Citas mērces meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Gulašs ir gaļas un dārzeņu zupa vai sautējums, kas garšots ar papriku un citām garšvielām. Gulašs, kura izcelsme ir Ungārijā, ir izplatīta maltīte, ko galvenokārt ēd Centrāleiropā, bet arī citās Eiropas daļās. Tas ir viens no Ungārijas nacionālajiem ēdieniem un valsts simbols.

Nosaukums cēlies no ungāru valodas gulyás. Vārds gulya ungāru valodā nozīmē ‘liellopu ganāmpulks’, un gulyás nozīmē ‘lopu gans’ vai ‘kovbojs’.

Vārds gulyás sākotnēji nozīmēja tikai “lopu gans”, bet laika gaitā ēdiens kļuva par gulyáshús (“gulaša gaļa”) – tas ir, gaļas ēdiens, ko gatavoja gani. Viduslaikos Centrāleiropas ungāru gans izmantoja visas iespējamās dzīvnieka daļas, kā tas bija ierasts. Tā kā gaļas bija maz, zupas pagatavošanai bieži izmantoja gandrīz visu dzīvnieku.

Tās pirmsākumi meklējami jau 10. gadsimtā līdz sautējumiem, ko ēda ungāru gani. Tolaik pagatavoto un aromatizēto gaļu žāvēja ar saules palīdzību un lika no aitas vēderiem ražotos maisos, lai pagatavotu maltīti, bija nepieciešams tikai ūdens.Agrākās gulaša versijās nebija iekļauta paprika, jo Eiropā to ieveda tikai 16. gadsimtā.

Mūsdienās gulyás attiecas gan uz ganiem, gan uz zupu vai sautējumu. No viduslaikiem līdz pat 19. gadsimtam Puszta bija mājvieta milzīgiem liellopu ganāmpulkiem. Desmitiem tūkstošu viņus aizdzina uz Eiropas lielākajiem liellopu tirgiem Morāvijā, Vīnē, Nirnbergā un Venēcijā. Gani parūpējās, lai pa ceļam vienmēr būtu kādi liellopi, kas bija jānokauj, un no kuru gaļas viņi sagādāja gulyashús.

Lai labi garšo cūkgaļas gulaša mērce!

Šis raksts Cūkgaļas gulaša mērce pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas receptes ar kartupeļiem skaties ŠEIT.

Vai zināji?

Kartupeļi ir viena no visvairāk patērētajām dārzeņu kultūrām Latvijā, turklāt ceturtā visvairāk patērētā kultūra pasaulē aiz rīsiem, kviešiem un kukurūzas. Kartupelis ir ļoti universāls dārzenis, ko izmanto visdažādākajos ēdienos visā pasaulē. Lai gan daudzi cilvēki šos dārzeņus uzskata par veselīgiem, citi domā, ka vajadzētu ierobežot to patēriņu saistībā ar kartupeļos esošās cietes sastāvu.

Kartupeļus bieži saista arī ar to neveselīgo pagatavošanas veidu, piemēram, eļļā ceptiem kartupeļiem vai kartupeļu čipsiem. Jāņem gan vērā, ka kartupeļi satur ļoti daudz ogļhidrātu un šķiedrvielu, kā arī C vitamīnu, B6 vitamīnu, kāliju un mangānu. Tajos esošo uzturvielu saturs var atšķirties atkarībā no šķirnes un pagatavošanas metodes, turklāt kartupeļi ir atzīti par vienu no vissātīgākajiem pārtikas produktiem.

….

Mafini. Kāds 19. gadsimta avots liecina, ka smalkmaizītes varētu būt saistītas ar grieķu maizes maphulu — uz pavarda vai režģa ceptu kūku — vai no senfranču mou-pain ‘mīkstās maizes’, kas varētu būt pārveidota par mufinu. Šis vārds pirmo reizi ir atrasts drukātā veidā 1703. gadā, rakstīts kā moofin. Tam ir neskaidra izcelsme, taču tas, iespējams, ir atvasināts no lejasvācu valodas Muffen, daudzskaitļa Muffe, kas nozīmē “maza kūka”, vai, iespējams, ar kādu saistību ar senfranču valodu. Muflets, kas nozīmē ‘mīksts’, kā teikts par maizi. Izteiciens mafins-cilvēks, kas nozīmē smalkmaizīšu ielu pārdevējs. Ir apliecināts 1754. gada dzejolī, kurā ir iekļauta rindiņa: “Hark! the shrill Muffin-Man his Carol plies.”

Receptes smalkmaizītēm uz rauga bāzes, kuras 19. gadsimta amerikāņu pavārgrāmatās dažkārt sauca par “parastajiem mafiniem” vai “kviešu smalkmaizītēm”, ir atrodamas daudz senākās pavārgrāmatās. Fannijas Fārmeres Bostonas kulinārijas skolas pavāru grāmatā viņa sniedza abu veidu smalkmaizīšu receptes. Kuros mīklas celšanai izmantoja raugu, gan tiem, kuros tika izmantota ātrās maizes metode, izmantojot smalkmaizīšu gredzenus, lai veidotu angļu smalkmaizītes. Zemnieks norādīja, ka “cepšana” uz plīts virsmas, kā to dara ar rauga mīklu, bija noderīga metode, ja cepšana krāsnī nebija praktiska. Gadu gaitā smalkmaizīšu izmērs un kaloriju saturs ir mainījies: vecmāmiņas gatavotajos 3 collu kēksiņos bija tikai 120 līdz 160 kalorijas. Taču mūsdienu milzu maiznīcas smalkmaizītes satur no 340 līdz 630 kalorijām katrs.

