Ko vēl pagatavot no kabača, skaties ŠEIT

Vai zināji?

Cukīni un kabacis ir viena un tā paša auga auglis. Cukīni nav īpaša ķirbjaugu suga, bet drīzāk dārzeņķirbja augļa noteikts attīstības brīdis. Par cukīni ir pieņemts uzskatīt kabaču augļus, kas ir līdz 450 g smagi, ar maigu, plānu mizu, neatkarīgi no to formas un krāsas. To sēklas ir aizmetušās, bet nav nogatavojušās.

Šīs vārds ir cēlies no itāļu valodas, kurā ķirbis ir zuccha, bet mazais vēl neizaugušais ķirbis (vai kabacis) zucchini. Juceklis ar vārdiem kabacis un cukīni ir radies tādēļ, ka Itālijā audzē un plaši eksportē tumši zaļos kabačus, un tie sarunu valodā iedēvēti par cukīni, savukārt Latvijā vēsturiski audzētas šķirnes ar baltu mizu (tās radušās Tuvajos Austrumos, bet pie mums nonākušas caur Krieviju). Kabača vai cukīni uzturvielas un receptes.

Arī pašlaik Latvijā cilvēki vēl joprojām biežāk izvēlas kabačus ar gaiši zaļu mizu, kaut gan nu jau arvien vairāk audzē arī tumši zaļos un dzeltenos. Respektīvi, cukīni un kabacis ir viens un tas pats.

Kabača uzturvertības. Aptuveni pagatavots 300 g smags kabacis satur:

• Kalorijas: 17 kcal
• Olbaltumvielas: 1 g
• Tauki: 1 g
• Ogļhidrāti: 3 g
• Cukurs: 1 g
• Šķiedra: 1 g

Tajos ir maz kaloriju un nav piesātinātu tauku vai holesterīna. Kabacis ir arī lielisks uztura šķiedrvielu, ogļhidrātu un olbaltumvielu avots.

Lai labi garšo kabača ātrās piciņas!

Šis raksts Kabača ātrās piciņas pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas saldā ēdiena receptes meklē ŠEIT!

Vai zināji?

Kārtainās mīklas izstrādājumi, kas pazīstami arī kā pâte feuilletée, ir viegls, pārslains mīklas izstrādājums, kura pamata mīkla sastāv no kviešu miltiem un ūdens. Pēc tam mīklā ieklāj sviestu vai citus cietus taukus. Mīklu vairākkārt rullē un saloka, atpūtina, pārrullē un saloka, starp katru iegūto kārtu ieziežot cietu sviestu.

Tādējādi tiek iegūta laminēta mīkla. Cepšanas laikā starp tauku kušanas atstātajām kārtām veidojas spraugas; konditorejas izstrādājums tiek raudzēts ar tvaiku no tauku ūdens satura, kad tas izplešas, uzpūšot atsevišķos slāņus. Mīklas slāņi kļūst kraukšķīgi, jo sakarsēti tauki saskaras ar to virsmām.

Lai gan mūsdienu kārtainās mīklas izstrādājumi tika izstrādāti Francijā 17. gadsimtā, mīklas izstrādājumiem ir sena vēsture. Spānijā, kas, visticamāk, balstīta uz arābu vai mauru kulinārijas tradīcijām, pirmā zināmā recepte konditorejas izstrādājumiem, kuros izmanto sviestu vai speķi, izmantojot arābu paņēmienu. Pagatavojot katru slāni atsevišķi, ir atrodama spāņu recepšu grāmatā “Libro del arte de cozina”, autors Domingo Ernandess de Mačerass, publicēts 1607. gadā.

…

Vecākā zināmā dokumentētā kārtainās mīklas recepte Francijā tika iekļauta Amjēnas bīskapa Roberta hartā 1311. gadā. Pirmo recepti, kurā tika skaidri izmantota tūrāža tehnika (cieta sviesta iesaiņošana mīklas slāņos, taukvielu saglabāšana neskartu un atdalīta, vairākas reizes salokot), 1651. gadā publicēja Fransuā Pjērs La Varēns grāmatā “Le cuisinier français”. Mūsdienu franču kārtainās mīklas izstrādājumus pēc tam izstrādāja un uzlaboja šefpavārs M. Feuillet un Antonin Carême.

