Citas receptes ar vistas fileju meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Apelsīns ir saldā apelsīnkoka auglis. Saldais apelsīns ir pasaulē visvairāk audzētais auglis, kas aug kokos. Apelsīnkoki parasti ir 9—10 metrus augsti, bet dažreiz tie var sasniegt pat 15 metru augstumu. Apelsīni zied ar baltiem ziediem, kuriem parasti ir piecas ziedlapiņas. Ziedu smarža ir ļoti salda, tas piesaista daudz bišu. Apelsīnkoki ir mūžzaļi.

Saldo apelsīnu kokus no Ķīnas atveda uz Itāliju, Spāniju un Portugāli 15. gadsimtā. Pirms tam Itālijā tika audzēti tikai skābo apelsīnu koki. No Eiropas apelsīnu koki tika pārvesti uz ASV, Dienvidameriku, Āfriku un Austrāliju, kur apelsīnus sāka audzēt pārdošanai.

Apelsīnu sula satur B8 vitamīnu, kas nepieciešams normālai sirds muskuļa un galvas smadzeņu audu darbībai. Tas regulē organismā tauku apmaiņas procesu, pazemina holesterīna līmeni asinīs, samazina asinsvadu spazmas, normalizē zarnu trakta peristaltiku, veicina šlaku izvadīšanu no organisma. Sulai piemīt arī baktericīda iedarbība. Tā veicina (lietojot ārīgi) inficētu brūču un hronisku čūlu sadzīšanu.

Apelsīnu miza satur 1,2-2% ēterisko eļļu. Enerģētiskā vērtība ir 100 g – 38 kkal. No minerālvielām satur kāliju, kalciju, magniju, fosforu, dzelzi, nātriju. Apelsīni – vērtīgs C, B1 un P vitamīna avots. Tāpēc to lietošana uzturā mazina organisma vitamīnu deficītu. Mizā vitamīnu ir pat vairāk nekā mīkstumā. Apelsīni labvēlīgi ietekmē gremošanu, mazina pūšanas procesu zarnās. Apelsīnu šķiedrvielas un pektīnvielas veicina holesterīna un kaitīgu vielmaiņas pārpalikumu izvadīšanu no organisma, kas sevišķi svarīgi vecākiem cilvēkiem aterosklerozes novēršanai. Lielais skābes saturs nav vēlams kuņģa un 12-pirkstu zarnas čūlas slimniekiem. Apelsīnos ir fitoncīdi, kas iznīcina vai vājina kaitīgu mikrobu darbību organismā.

Lai labi garšo vistas filejas laiviņas ar apelsīna šķēlītēm!

Šis raksts Vistas filejas laiviņas ar apelsīna šķēlītēm pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas mērces meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Gulašs ir gaļas un dārzeņu zupa vai sautējums, kas garšots ar papriku un citām garšvielām. Gulašs, kura izcelsme ir Ungārijā, ir izplatīta maltīte, ko galvenokārt ēd Centrāleiropā, bet arī citās Eiropas daļās. Tas ir viens no Ungārijas nacionālajiem ēdieniem un valsts simbols.

Nosaukums cēlies no ungāru valodas gulyás. Vārds gulya ungāru valodā nozīmē ‘liellopu ganāmpulks’, un gulyás nozīmē ‘lopu gans’ vai ‘kovbojs’.

Vārds gulyás sākotnēji nozīmēja tikai “lopu gans”, bet laika gaitā ēdiens kļuva par gulyáshús (“gulaša gaļa”) – tas ir, gaļas ēdiens, ko gatavoja gani. Viduslaikos Centrāleiropas ungāru gans izmantoja visas iespējamās dzīvnieka daļas, kā tas bija ierasts. Tā kā gaļas bija maz, zupas pagatavošanai bieži izmantoja gandrīz visu dzīvnieku.

Tās pirmsākumi meklējami jau 10. gadsimtā līdz sautējumiem, ko ēda ungāru gani. Tolaik pagatavoto un aromatizēto gaļu žāvēja ar saules palīdzību un lika no aitas vēderiem ražotos maisos, lai pagatavotu maltīti, bija nepieciešams tikai ūdens.Agrākās gulaša versijās nebija iekļauta paprika, jo Eiropā to ieveda tikai 16. gadsimtā.

