Citas desertu receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Jāņogas ir vienīgā ērkšķogu dzimtas ģints, kurā ir aptuveni 150 sugas. Jāņogu ģintī ir arī ērkšķogas, kas pēc dažu botāniķu domām tomēr tiek izdalītas atsevišķā ērkšķogu ģintī. No jāņogu ģints Latvijā ir sastopama sarkanā jāņoga, pūkainā jāņoga, Alpu vērene, melnā upene un nokarenā ērkšķoga.

Jāņogas ir diezgan pieticīgas un neprasa lielu kopšanu un speciālus audzēšanas apstākļus. Tās ir visai sausumizturīgas, jo tām ir samērā dziļa sakņu sistēma, tāpēc labi aug arī smilšainās augsnēs, bet vislabāk – vidēji smagā smilšmālā vai mālsmiltī.

Uzreiz gan jānoraida mīts, ka baltās jāņogas ir garšīgākas par sarkanajām. Tā tas īstenībā nav. Gan starp sarkanajām, gan baltajām ir kā saldākas, kā skābākas šķirnes.

• Ņiva – ienākas agri. Ogas ļoti lielas, garos ķekaros, ar ļoti labu garšu. Šķirnei laba ziemcietība, ražība un izturība pret slimībām. Krūms vidēji augsts, samērā stāvs. Vasaras beigās dekoratīvi sārtojas lapas.
• Vika – ogas ienākas agri, lielas, ar labu deserta garšu. Ķekari vidēji gari. Šķirnei laba ziemcietība, ražība un laba izturība pret slimībām. Krūms vidēji augsts, samērā stāvs. Vasaras beigās dekoratīvi sārtojas lapas.
• Vīksnes sarkanās (sauc arī par Vīksnes un Vīksnes ķiršsarkanās) – ogas ienākas agri, lielas, tumši ķiršsarkanā krāsā, garos ķekaros. Ar labu garšu, piemērotas universālai izmantošanai. Šķirne ir diezgan ziemcietīga, bet bargās ziemās var apsalt. Ļoti ražīga, ar labu izturību pret lapu plankumainībām, var slimot ar miltrasu. Krūms augsts, vidēji stāvs.
• Belaja krupnaja – ar vidēju ogu ienākšanās laiku. Ogas vidēji lielas, krēmkrāsā, caurspīdīgas, ar labu garšu, universālai lietošanai. Ķekari vidēji gari. Šķirne ziemcietīga, vidēji ražīga, vidēji izturīga pret lapu slimībām. Krūms vidēji augsts, samērā kompakts.

…

• White Imperial – ar vidēju ogu ienākšanās laiku. Ogas samērā lielas, krēmkrāsā, caurspīdīgas, ar labu deserta garšu. Ķekari gari vai vidēji gari. Šķirne ražīga, ziemcietīga, samērā izturīga pret lapu plankumainībām. Veido samērā augstu, vidēji stāvu krūmu.
• Holandes baltās (Weisse Hollandische) – ar vidēju ogu ienākšanās laiku. Ogas vidēji lielas, iedzelteni baltas, caurspīdīgas. Garša ar patīkamu skābuma un salduma balansu. Universālai izmantošanai. Ķekari vidēji gari. Šķirne ziemcietīga, vidēji ražīga, ar vidēju izturību pret lapu slimībām. Krūms vidēji augsts, diezgan skrajš.
• Cirvja piets – ar vidēju ogu ienākšanās laiku. Ogas samērā lielas, krēmkrāsā, ar vieglu sārtojumu, caurspīdīgas, ar labu deserta garšu. Ogu forma nedaudz saplacināta. Ķekari īsi. Šķirne vidēji ražīga, vidēji ziemcietīga, vidēji izturīga pret lapu plankumainībām un kaitēkļiem. Veido samērā zemu, vidēji stāvu krūmu.
• Kriņička – ar vidēju ogu ienākšanās laiku. Ogas vidēji lielas, gaiši rozā krāsā, ar ļoti labu garšu. Ķekari vidēji gari vai gari. Šķirnei laba ziemcietība, vidēja ražība, samērā laba izturība pret lapu plankumainībām. Krūms vidēji augsts, kompakts.