Lai labi garšo kartupeļu mafini ar picas pildījumu!

Šis raksts Kartupeļu mafini ar picas pildījumu pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas līdzīgas receptes skaties ŠEIT. 

Vai zināji?

Par gardo latviešu karbonādi, ir atrodamas liecības, 1935. gadā, žurnālu rakstots. Piemēram, atrodami raksti par Latvijas futbolistu piedzīvojumiem Francijā 1935. gadā. Lai cik gardi nebija franču ēdieni, puiši ļoti ilgojās pēc Rīgas karbonādēm. Sporta Pasaule, Nr. 204 (07.11.1935) / Nikolajs Seglenieks / “Lūdzu, sagatavojiet 40 karbonādes!”.

Kā jauns atklājums aprakstīta gaļas noturēšana vēsumā, lai uzlabotu tās struktūru. (“Rīts”, Nr. 102 (13.04.1939) / Būs tikai mīkstas karbonādes / Londonā, 12. aprīlī.). Austrālijas bekona rūpnieki Krēgers un Co patentējuši kādu jaunizgudrojumu karbonādes kvalitātes uzlabošanai. Viņi karbonādei domāto gaļu pirms pārdošanas veikalos ievieto īpašās saldētavās, kurās sabiezināts, mitrs gaiss. Gaļa tiek pakārta zarnu diegos un lielā mitrumā paliek šādā stāvoklī veselu nedēļu. Gaļai karājoties, satrūkstot cietās cīpslas un turpmāk nevienam karbonādes ēdājam vairs nevajadzēšot sūdzēties, ka tā iznākusi cieta.

Padomju laikos karbonādes vērtība tikai palielinājās – labu, svaigu gaļu dabūt bija tikpat kā neiespējami. Presē atrodami divu veidu raksti – vienus caurstrāvo utopisks optimisms, mēģinot padomju cilvēkos iedvest pārliecību, ka, neraugoties uz reālo situāciju tukšajos veikalos, pie mums viss ir vislabāk. Piemēram, Alūksnē atver jaunu kulinārijas veikalu, kas atrisinās visas saimnieču ikdienas rūpes. Citos laikrakstos atrodama arī skarba kritika par nekvalitatīviem produktiem un pakalpojumiem.

Interesanta vēstures liecība arī no 1961. gada 11. novembra, Padomju Jaunatne. Tautas saimniecības padomes ēdnīcā Rīgā, Smilšu ielā 1, nu jau kādu pusgadu ēdnīcas apmeklētājiem nedod nažus, kas tik nepieciešami, piemēram, karbonādes sagriešanai. Varbūt ēdnīcas vadība domā, ka karbonādes gabalu ēdnīcas apmeklētājiem, līdzīgi mežoņiem, vajadzētu ņemt pirkstos un sagriezt ar zobiem? (Lūk, nažus viesi pievāc, bet rūpnīcas tos neražo, lai nozagtos atvietotu. Ref.).

Nebiju agrāk tā nemaz aizdomājusies, ka arī karbonādi varētu dēvēt par vienu no latviešu nacionālajiem ēdieniem. 

Lai labi garšo šī, cūkgaļas karbonāde ar “cepurīti”, versija!

Šis raksts Cūkgaļas karbonāde ar “cepurīti” pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Kā vēl pagatavot šampinjonus skaties ŠEIT!

Vai zināji?

Lai labi garšo krāsnī cepti šampinjoni!

Šis raksts Krāsnī cepti šampinjoni pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Ko vēl pagatavot no kabača, skaties ŠEIT.

Vai zināji?

Sojas mērce ir šķidra ķīniešu izcelsmes garšviela, ko tradicionāli gatavo no raudzētas sojas pupiņu, grauzdētu graudu, sālījuma un Aspergillus oryzae vai Aspergillus sojae veidņu pastas. Tiek uzskatīts, ka tas satur spēcīgu umami garšu.

Sojas mērci var pievienot tieši ēdienam, un ēdiena gatavošanā to izmanto kā dip vai sāls garšu. To bieži ēd ar rīsiem, nūdelēm un suši vai sašimi, vai arī var sajaukt ar maltu vasabi mērcēšanai. Sojas mērces pudeles dažādu ēdienu sāļai garšvielai ir izplatītas uz restorānu galdiem daudzās valstīs. Sojas mērci var uzglabāt istabas temperatūrā.

Sojas mērci uzskata par gandrīz tikpat vecu kā sojas pastu — fermentētas pastas veidu, ko iegūst no sojas pupiņām —, kas parādījās Rietumhanu dinastijas laikā (206. g. p.m.ē. – 220. g. p.m.ē.) un tika iekļauta sarakstā Mawangdui arheoloģiskajā vietā atrastas bambusa lapiņas. Ir vairāki sojas mērces prekursori, kas ir saistīti ar sojas pastu. Song dinastijas laikā (960.–1279. g. p.m.ē.) termins sojas mērce bija kļuvis par pieņemto nosaukumu šķidrajai garšvielai, kas dokumentēts divās grāmatās.

Lai labi garšo sojas mērcē cepti kabači!

Šis raksts Sojas mērcē cepti kabači pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Šis raksts Beyond maltā gaļa ar melnajiem spageti pirmo reizi parādījas Gatavo.com.