Arvien vairāk kļūst pieejami pirmie pavasara dārzeņi – kraukšķīgie redīsi, lociņi, spināti un salāti, sparģeļi un zaļie zirnīši.

Mūsdienu medicīnas pamatlicējs Hipokrāts ir rakstījis par uztura ietekmi uz veselību, ka uzturam ir jābūt mūsu zālēm un dabas veltes un zaļumi ir jāēd jo īpaši, stāsta uztura speciāliste. Dārzeņi un zaļumi satur antioksidantus, kas palīdz cīnīties ar brīvajiem radikāļiem, kuri nepārtraukti tiek ražoti mūsu organismā. 

Mūsu ikdiena ir stresa pilna, bieži vien nakts miegam netiek veltīts pietiekams laiks, nereti ēdiens ir nekvalitatīvs un tiek lietoti dažādi ķīmiskie līdzekļi, kas negatīvi ietekmē mūsu organismu. Antioksidanti palīdz cīnīties pret šo nelabvēlīgo faktoru ietekmi uz mūsu organismu.

Antioksidantu klāsts ir plašs, tāpēc nav jāmeklē kāds viens, konkrēts kādā dārzenī vai zaļumā, bet jāēd tie katru dienu, pat vairākas reizes dienā. Ir jāiekļauj uzturā visi košās krāsas zaļumi, saknes un dārzeņi, ogas, augļi un pēc iespējas jāizvēlas bioloģiski audzēta pārtika. 

Uztura speciāliste stāsta, ka teju visos zaļumos un dārzeņos ir līdzīga vitamīnu un minerālvielu koncentrācija – K, C, arī B grupas vitamīni, antioksidanti. Tāpēc ir svarīgi savu ikdienas maltīti papildināt ar šīm dabas veltēm. 

Sākoties sparģeļu laikam, tos iekļaujot savā ēdienkartē, uzņemsim K vitamīnu, šķiedrvielas, antioksidantus, piemēram, glutationu, kas ir ar antikancerogēnām īpašībām un, iespējams, var kavēt vēža šūnu augšanu, skaidro uztura speciāliste.

Savukārt redīsos galvenokārt ir šķiedrvielas, nedaudz B grupas vitamīnu, C vitamīns un antioksidanti. Pavasara redīsi satur daudz ūdens, nelielās devās kāliju, nātriju, dzelzi, fosforu un magniju. Redīsi ir pieskaitāmi krustziežu dzimtas augiem – tas nozīmē, ka tie satur arī nelielos daudzumos sulforafānu un indolus, kas tiek pētīti neinfekciju slimību profilaksei, kā arī luteīnu un citus antioksidantus.

Lai labi garšo pavasara dārzeņu zupa!

Šis raksts Pavasara dārzeņu zupa pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Esmu dzirdējusi, ka pie 9°C nevajadzētu urbt bērzu sulas.. Jāurbj pirmajās atkušņa dienā… Taču, ja martā un aprīlī, ja naktī ir 3/4 grādi zem nulles, bet no rīta skaista diena, sulas tecēs un būs gardas.

Šis raksts Bērza sulas mojito pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas šašliku marinādes un receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Latvijā izdotajās pavārgrāmatās šašlika receptes parādās jau pirms Otrā pasaules kara, tomēr plašu popularitāti tas ieguva 1970. gados Latvijas PSR laikā, kad šašliks kļuva par ierastu ēdienu Jāņos.

Cilvēki Vidusjūras valstīs šašliku gatavo pavisam citādi. Viņi iesmērē gatavo gaļu ar nelielu daudzumu piparmētru, kasuzdurta uz koka irbulīšiem, un cepj uz oglēm. Āzijas valstīs to dara citādi: tiek cepti mazi gaļas gabali, pārsvarā tā ir tikai jēra gaļa. Irānas virtuvē gaļa parasti ir lielos gabalos, savukārt citur tiek uzturēta vidēja lieluma gaļas kubiņu forma, padarot to līdzīgu brošūrai.