Šo metodi dažkārt uzskata par slavenā gleznotāja Kloda Gelē ideju, kad viņš 1612. gadā bija maiznieka māceklis. Vēsturiskie pierādījumi par to ir niecīgi, taču tā tiek saglabāta kā kulinārijas vēsture. Stāsts vēsta, ka Lorēna savam slimajam tēvam gatavoja ļoti sviestainu maizi, un sviesta velmēšanas procesā maizes mīklā radās kruasānam līdzīgs gatavs produkts.

Lai labi garšo kārtainā mīkla ar biezpienu un augļiem!

Šis raksts Kārtainā mīkla ar biezpienu un augļiem pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas mērču receptes skaties ŠEIT.

Vai zināji?

Čiilī pāksts pateicoties savai asajai garšai un sildošajām īpašībām, tas lieliski palīdz uzturēt formā cilvēka fizisko veselību un modru garu.

Palīdz novērst kuņģa čūlu, sirds un asinsvadu slimības, kā arī tam ir sāpes mazinoša iedarbība. Čili ir arī A vitamīna un beta-karotīna avots, kā arī E vitamīna un šķiedrvielu avots. 

Asie pipari iznīcina baktērijas, kas ir nelabvēlīgas kuņģa videi. Šāda veida pipari palīdz arī atbrīvoties no liekā svara un dod papildu enerģiju organismam. Pipariem ir asa garša, jo tie satur daudz ēterisko eļļu.

Visasākās ir čili pāksts iekšējās baltās šķērssieniņas un arī sēklas. Asumu var samazināt, ja to visu iztīra, taču, regulāri ēdot čili, iespējams, pienāks brīdis, kad tas šķitīs gluži lieki.

Kaltētas čili pākstis bieži vien ir asākas par svaigām. Tās ātri un vienkārši var sasmalcināt ar šķērēm.

Ar čili pākstīm jāapietas uzmanīgi. Nazis un rokas pēc čili griešanas rūpīgi jānoskalo aukstā ūdenī. Karsējot čili eļļā vai citās taukvielās, jāpiesargās no karstajiem tvaikiem, kas ir ļoti dedzinoši.

Regulāri ēdot un izgaršojot čili, paveras pavisam cita garšu pasaule, jo čili nenogalina ēdiena garšu, tieši pretēji – palīdz to izcelt un uzsvērt dažādas aromātu nianses. Lai atrastu sev piemērotāko, ir regulāri jātrenējas – sākumā jāpievieno ēdienam tikai kāds nieks čili asuma, pēc tam vairāk un vēl vairāk, līdz kādā reizē šķietami ugunīgais ēdiens sniegs gan baudu, gan ļaus izjust visdažādākās garšu nianses.

Lai labi garšo saldā čili mērce!

Šis raksts Saldā čili mērce pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas mērču receptes skaties ŠEIT.

Vai zināji?

Tiek uzskatīts, ka ķiploku dzimtene ir Centrālāzija. Senajā Ēģiptē un Romā ķiplokiem tika piedēvētas teju maģiskas spējas – tos izmantoja dažādos rituālos, lietoja uzturā, lai vairotu spēku, izturību, un piedēvēja dažādu ietekmi uz veselību. Ķiploka brīnumainās spējas ir pieminējis Hipokrāts, tās ir aprakstītas senajos eposos un rakstos.

Savukārt mūsu zemē ķiploks ieceļoja ar tirgotājiem jau kopš 12. Gadsimta.

No seniem laikiem ķiploku plaši izmanto gan tā ārstniecisko īpašību, gan garšas dēļ. Tā sastāvā ir ēteriskā eļļa, glikozīds alliīns, C vitamīns, B grupas vitamīni, karotīns, varš, fosfors, kalcijs, mangāns, selēns, fitosterīni, stāsta klīniskā farmaceite.

Ja pēc ķiploku ēšanas rodas nepatīkama elpa, to var mazināt, uzdzerot piparmētru tēju, apēdot kādu citrusaugli vai pakošļājot apelsīna, citrona miziņas vai uzdzerot kafiju.

Notīrīti ķiploki ir jālieto uzturā uzreiz. Turklāt, lai gūtu labumu veselībai no ķiplokos esošajām vielām, tie uzturā ir jālieto regulāri.