Mūsdienās gulyás attiecas gan uz ganiem, gan uz zupu vai sautējumu. No viduslaikiem līdz pat 19. gadsimtam Puszta bija mājvieta milzīgiem liellopu ganāmpulkiem. Desmitiem tūkstošu viņus aizdzina uz Eiropas lielākajiem liellopu tirgiem Morāvijā, Vīnē, Nirnbergā un Venēcijā. Gani parūpējās, lai pa ceļam vienmēr būtu kādi liellopi, kas bija jānokauj, un no kuru gaļas viņi sagādāja gulyashús.

Lai labi garšo cūkgaļas gulaša mērce!

Šis raksts Cūkgaļas gulaša mērce pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Šī saldi pikantā mērce ļoti labi derēs krāsnī ceptām kartupeļu šķēlītēm vai vienkārši pārlej to ar mizu vārītiem mazajiem kartupelīšiem, samaisi un baudi ar svaigajiem salātiem vai pasniedz aromātiskos kartupeļus kā piedevu gaļas ēdieniem. Sinepes ar medu veido pasakainu savienību.

Citas mērču receptes skaties ŠEIT.

Vai zināji?

Sinepes ir viengadīgi krustziežu dzimtas lakstaugi. Stublājs zarains, lapas ar kātu. Zied dzelteni, sakopoti ķekaros. Auglis — pākstenis, sēklas sīkas, apaļas, brūnas, gaiši dzeltenas vai melnas. Zied no jūnija līdz augustam.

Lapu sinepju lapās ir daudz vitamīnu, mikroelementu, minerālsāļu. Tās satur karotīnu, rutīnu, B1, B2, PP vitamīnu, īpaši daudz C vitamīna. Daudz arī kalcija, fosfora un dzelzs sāļu. Uzturā izmanto galvenokārt svaigā veidā. Jauc salātos, kā arī iesāla un konservē. Garšas ziņā lapu sinepes ir līdzīgas pārējām sinepēm.

Šķipsniņa sinepju sēklu dienā ievērojami uzlabo gremošanu, novērš aizcietējumus, attīra ādu, diabēta slimniekiem samazina cukura daudzumu asinīs, kā arī uzlabo reproduktīvo funkciju sievietēm. Sinepju sēklas ierosina ēstgribu, pastiprina kuņģa sulas izdalīšanos, iedarbojas kā pretiekaisuma un spēcīgs antiseptisks līdzeklis.

Ārīgai lietošanai izmanto sinepju pulveri — plāksteros un vannās. Sinepju spirtu — kompresēs un ierīvēšanā. Kāju vannošanā sinepju pulveris palīdz pret saaukstēšanos un pārmērīgas atdzišanas. Ārējai lietošanai sinepju pulveri nedrīkst apliet ar verdošu ūdeni, jo tādā gadījumā ferments mirozīns tiks noārdīts un sinepju eļļa, kura dod galveno terapeitisko efektu, neveidosies. Ūdens temperatūrai jābūt ne augstākai par 55—60°C.

Lai labi garšo medus un sinepju mērce ar apelsīnu!

Šis raksts Medus un sinepju mērce ar apelsīnu pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Mērce derēs visam, dipēšanai pie dārzeņiem vai kartupelīšiem frī. Pamatēdieniem, hot salātiem, dogiem un burgeriem. Jūras veltēm un zivīm, piemēram, garnelēm.

Citas mērču receptes skaties ŠEIT.

Vai zināji?

Pienācis laiks paķert savu iecienītāko kraukšķīgo, etiķa uzkodu, lai atzīmētu Nacionālo marinētu gurķu dienu, kas tiek atzīmēta katru gadu 14. novembrī.

Termins “pickle” (marinēts gurķis) nāk no holandiešu vārda pekel, kas nozīmē sāli vai sālījumu. 

Ēģiptes karaliene Kleopatra savu veselību un labo izskatu piedēvēja savai mīlestībai pret marinētiem gurķiem. Tika teikts, ka romiešu ģenerālis Jūlijs Cēzars barojis savus karaspēkus ar marinētiem gurķiem, ticot, ka tie padarīs tos stiprākus. 

Arheologi uzskata, ka senie mezopotāmieši bija pirmie, kas sāka marinēt 2400. g. p.m.ē., kad viņi konservēja gurķus skābā sālījumā.