Kad es biju Turcijā, un pasūtīju šašliku, saņēmu sojas gaļu uzdurtu uz iesma, kas līdzinājās cīsiņam. Neteikšu, ka garša bija slikta, bet tas nebija mans.

Gaļas gatavošanas un cepšanas tradīcijas valstīs ir dažādas. To ietekmē daudzi faktoru, kā piemēram klimats, tradīcijas, reliģijas īpatnības, kā arī cilvēku vēlmes. Mūsdienās ir ļoti daudz paņēmienu un receptes, kā pagatavot garšīgu šašliku. Noteikti arī Tev ir sava iecienītā recepte un paņēmiens, kā izcept visgardāko šašliku.

Lai labi garšo šašliks kefīra un majonēzes marinādē!

Šis raksts Šašliks kefīra un majonēzes marinādē pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas salātu receptes skaties ŠEIT, bet ko vēl pagatavot no skābenēm skaties ŠEIT

Vai zināji?

• Botāniķi skābenes klasificē kā kosmopolītisku augu, jo tās ir izplatītas visos kontinentos, izņemot Antarktīdu, kā arī daudzās salās. Ir apmēram 150 tās veidi. Dažas no tās šķirnēm to vitalitātes dēļ pat tiek uzskatītas par nezālēm.
• Skābeņu nosaukuma izcelsmes avots vēl nav noskaidrots.
• Skābenes ir ārkārtīgi nepretenciozas, tās spēj augt dažādos apstākļos, ja tām ir pietiekami daudz saules gaismas. Bieži vien tās pat aug ceļmalās un pat poligonos. Skābeņu sēklas pārnēsā vējš, un tās viegli dīgst, nokrītot zemē.
• Daudzu skābeņu sugu saknēs ir daudz tanīnu un tās agrāk ir izmantotas ādas miecēšanai. Skābenes satur arī dabīgas krāsvielas, no kurām var iegūt sarkanās un dzeltenās krāsas. Bet mūsdienu pasaulē mākslīgo krāsvielu ražošana joprojām ir lētāka.
• Skābenes ir pārsteidzoši izturīgs augs, tās aug visos kontinentos, viegli savvaļā un asimilējas jaunās telpās, un ir atrodamas pat augstu kalnos, līdz pat 3000-3300 m virs jūras līmeņa.
• Sagrieztas skābenes ilgstoši netiek uzglabātas, tās ātri sāk novīst, zaudējot garšu un aromātu, jo tajā esošās barības vielas sadalās. Tās vari iesaiņot plastmasas maisiņā un sagrieztās lapas ievietot traukā ar ūdeni, turēt ledusskapī, tādā veidā paildzinot skābeņu “dzīvi”.
• Zirgu skābenes Azerbaidžānā un Armēnijā. Lapas tiek žāvētas, pēc tam tās zaudē rūgtumu un iegūst patīkamu garšu. Zirgu skābenes jaunie kātiņi un lapas ir daļa no vairākiem ēdieniem Uzbekistānā.
• Kopš seniem laikiem daudzas skābeņu sugas ir pazīstamas kā ārstniecības augi. Tiek izmantotas visas to daļas – sakneņi, sēklas, kāti, lapas. Atkarībā no konkrētā skābeņu veida, augu daļas un izejvielas pārstrādes metodes, galaproduktu izmanto kā līdzekli pret ķērpjiem, kašķiem, dažiem audzējiem, kuņģa, zarnu un gremošanas sistēmas slimībām un daudz vairāk.
• Pat veseli cilvēki nevar ēst skābās skābenes lielos daudzumos, jo tās satur lielu daudzumu skābeņskābes. Un cilvēkiem ar gastrītu, čūlām un citām kuņģa un zarnu trakta slimībām labāk tās pilnībā izslēgt no uztura.

Lai labi garšo skābeņu un redīsu salāti!

Šis raksts Skābeņu un redīsu salāti pirmo reizi parādījas Gatavo.com.