Ķiplokā esošajam savienojumam allicīnam piemīt pretvīrusu iedarbība un pretiekaisuma īpašības. Tādēļ tautas medicīnā ķiplokmaizītes, ķiplokus medū, kopā ar dzērvenēm, brūklenēm un citos ēdienos pastiprināti sāk lietot tieši mitrajā, aukstajā laikā.

Jogurts ir piena fermentācijas pārtika, ko ražo baktērijas. Šīm baktērijām fermentējot pienā esošos cukurus, rodas pienskābe, kas iedarbojas uz piena olbaltumvielām, piešķirot jogurtam tā tekstūru un raksturīgo pīrāgu garšu. Jogurta pagatavošanai visbiežāk izmanto govs pienu. Jogurta ražošanā tiek izmantots arī ūdens bifeļu, kazu, aitu, ķēvju, kamieļu un jaku piens. Izmantotais piens var būt homogenizēts vai ne. Tas var būt pasterizēts vai neapstrādāts. Katrs piena veids rada būtiski atšķirīgus rezultātus.

Jogurtu ražo, izmantojot Lactobacillus delbrueckii subsp. bulgaricus un Streptococcus thermophilus baktērijas. Citas laktobacillus un bifidobaktērijas dažreiz pievieno jogurta kultivēšanas laikā vai pēc tās. Dažas valstis pieprasa, lai jogurts satur noteiktu daudzumu baktēriju koloniju veidojošo vienību (CFU); piemēram, Ķīnā prasība pēc lactobacillus baktēriju skaita ir vismaz 1 miljons KVV uz mililitru.

Lai labi garšo jogurta mērce ar ķiploku un zaļumiem!

Šis raksts Jogurta mērce ar ķiploku un zaļumiem pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Šī saldi pikantā mērce ļoti labi derēs krāsnī ceptām kartupeļu šķēlītēm vai vienkārši pārlej to ar mizu vārītiem mazajiem kartupelīšiem, samaisi un baudi ar svaigajiem salātiem vai pasniedz aromātiskos kartupeļus kā piedevu gaļas ēdieniem. Sinepes ar medu veido pasakainu savienību.

Citas mērču receptes skaties ŠEIT.

Vai zināji?

Sinepes ir viengadīgi krustziežu dzimtas lakstaugi. Stublājs zarains, lapas ar kātu. Zied dzelteni, sakopoti ķekaros. Auglis — pākstenis, sēklas sīkas, apaļas, brūnas, gaiši dzeltenas vai melnas. Zied no jūnija līdz augustam.

Lapu sinepju lapās ir daudz vitamīnu, mikroelementu, minerālsāļu. Tās satur karotīnu, rutīnu, B1, B2, PP vitamīnu, īpaši daudz C vitamīna. Daudz arī kalcija, fosfora un dzelzs sāļu. Uzturā izmanto galvenokārt svaigā veidā. Jauc salātos, kā arī iesāla un konservē. Garšas ziņā lapu sinepes ir līdzīgas pārējām sinepēm.

Šķipsniņa sinepju sēklu dienā ievērojami uzlabo gremošanu, novērš aizcietējumus, attīra ādu, diabēta slimniekiem samazina cukura daudzumu asinīs, kā arī uzlabo reproduktīvo funkciju sievietēm. Sinepju sēklas ierosina ēstgribu, pastiprina kuņģa sulas izdalīšanos, iedarbojas kā pretiekaisuma un spēcīgs antiseptisks līdzeklis.

Ārīgai lietošanai izmanto sinepju pulveri — plāksteros un vannās. Sinepju spirtu — kompresēs un ierīvēšanā. Kāju vannošanā sinepju pulveris palīdz pret saaukstēšanos un pārmērīgas atdzišanas. Ārējai lietošanai sinepju pulveri nedrīkst apliet ar verdošu ūdeni, jo tādā gadījumā ferments mirozīns tiks noārdīts un sinepju eļļa, kura dod galveno terapeitisko efektu, neveidosies. Ūdens temperatūrai jābūt ne augstākai par 55—60°C.

Lai labi garšo medus un sinepju mērce ar apelsīnu!

