Citas līdzīgas receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Biezpiens (līdz 20. gadsimtam saukts par kupinātu pienu vai kupuša pienu) ir piena olbaltumvielu kazeīna produkts, ko iegūst saraudzējot pienu, vājpienu vai paniņas un no iegūtās masas atdalot sūkalas. Saraudzēšanu veic, pievienojot mezofilo pienskābes baktēriju Lactococcus lactis un Lactococcus cremoris ieraugu. Papildus var arī pievienot recināšanas fermentu preparātus. Iegūtā produkta konsistence ir atkarīga no izmantotā piena tauku satura (piemēram, biezpiens, kas ražots no pilnpiena, ir mīksts un viegli klājams, bet vājpiena biezpiens ir drupans un nedaudz sulojas). Tajā ir daudz bioloģiski vērtīgu olbaltumu. Tas satur minerālvielas — Ca, P, Fe un Mg. Tajā ir visas neaizstājamās aminoskābes.

Pirmie rakstveida avoti, kur varētu būt minēts biezpiens Latvijā, ir Rīgas jezuītu kolēģijas 16. gadsimta sākumā un 17. gadsimta beigās latīniski sarakstītie pārdošanas dokumenti. Tajos parādās apzīmējums sabiezināts piens, ar ko gan tikpat labi varētu būt bijis domāts arī siers. Etnogrāfe Linda Dumpe izteikusi pieņēmumu, ka, ja tas tomēr bijis biezpiens, tad biezpiens varētu būt bijis viens no jezuītu muižu piensaimniecību ražojumiem.

Vēlāk biezpiens minēts Georga Manceļa 1636. gadā izdotajā latviešu valodas vārdnīcā Lettus un Jāņa Langija 1685. gadā izveidotajā latviešu-vācu vārdnīcā, kurās pirmo reizi parādās tā latviskie nosaukumi — kupināts piens un kupuša piens. Tie cēlušies no darbības vārdiem „kupt” un „kupināt” ar nozīmi „sildot recināt”. 19. gadsimtā šie apzīmējumi sāk izzust un 20. gadsimtā tos jau aizstājuši nosaukumi — biezpiens, baltpiens un sildītais piens.

Droši vien ikviens ir dzirdējis teicienu, ka jāēd vairāk biezpiena, lai uzlabotu atmiņu. To visbiežāk kā komentāru izsaka, kad aizmirsies kaut ko izdarīt. Biezpiena gatavošanas prasmes mūsu zemē tiek attīstītas jau ļoti ilgu laiku, pat gadu tūkstošus – to apliecina arheoloģiskajos izrakumos atrasti ap 1000 gadu p.m.ē. veidoti māla kāstuvju fragmenti.

Lai labi garšo pavasara biezpiens ar zaļumiem!

Šis raksts Pavasara biezpiens ar zaļumiem pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas pankūku receptes meklē ŠEIT. 

Vai zināji?

Pankūka ir plakana kūka, bieži vien plāna un apaļa, kas pagatavota no cietes mīklas, kas var saturēt olas, pienu un sviestu. Tiek pagatavota uz karstas virsmas, piemēram, režģa vai pannas. Cepšana ar eļļu vai sviestu. Tas ir mīklas maizes veids. Arheoloģiskie pierādījumi liecina, ka pankūkas, iespējams, ēda aizvēsturiskās sabiedrībās.

Dažās valstīs ir pieejami komerciāli sagatavoti pankūku maisījumi. Tāpat kā vafeles, arī komerciāli pagatavotas saldētas pankūkas ir pieejamas no tādiem uzņēmumiem kā Eggo. Ja paniņas lieto piena vietā vai papildus tam, pankūka iegūst pīrāgu garšu un kļūst pazīstama kā paniņu pankūka, kas ir izplatīta Skotijā, Īrijā un ASV. Griķu miltus var izmantot pankūku mīklā, veidojot tāda veida griķu pankūkas, kas ietver blini, kaletez, ploye un memil-buchimgae. Ja kartupeļus izmanto kā galveno mīklas daļu, rezultāts ir kartupeļu pankūka.

Senie grieķi gatavoja pankūkas, ko sauca par tēganitēs.  Agrākās apliecinātās atsauces uz tagēnijām ir 5. gadsimta pirms mūsu ēras dzejnieku Kratinusa un Magnesa darbos. 

Tagenītus pagatavoja no kviešu miltiem, olīveļļas, medus un rūgušpiena, un tos pasniedza brokastīs. Cits pankūku veids bija staititēs – “no miltiem vai mīklas no speltas”, atvasināts no “milti no speltas”. Atēns savā Deipnosophistae piemin staititas ar medu, sezamu un sieru. Vidusangļu vārds pankūka parādās angļu valodā 15. gadsimtā.

Lasis

Lasis jeb Atlantijas lasis ir lašu dzimtas liela auguma zivju suga, kas pieder Atlantijas lašu ģintij. Tas mājo Atlantijas okeāna ziemeļu daļā un ar to saistītās jūrās un upēs Eiropā un Ziemeļamerikā. Cilvēki Atlantijas lasi ir introducējuši arī Klusā okeāna ziemeļrietumu piekrastēs. Baltijas lasis tiek uzskatīts par ģeogrāfiski izolētu populāciju, jo tā migrācija ārpus Baltijas jūras nav novērota.

Lai labi garšo sāļā pankūka ar lasi un zaļumiem!

Šis raksts Sāļā pankūka ar lasi un zaļumiem pirmo reizi parādījas Gatavo.com.