Šī saldi pikantā mērce ļoti labi derēs krāsnī ceptām kartupeļu šķēlītēm vai vienkārši pārlej to ar mizu vārītiem mazajiem kartupelīšiem, samaisi un baudi ar svaigajiem salātiem vai pasniedz aromātiskos kartupeļus kā piedevu gaļas ēdieniem. Sinepes ar medu veido pasakainu savienību.

Citas mērču receptes skaties ŠEIT.

Vai zināji?

Sinepes ir viengadīgi krustziežu dzimtas lakstaugi. Stublājs zarains, lapas ar kātu. Zied dzelteni, sakopoti ķekaros. Auglis — pākstenis, sēklas sīkas, apaļas, brūnas, gaiši dzeltenas vai melnas. Zied no jūnija līdz augustam.

Lapu sinepju lapās ir daudz vitamīnu, mikroelementu, minerālsāļu. Tās satur karotīnu, rutīnu, B1, B2, PP vitamīnu, īpaši daudz C vitamīna. Daudz arī kalcija, fosfora un dzelzs sāļu. Uzturā izmanto galvenokārt svaigā veidā. Jauc salātos, kā arī iesāla un konservē. Garšas ziņā lapu sinepes ir līdzīgas pārējām sinepēm.

Šķipsniņa sinepju sēklu dienā ievērojami uzlabo gremošanu, novērš aizcietējumus, attīra ādu, diabēta slimniekiem samazina cukura daudzumu asinīs, kā arī uzlabo reproduktīvo funkciju sievietēm. Sinepju sēklas ierosina ēstgribu, pastiprina kuņģa sulas izdalīšanos, iedarbojas kā pretiekaisuma un spēcīgs antiseptisks līdzeklis.

Ārīgai lietošanai izmanto sinepju pulveri — plāksteros un vannās. Sinepju spirtu — kompresēs un ierīvēšanā. Kāju vannošanā sinepju pulveris palīdz pret saaukstēšanos un pārmērīgas atdzišanas. Ārējai lietošanai sinepju pulveri nedrīkst apliet ar verdošu ūdeni, jo tādā gadījumā ferments mirozīns tiks noārdīts un sinepju eļļa, kura dod galveno terapeitisko efektu, neveidosies. Ūdens temperatūrai jābūt ne augstākai par 55—60°C.

Lai labi garšo medus un sinepju mērce ar apelsīnu!

Šis raksts Medus un sinepju mērce ar apelsīnu pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas līdzīgas receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Laika gaitā izvirzītas hipotēzes par majonēzes izcelsmi. Tomēr lielākā daļa hipotēžu sakrīt par mērces Mahón ģeogrāfisko izcelsmi Menorkā, Spānijā. Citas teorijas daži autori ir noraidījuši kā zināmā mērā retrospektīvu izgudrojumu, kura mērķis ir atzīt mērci kā Francijas dienvidrietumu izgudrojumu, lai gan, visticamāk, tās izcelsme meklējama ostas pilsētā Menorkā.

Pēc Emīla Litrē teiktā, majonēze varētu būt nākusi no Mahonas, Menorkas galvaspilsētas Baleāru salās, Spānijā, ko tolaik okupēja briti un pēc tam 1756. gadā iekaroja hercogs de Rišeljē. Viņa pavārs būtu viņam uzdāvinājis šo mērci , ko sauc par “mahonēzi”, kas pagatavota no vienīgajām divām sastāvdaļām, kas viņam bija: olu un eļļu. Tomēr šo mērci sāka aprakstīt nedaudz pirms šī notikuma, kamēr Francijā un Spānijā pastāvēja vairākas līdzīgu mērču versijas.

18. gadsimta sākumā Vincentam La Šapelam radās ideja iekļaut “velouté”, kuras pamatā ir roux, miltu un tauku maisījums. 1742. gadā Fransuā Marins izdevumā Suite des Dons de Comus publicēja recepti ar nosaukumu “Beurre de Provence”, kas satur ūdenī vārītas ķiploka daiviņas, kas sasmalcinātas ar sāli, pipariem, kaperiem un anšoviem, pēc tam sajauktas ar eļļu. Šī recepte ir arī tuva majonēzē, olas dzeltenums klāt parādījās vēlāk.

Lai labi garšo mājās gatavota majonēze!

Šis raksts Mājās gatavota majonēze pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Olas ir viens no populārākajiem pārtikas produktiem pasaulē un ne velti, jo tās ir daudzu ēdienu neaizvietojama sastāvdaļa. Īpaši pieprasītas olas ir Lieldienu laikā, kad tās krāso, izmanto olu kaujās un ēd cik vien var apēst. Gadu gaitā olas ir apaugušas ar dažādiem mītiem, kas ne vienmēr ir patiesība.

Kā vēl pagatavot olas, skaties ŠEIT. Iesaku arī izlasīt bloga rakstu: “Kā pareizi vārīt olas“!

Vai zināji?

Mīts par to, ka vērtīgs ir tikai olas dzeltenums, pirms kāda laika bija ļoti izplatīts. Tā nav taisnība – vērtīga ir ola kopumā, pat čaumala, kas ir labs kalcija avots.Olas ir ļoti veselīgas, jo tās satur antioksidantus, kas rūpējas par redzi. Tajas ir fosfors, dzelzs, kalcijs, cinks un selēns. Tās ir bagātas ar fosfolipīdiem, kas veido šūnu sieniņas, D vitamīnu, kas ir nepieciešams kauliem un imunitātei, ar A un B grupas vitamīniem. Olās ir daudz olbaltumvielu, kas ir nepieciešamas, lai ķermenis pilnvērtīgi funkcionētu.

Olas savā ēdienkartē var ieļaut visi, kas vēlas samazināt svaru vai uzturēt slaidu augumu, jo viena vidēja ola satur aptuveni 80 kalorijas, tā ir sātīga, tajā ir maz tauku, bet daudz olbaltumvielu. Tikai nevajag tās ēst kopā ar majonēzi vai pamatīgu sāls šķipsnu uz katra kumosa, (majonēzē ir ļoti daudz tauku un kaloriju, bet sāls aiztur organismā šķidrumu un paaugstina asinsspiedienu,) bet gan uz pilngraudu rupjmaizes šķēles vai ar dārzeņiem.

Lai labi garšo pildītās olas!

Šis raksts Pildītās olas pirmo reizi parādījas Gatavo.com.