Šis raksts Medus un sinepju mērce ar apelsīnu pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Mērce derēs visam, dipēšanai pie dārzeņiem vai kartupelīšiem frī. Pamatēdieniem, hot salātiem, dogiem un burgeriem. Jūras veltēm un zivīm, piemēram, garnelēm.

Citas mērču receptes skaties ŠEIT.

Vai zināji?

Pienācis laiks paķert savu iecienītāko kraukšķīgo, etiķa uzkodu, lai atzīmētu Nacionālo marinētu gurķu dienu, kas tiek atzīmēta katru gadu 14. novembrī.

Termins “pickle” (marinēts gurķis) nāk no holandiešu vārda pekel, kas nozīmē sāli vai sālījumu. 

Ēģiptes karaliene Kleopatra savu veselību un labo izskatu piedēvēja savai mīlestībai pret marinētiem gurķiem. Tika teikts, ka romiešu ģenerālis Jūlijs Cēzars barojis savus karaspēkus ar marinētiem gurķiem, ticot, ka tie padarīs tos stiprākus. 

Arheologi uzskata, ka senie mezopotāmieši bija pirmie, kas sāka marinēt 2400. g. p.m.ē., kad viņi konservēja gurķus skābā sālījumā.

Mēdz teikt, ka glāze marinētu gurķu sulas ir tradicionāls paģiru līdzeklis. Ideja ir tāda, ka sāļais sālījums liks jums dzert vairāk ūdens, kas organismam ir nepieciešams, kad tas ir dehidrēts. Tā ir ērta un lēta izvēle, ja nevarat pārņemt domu par cietu pārtiku – un gājiens līdz ledusskapim ir tik tālu.

Tas var izklausīties kā tāls prāts, taču aiz tā slēpjas zināma zinātne. Kodināšanas fermentācijas process rada gremošanas probiotikas, un lielais sāls daudzums palīdz aizstāt dehidratācijas rezultātā zaudētos elektrolītus.

ASV pārtikas un zāļu komisārs Frederiks Holkombs žurnālistiem sacīja, ka labākais veids, kā pārbaudīt, vai marinēti gurķi ir labi, ja tie atlec, kad tie nokrīt.

Lai labi garšo marinētu gurķu mērce!

Šis raksts Marinētu gurķu mērce pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas mērču receptes skaties ŠEIT.

Vai zināji?

Zilais siers ir jebkurš no plašā sieru klāsta, kas izgatavots, pievienojot ēdamās pelējuma kultūras, kas sieram veido zilganzaļus plankumus vai dzīslas. Zilo sieru garša atšķiras no ļoti maigas līdz stiprai un no viegli salda līdz sāļai vai asai; krāsa no gaišas līdz tumšai; un pēc konsistences no šķidras vai ļoti mīkstas līdz stingrai vai cietai. Tiem var būt raksturīga smarža vai nu no pelējuma, vai no dažādām īpaši kultivētām baktērijām, piemēram, Brevibacterium liniem.

Tiek uzskatīts, ka zilais siers tika atklāts nejauši. Sieri tika uzglabāti alās ar dabiski kontrolētu temperatūru un mitruma līmeni, kas bija labvēlīga vide nekaitīgu pelējumu šķirnēm. Halštates (Austrija) sāls raktuvēs ņemto paleofekāliju analīze parādīja, ka Halštates perioda (800.–400. g.pmē.) kalnrači jau patērēja zilo sieru un alu.

Saskaņā ar leģendu, viens no pirmajiem zilajiem sieriem, Roquefort, tika atklāts, kad jauns zēns, ēdot maizi un aitas piena sieru, pameta maltīti tuvējā alā pēc tam, kad tālumā ieraudzīja skaistu meiteni. Kad viņš pēc mēnešiem atgriezās, pelējums (Penicillium roqueforti) bija pārveidojis viņa sieru par rokforu.

Gorgonzola ir viens no vecākajiem zināmajiem zilajiem sieriem, kas radīts ap mūsu ēras 879. gadu, lai gan tiek teikts, ka zilās dzīslas tajā nebija līdz aptuveni 11. Gadsimtam. Stilton ir salīdzinoši jauns papildinājums, kas kļuva populārs kaut kad 1700. gadu sākumā. Daudzas zilā siera šķirnes radās vēlāk, piemēram, 20. gadsimta Danablu un Cambozola, bija mēģinājums aizpildīt pieprasījumu pēc Rokforas stila sieriem.