Mēdz teikt, ka glāze marinētu gurķu sulas ir tradicionāls paģiru līdzeklis. Ideja ir tāda, ka sāļais sālījums liks jums dzert vairāk ūdens, kas organismam ir nepieciešams, kad tas ir dehidrēts. Tā ir ērta un lēta izvēle, ja nevarat pārņemt domu par cietu pārtiku – un gājiens līdz ledusskapim ir tik tālu.

Tas var izklausīties kā tāls prāts, taču aiz tā slēpjas zināma zinātne. Kodināšanas fermentācijas process rada gremošanas probiotikas, un lielais sāls daudzums palīdz aizstāt dehidratācijas rezultātā zaudētos elektrolītus.

ASV pārtikas un zāļu komisārs Frederiks Holkombs žurnālistiem sacīja, ka labākais veids, kā pārbaudīt, vai marinēti gurķi ir labi, ja tie atlec, kad tie nokrīt.

Lai labi garšo marinētu gurķu mērce!

Šis raksts Marinētu gurķu mērce pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas mērču receptes skaties ŠEIT.

Vai zināji?

Zilais siers ir jebkurš no plašā sieru klāsta, kas izgatavots, pievienojot ēdamās pelējuma kultūras, kas sieram veido zilganzaļus plankumus vai dzīslas. Zilo sieru garša atšķiras no ļoti maigas līdz stiprai un no viegli salda līdz sāļai vai asai; krāsa no gaišas līdz tumšai; un pēc konsistences no šķidras vai ļoti mīkstas līdz stingrai vai cietai. Tiem var būt raksturīga smarža vai nu no pelējuma, vai no dažādām īpaši kultivētām baktērijām, piemēram, Brevibacterium liniem.

Tiek uzskatīts, ka zilais siers tika atklāts nejauši. Sieri tika uzglabāti alās ar dabiski kontrolētu temperatūru un mitruma līmeni, kas bija labvēlīga vide nekaitīgu pelējumu šķirnēm. Halštates (Austrija) sāls raktuvēs ņemto paleofekāliju analīze parādīja, ka Halštates perioda (800.–400. g.pmē.) kalnrači jau patērēja zilo sieru un alu.

Saskaņā ar leģendu, viens no pirmajiem zilajiem sieriem, Roquefort, tika atklāts, kad jauns zēns, ēdot maizi un aitas piena sieru, pameta maltīti tuvējā alā pēc tam, kad tālumā ieraudzīja skaistu meiteni. Kad viņš pēc mēnešiem atgriezās, pelējums (Penicillium roqueforti) bija pārveidojis viņa sieru par rokforu.

Gorgonzola ir viens no vecākajiem zināmajiem zilajiem sieriem, kas radīts ap mūsu ēras 879. gadu, lai gan tiek teikts, ka zilās dzīslas tajā nebija līdz aptuveni 11. Gadsimtam. Stilton ir salīdzinoši jauns papildinājums, kas kļuva populārs kaut kad 1700. gadu sākumā. Daudzas zilā siera šķirnes radās vēlāk, piemēram, 20. gadsimta Danablu un Cambozola, bija mēģinājums aizpildīt pieprasījumu pēc Rokforas stila sieriem.

Lai labi garšo zilā siera mērce!

Šis raksts Zilā siera mērce pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas līdzīgas receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Laika gaitā izvirzītas hipotēzes par majonēzes izcelsmi. Tomēr lielākā daļa hipotēžu sakrīt par mērces Mahón ģeogrāfisko izcelsmi Menorkā, Spānijā. Citas teorijas daži autori ir noraidījuši kā zināmā mērā retrospektīvu izgudrojumu, kura mērķis ir atzīt mērci kā Francijas dienvidrietumu izgudrojumu, lai gan, visticamāk, tās izcelsme meklējama ostas pilsētā Menorkā.

Pēc Emīla Litrē teiktā, majonēze varētu būt nākusi no Mahonas, Menorkas galvaspilsētas Baleāru salās, Spānijā, ko tolaik okupēja briti un pēc tam 1756. gadā iekaroja hercogs de Rišeljē. Viņa pavārs būtu viņam uzdāvinājis šo mērci , ko sauc par “mahonēzi”, kas pagatavota no vienīgajām divām sastāvdaļām, kas viņam bija: olu un eļļu. Tomēr šo mērci sāka aprakstīt nedaudz pirms šī notikuma, kamēr Francijā un Spānijā pastāvēja vairākas līdzīgu mērču versijas.