Lai labi garšo jāņogu bezē kūka.

Šis raksts Jāņogu bezē kūka pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

“Gaisā piparkūku smarža,
bet uz mēles svētku garša..
domas nesas tik uz labu,-
kaut tā būtu visu gadu.”

Citas piparkūku mīklas receptes skaties ŠEIT.

Vai zināji?

Sākotnēji termins piparkūkas apzīmēja konservētu ingveru. Pēc tam tas attiecās uz konditorejas izstrādājumiem, kas pagatavoti ar medu un garšvielām. Piparkūkas bieži izmanto, lai tulkotu franču terminu pain d’épices (burtiski “garšmaize”) vai vācu terminu Lebkuchen vai Pfefferkuchen (piparkūka, burtiski: piparu kūka). Termins Lebkuchen vācu valodā nav precizēts. Tas var nozīmēt Leben (dzīve) vai Laib (klaips), savukārt pēdējais termins nāk no plašā šajā produktā izmantoto garšvielu klāsta.

Piparkūkas Eiropā 992. gadā atveda armēņu mūks Nikopoles Gregorijs (Gregorijs Makars) (Grégoire de Nicopolis). Viņš pameta Nikopoli Pompeju, lai dzīvotu Bondarojā (Francija), netālu no Pithiviers pilsētas. Viņš palika tur septiņus gadus un mācīja franču kristiešiem piparkūku cepšanu.

13. gadsimtā piparkūkas uz Zviedriju ieveda vācu imigranti. 15. gadsimtā Vācijā piparkūku ģilde kontrolēja ražošanu. Agrīnās atsauces no Vadstenas abatijas rāda, kā zviedru mūķenes 1444. gadā cepa piparkūkas, lai mazinātu gremošanas traucējumus. Bija ierasts cept baltus cepumus un krāsot tos kā logu rotājumus.

Pirmā dokumentētā piparkūku cepumu tirdzniecība datēta ar 17. gadsimtu, kur tos pārdeva klosteros, aptiekās un pilsētas laukuma zemnieku tirgos. Viduslaiku Anglijā tika uzskatīts, ka piparkūkām piemīt ārstnieciskas īpašības. Simts gadus vēlāk Tirgus Dreitonas pilsēta Šropšīrā, Apvienotajā Karalistē, kļuva pazīstama ar savām piparkūkām, kā tas lepni redzams viņu pilsētas apsveikuma zīmē. Pirmā reģistrētā pieminēšana par piparkūku cepšanu pilsētā datēta ar 1793. gadu; tomēr tas, iespējams, tika izgatavots agrāk, jo ingvers tika uzkrāts lielo ielu uzņēmumos no 1640. gadiem. Piparkūkas kļuva plaši pieejamas 18. gadsimtā.

Lai labi sanāk un garšo piparkūku mīkla!

Šis raksts Piparkūku mīkla pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas receptes, kā pagatavot kartupeli, meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Batāte (Ipomoea batatas), ko mēs lielveikalos atpazīstam kā saldo kartupeli, patiesībā ir tropu augs – tā dzimtene ir Dienvidamerika.

Batātes bumbuļi parasti ir iegarenas formas, ar gludu mizu. Krāsa variē starp dzeltenu, oranžu, sarkanu, brūnu, violetu un bēšu krāsu, mīkstums mēdz būt balts, sarkans, rozā, violets, dzeltens vai oranžs. Interesanti, ka šķirnes ar baltu vai gaiši dzeltenu bumbuļu mīkstumu nav tik saldas un sulīgas kā ar sarkanu, rozā vai oranžu mīkstumu.

Bumbuļu mizas un mīkstuma krāsa ir svarīga šķirnes īpašība. Vidēji viena bumbuļa svars ir 0,5–1,5 kg, bet mēdz būt arī krietni lielāki. Bumbuļi satur daudz cietes, komplekso ogļhidrātu, pārtikas šķiedrvielu, bēta karotīna, vidēji daudz dažādu minerālvielu, ieskaitot mangānu,  kā arī B3 un B6 vitamīnus. Batātes satur samērā daudz C un A vitamīna.

Šis raksts Saldais kartupelis ar pekanriekstu drupinājumu pirmo reizi parādījas Gatavo.com.