Lai labi garšo zilā siera mērce!

Šis raksts Zilā siera mērce pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas līdzīgas receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Siers tiek ražots vairāk nekā 4000 gadus, lai gan tā precīza izcelsme ir nedaudz neskaidra. Tiek uzskatīts, ka cilvēki kādreiz ievietoja pienu “maisiņā”, kas izgatavots no aitas vēdera. Dienas beigās piens bija sadalījies biezpienā (sierā) un sūkalās, jo tas atradās tiešos saules staros.

Siera ceļojums sākās Āzijā un to ieveda pēc tam Eiropā. Pāris gadsimtus vēlāk Šveices imigranti palīdzēja nodibināt Viskonsīnas štatu kā siera ražošanas centru. Siers pastāv vairāk nekā 4000 gadus.

Valodnieks Konstantīns Karulis uzskata, ka vārds „siers” cēlies no īpašības vārda „sūrs” (sāļi vai skābi rūgts) un tā sākotnējā forma bijusi *sūris vai *sūrs (salīdzinot ar lietuviešu: sū́ris un senprūšu suris), taču tad ar to bieži lietotā vārda „siet” (teicienā „siet sieru”) ietekmē notikusi patskaņa mija un „ū” mainījies uz „ie”. Radniecīgi vārdi citās valodās — krievu un baltkrievu сыр, ukraiņu сир, bulgāru сирене, čehu sýr, poļu ser, sennorvēģu sýra („skābpiens”), vecaugšvācu un senangļu sūr, vācu sauer („skābs”) un angļu sour („skābs”).

Siera ražošanā liela nozīme ir piena olbaltumvielu un tauku sastāvam un to savstarpējai attiecībai. Gandrīz 90% no piena sastāva veido ūdens, bet pārējos 10% — olbaltumvielas, minerālvielas, piena cukurs, piena tauki un vitamīni. Šīs vielas veido piena sausnu. Piena olbaltumvielu galvenā sastāvdaļa ir kazeīns, un tā daudzums tieši ietekmē piena patēriņu viena kilograma siera saražošanai. Jo augstāks tā saturs, jo mazāk piena būs nepieciešams viena kilograma siera saražošanai. Piena ogļhidrātiem — galvenokārt disaharīdam laktozei ir nozīmīga loma siera ražošanā, jo tā ir pienskābes baktēriju barošanās avots. Tāpat arī siera ražošanā svarīga loma ir pienā esošajiem minerālsāļiem kā kalcijam, fosforam, magnijam, dzelzim, piena fermentiem kā, piemēram, lipāzei (šķeļ taukus), proteināzei (šķeļ olbaltumvielas) un vitamīniem — A, B, D. Lai pienu lietotu siera ražošanai, tam jābūt svaigam, atdzesētam, bez piemaisījumiem, bez nogulsnēm, jābūt baltam ar gaiši dzeltenu nokrāsu, bez neraksturīgas piegaršas un neraksturīgas smaržas.

Idejas, kur sieru var izmantot ēdienos.

Baudi sieru tāpat vai kopā ar citām sastāvdaļām. 

• Salātos: pārkaisa drupinātu; kubiciņos vai rīvētu.
• Pievieno sarīvētu sieru vai siera šķēli omletē.
• Izmanto dažādu sieru veidus kā lielisku uzkodu ballītei.
• Makaroni ar sieru.
• 4 veidu pica.
• Garšīga siera karbonāde.
• Vistas filejas parmezāna sierā.. u.c.

Siera receptes meklē ŠEIT.

Lai labi garšo siera salāti groziņiem!

Šis raksts Siera salāti groziņiem pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Lavašu ierastāk pilda ar lasi, bet pilda ar vistas gaļu, krabju nūjiņām, sēnēm, dārzeņiem un daudz ko citu.

Kas ir Lavašs?

Lavašs ir galvenokārt Tuvajos Austrumos un Kaukāzā izplatīta neraudzēta kviešu maize. Tradicionāli cep speciālā krāsnī — tandirā. Tiek uzskatīts, ka lavašs cēlies no Armēnijas, kur tā ir viena no galvenajām ēdienkartes sastāvdaļām. Nosaukums cēlies no vārdiem lav (լավ) — ‘labs’ un haš (հաշ) — ‘ēdiens’.

