Šis raksts Pienā kūstošas šokolādes bumbas pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

“Gaisā piparkūku smarža,
bet uz mēles svētku garša..
domas nesas tik uz labu,-
kaut tā būtu visu gadu.”

Citas piparkūku mīklas receptes skaties ŠEIT.

Vai zināji?

Sākotnēji termins piparkūkas apzīmēja konservētu ingveru. Pēc tam tas attiecās uz konditorejas izstrādājumiem, kas pagatavoti ar medu un garšvielām. Piparkūkas bieži izmanto, lai tulkotu franču terminu pain d’épices (burtiski “garšmaize”) vai vācu terminu Lebkuchen vai Pfefferkuchen (piparkūka, burtiski: piparu kūka). Termins Lebkuchen vācu valodā nav precizēts. Tas var nozīmēt Leben (dzīve) vai Laib (klaips), savukārt pēdējais termins nāk no plašā šajā produktā izmantoto garšvielu klāsta.

Piparkūkas Eiropā 992. gadā atveda armēņu mūks Nikopoles Gregorijs (Gregorijs Makars) (Grégoire de Nicopolis). Viņš pameta Nikopoli Pompeju, lai dzīvotu Bondarojā (Francija), netālu no Pithiviers pilsētas. Viņš palika tur septiņus gadus un mācīja franču kristiešiem piparkūku cepšanu.

13. gadsimtā piparkūkas uz Zviedriju ieveda vācu imigranti. 15. gadsimtā Vācijā piparkūku ģilde kontrolēja ražošanu. Agrīnās atsauces no Vadstenas abatijas rāda, kā zviedru mūķenes 1444. gadā cepa piparkūkas, lai mazinātu gremošanas traucējumus. Bija ierasts cept baltus cepumus un krāsot tos kā logu rotājumus.

Pirmā dokumentētā piparkūku cepumu tirdzniecība datēta ar 17. gadsimtu, kur tos pārdeva klosteros, aptiekās un pilsētas laukuma zemnieku tirgos. Viduslaiku Anglijā tika uzskatīts, ka piparkūkām piemīt ārstnieciskas īpašības. Simts gadus vēlāk Tirgus Dreitonas pilsēta Šropšīrā, Apvienotajā Karalistē, kļuva pazīstama ar savām piparkūkām, kā tas lepni redzams viņu pilsētas apsveikuma zīmē. Pirmā reģistrētā pieminēšana par piparkūku cepšanu pilsētā datēta ar 1793. gadu; tomēr tas, iespējams, tika izgatavots agrāk, jo ingvers tika uzkrāts lielo ielu uzņēmumos no 1640. gadiem. Piparkūkas kļuva plaši pieejamas 18. gadsimtā.

Lai labi sanāk un garšo piparkūku mīkla!

Šis raksts Piparkūku mīkla pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas receptes, kā pagatavot kartupeli, meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Batāte (Ipomoea batatas), ko mēs lielveikalos atpazīstam kā saldo kartupeli, patiesībā ir tropu augs – tā dzimtene ir Dienvidamerika.

Batātes bumbuļi parasti ir iegarenas formas, ar gludu mizu. Krāsa variē starp dzeltenu, oranžu, sarkanu, brūnu, violetu un bēšu krāsu, mīkstums mēdz būt balts, sarkans, rozā, violets, dzeltens vai oranžs. Interesanti, ka šķirnes ar baltu vai gaiši dzeltenu bumbuļu mīkstumu nav tik saldas un sulīgas kā ar sarkanu, rozā vai oranžu mīkstumu.

Bumbuļu mizas un mīkstuma krāsa ir svarīga šķirnes īpašība. Vidēji viena bumbuļa svars ir 0,5–1,5 kg, bet mēdz būt arī krietni lielāki. Bumbuļi satur daudz cietes, komplekso ogļhidrātu, pārtikas šķiedrvielu, bēta karotīna, vidēji daudz dažādu minerālvielu, ieskaitot mangānu,  kā arī B3 un B6 vitamīnus. Batātes satur samērā daudz C un A vitamīna.

Šis raksts Saldais kartupelis ar pekanriekstu drupinājumu pirmo reizi parādījas Gatavo.com.