18. gadsimta sākumā Vincentam La Šapelam radās ideja iekļaut “velouté”, kuras pamatā ir roux, miltu un tauku maisījums. 1742. gadā Fransuā Marins izdevumā Suite des Dons de Comus publicēja recepti ar nosaukumu “Beurre de Provence”, kas satur ūdenī vārītas ķiploka daiviņas, kas sasmalcinātas ar sāli, pipariem, kaperiem un anšoviem, pēc tam sajauktas ar eļļu. Šī recepte ir arī tuva majonēzē, olas dzeltenums klāt parādījās vēlāk.

Lai labi garšo mājās gatavota majonēze!

Šis raksts Mājās gatavota majonēze pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas līdzīgas receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Garneles ir plaša peldvēžu grupa, kas izdalīta kā desmitkājvēžu (Decapoda) infrakārta. Tā pieder pleocimātu apakškārtai (Pleocyemata). Krievu valodas ietekmē garneles reizēm sauc arī par krevetēm. Par garnelēm mēdz saukt arī sugas, kuras nepieder garneļu infrakārtai, piemēram, boksergarneles vai zāģveida garneles.

Garneles mājo gan saldūdens, gan sālsūdens tilpnēs, gan siltos ūdeņos, gan aukstos. Tās ir sastopamas visos okeānos un jūrās. Garneļu infrakārtā ir apmēram 3000 sugas, kas iedalītas 15 virsdzimtās. Baltijas jūrā mājo 3 sugas: parastā garnele, smilšu garnele un Eiropas akmeņu garnele.

Garneles ir nozīmīgs barības avots daudziem dzīvniekiem, sākot ar zivīm un beidzot ar vaļiem. Tām piemīt izcila dzīvotspēja piesārņotos ūdeņos, tādēļ spēj uzkrāt un vēlāk nodot pa barības ķēdi uz augšu augstas koncentrācijas toksīnu devu. Garneles savā uzturā plaši izmanto arī cilvēki.

Garneles saldā krējuma mērcē, lai labi garšo!

Šis raksts Garneles saldā krējuma mērcē pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas mērču receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Jogurts ir skābpiena produkts, ko iegūst sarecinot pasterizētu pienu ar pienskābes baktēriju ieraugu, kurās šīs baktērijas ir noteiktās attiecībās. Ziemeļamerikā un Eiropā, izņemot Dienvideiropu, jogurts galvenokārt tiek gatavots no govs piena, Dienvideiropā un Turcijā — no aitas un kazas piena, bet Ēģiptē un Indijā — no ūdens bifeļa piena.

Jogurta rūpniecisko ražošanu Latvijas PSR uzsāka Rīgas Piena kombināts 1965. gadā. Produktam bija mēreni skāba garša, viendabīga konsistence, paaugstināts sausnas, bet pazemināts tauku saturs (līdz 1,5%).

Jogurtus var iedalīt atkarībā no to konsistences (sausnas satura un tā, vai receklis ir izjaukts vai neizjaukts) un pievienotajām piedevām. Pēc konsistences jogurtus iedala:

• jogurtos ar neizjauktu recekli;
• jogurtos ar izjauktu recekli;
• dzeramajos jogurtos;
• saldētajos jogurtos;
• koncentrētajos jogurtos.

Pēc pievienoto piedevu veida:

• saldinātajos jogurtos, kam ražošanā pievieno cukuru;
• aromatizētajos jogurtos, kam pievieno garšas un aromāta piedevas.

Pikantā jogurta mērce, lai labi garšo!

Šis raksts Pikantā jogurta mērce pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Šis raksts Zivis ar burkāniem un tomātu mērci pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Vai zināji, ka Etimoloģiski nosaukumi latviešu valodā ir radnieciski un saistīti ar vārdu “ass”. Ar vārda nozīmes pārnesumu veidots asara nosaukums kurpnieks Aizupē. 

Pirmo reizi sugas latviskais nosaukums asaris, konstatēts 1638. gadā, darbā “Phraseologia Lettica. Ander Theil. Verfertigt durch Georgium Mancelium”, Rīgā, 1638. 18. gs izloksnēs Zemgalē reģistrēti asers, aseris, aseriņš, aserītis.

Šis raksts Jūras asaris baltvīna mērcē pirmo reizi parādījas Gatavo.com.