Lavašs ir tradicionāla plānā maize, kas ir neatņemama armēņu virtuves sastāvdaļa. Tās sagatavošanu parasti veic neliela sieviešu grupa, un tas prasa lielu piepūli, koordināciju, pieredzi un īpašas prasmes. Vienkāršu mīklu, kas izgatavota no kviešu miltiem un ūdens, mīca un veido bumbiņas, kuras pēc tam sarullē plānās kārtās un izstiepj virs īpaša ovāla spilvena, ko pēc tam sit pret tradicionālās koniskās māla krāsns sienu. Pēc trīsdesmit sekundēm līdz minūtei izceptā maize tiek izvilkta no krāsns sienas. Lavašu parasti pasniedz ar vietējiem sieriem, zaļumiem vai gaļu, un to var uzglabāt līdz sešiem mēnešiem.

Lavašs ir neatņemama daļa no Armēņu kāzām. To uzliek uz jaunlaulāto pleciem, lai nestu auglību un labklājību. Grupu darbs lavaša cepšanā stiprina ģimenes, kopienas un sociālās saites. Jaunas meitenes parasti darbojas kā palīgi šajā procesā, pakāpeniski iesaistoties, gūstot pieredzi. Vīrieši ir iesaistīti arī spilvenu un krāšņu izgatavošanu, kā arī nodod savas prasmes studentiem un mācekļiem, kas ir nepieciešams solis, lai saglabātu lavaša izgatavošanas vitalitāti un dzīvotspēju. Lavašs ar sāļo biezpienu.

Lavašs ir plaši izplatīts arī Azerbaidžānā, Gruzijā, Turcijā, Irānā un citur.

Šis raksts Lavašs ar sāļo biezpienu pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Lavašu ierastāk pilda ar lasi, bet pilda ar vistas gaļu, krabju nūjiņām, sēnēm, dārzeņiem un daudz ko citu.

Kas ir Lavašs?

Lavašs ir galvenokārt Tuvajos Austrumos un Kaukāzā izplatīta neraudzēta kviešu maize. Tradicionāli cep speciālā krāsnī — tandirā. Tiek uzskatīts, ka lavašs cēlies no Armēnijas, kur tā ir viena no galvenajām ēdienkartes sastāvdaļām. Nosaukums cēlies no vārdiem lav (լավ) — ‘labs’ un haš (հաշ) — ‘ēdiens’. Lavašs ar dārzeņiem un riekstiem.

Lavašs ir tradicionāla plānā maize, kas ir neatņemama armēņu virtuves sastāvdaļa. Tās sagatavošanu parasti veic neliela sieviešu grupa, un tas prasa lielu piepūli, koordināciju, pieredzi un īpašas prasmes. Vienkāršu mīklu, kas izgatavota no kviešu miltiem un ūdens, mīca un veido bumbiņas, kuras pēc tam sarullē plānās kārtās un izstiepj virs īpaša ovāla spilvena, ko pēc tam sit pret tradicionālās koniskās māla krāsns sienu. Pēc trīsdesmit sekundēm līdz minūtei izceptā maize tiek izvilkta no krāsns sienas. Lavašu parasti pasniedz ar vietējiem sieriem, zaļumiem vai gaļu, un to var uzglabāt līdz sešiem mēnešiem.

Lavašs ir neatņemama daļa no Armēņu kāzām. To uzliek uz jaunlaulāto pleciem, lai nestu auglību un labklājību. Grupu darbs lavaša cepšanā stiprina ģimenes, kopienas un sociālās saites. Jaunas meitenes parasti darbojas kā palīgi šajā procesā, pakāpeniski iesaistoties, gūstot pieredzi. Vīrieši ir iesaistīti arī spilvenu un krāšņu izgatavošanu, kā arī nodod savas prasmes studentiem un mācekļiem, kas ir nepieciešams solis, lai saglabātu lavaša izgatavošanas vitalitāti un dzīvotspēju.

Lavašs ir plaši izplatīts arī Azerbaidžānā, Gruzijā, Turcijā, Irānā un citur.

Šis raksts Lavašs ar dārzeņiem un riekstiem pirmo reizi parādījas Gatavo.com.