Citas receptes ar rīsiem meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Rīsi ir sens austrumu tautu kultūraugs. Tā sēju, stādīšanu un novākšanu vienmēr pavadīja kulta rituāli. Ūdens un siltums ir tie elementi, kuros rīsa grauds var dīgt. Ar rīsa diētu cilvēkā tiek rosināta šķidruma regulācija. Pateicoties rīsa sakarībai ar ūdeni un ar siltumu, tas dziļi iesaistās vielu maiņas norisēs un spēcina cilvēka gribu.

Rīsi satur ļoti maz tauku, olbaltumvielu un šķiedrvielu, kas palīdz pret pārēšanos un bieži tas tiek ieteikts kā diētisks produkts.

Rīsi satur daudz minerālvielas un B grupas vitamīnus un veicina holesterīna samazināšanos organismā. Visbiežāk lieto diētiskajos ēdienos.

Brūnie rīsi. Āzijā brūnos rīsus uzturā parasti lieto bērni un gados vecāki cilvēki, bet Eiropā un Amerikā tos iecienījuši veselīga uztura piekritēji. Tie ir gaiši brūnā krāsā un ir veselīgāki nekā baltie rīsi, jo apstrādes laikā apvalkā tiek saglabātas vērtīgās uzturvielas. Tomēr derīguma termiņš brūnajiem rīsiem ir īsāks nekā baltajiem.

Baltie rīsi. Šiem rīsiem tiek veikts pilns apstrādes cikls. Te parasti ir gludi un līdzeni, raksturīgā baltā krāsā un dzidri, tomēr daži graudi var būt mazāk caurspīdīgi, jo satur sīkus gaisa burbulīšus. Balti rīsi satur mazāk vitamīnus un minerālvielas nekā brūnie un tvaicētie rīsi, tomēr tieši baltie ir pasaulē vispopulārākie rīsi. Balto rīsu pagatavošanas laiks ir 10 – 15 minūtes, bet gataviem rīsu ēdieniem piemīt lieliska garša un elegants izskats.

Interesanti fakti par rīsiem

1. ​​Lielais Ķīnas mūris tiek turēts kopā ar lipīgajiem rīsiem. Ja kādreiz esat mēģinājis no katla dibena noņemt sacepušos rīsus, jūs zināt, cik spēcīgi tie var būt. Kamēr Lielais mūris tika būvēts Mingu dinastijas laikā 15. un 16. gadsimtā, strādnieki izmantoja putru, kas pagatavota no rīsiem un kalcija karbonāta kā javu, lai noturētu kopā sienas akmeņus.
2. Rīsi der gadiem ilgi – ja vien tie nav brūni. Nevārīti baltie rīsi saglabāsies svaigi un ēdami jebkur no 10 līdz 30 gadiem (atkarībā no tā, kā tie tiek uzglabāti). Bet termiski neapstrādātu brūno rīsu glabāšanas laiks ir tikai trīs līdz seši mēneši, jo kliju pārklājums oksidēsies.
3. Savvaļas rīsi nav rīsi. Savvaļas rīsi ir tāls radinieks visiem citiem rīsiem, ko parasti ēd mūsdienās, no kuriem lielākā daļa pieder Oryza sativa ģimenei. Tā vietā savvaļas rīsi ir daļa no Zizania ģints. Tie ir graudi, kas novākti no Ziemeļamerikā un Ķīnā audzētām purva zālēm.
4. Visi baltie rīsi sākas brūnā krāsā. Labi, jūs, iespējams, zināt šo, bet tas ir svarīgi. Baltie rīsi ir tikai brūnie rīsi, kas ir atbrīvoti no ārējā kliju slāņa un pulēti.

…

1. Rīsus audzē visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Rīsi ir pielāgojami, viegli audzējami, un tiem ir ļoti augsta raža, kas padara tos par lielisku kultūru audzēšanai jebkur un lielai populācijai. Tikai viena rīsu sēkla radīs vairāk nekā 3000 graudu.
2. Amerikāņi katru gadu apēd vairāk nekā 26 mārciņas rīsu. Tas varētu šķist daudz, bet tas nav nekas, salīdzinot ar pārējo pasauli. Saskaņā ar ASV rīsu ražotāju asociācijas datiem cilvēki Āzijā apēd līdz 300 mārciņām gadā un Apvienoto Arābu Emirātu iedzīvotāji patērē 450 mārciņas gadā. No otras puses, franči rīsus neēd gandrīz — tikai 10 mārciņas katru gadu.
3. Lielākā bļoda ar ceptiem rīsiem tika izbarota cūkām. 2015. gada oktobrī 300 pavāru apvienojās Jandžou, Ķīnā, lai labotu pasaules rekordu par lielāko ceptu rīsu bļodu. Viņi to izdarīja, izveidojot bļodu ar Yeung Chow ceptiem rīsiem (gatavots no rīsiem, olām, vistas, šķiņķa, garnelēm, kaltētām ķemmīšgliemenēm un dārzeņiem), kas svēra 9242 mārciņas. Ikviens svinēja svētkus, līdz parādījās attēli ar dažiem rīsiem (kas tika uzskatīti par nederīgiem lietošanai pārtikā), kas tika iekrauti pašizgāzējos un nosūtīti uz cūku fermām. Saskaņā ar Ginesa teikto, visiem rīsiem bija jābūt ēdamiem (cilvēkiem), lai tie atbilstu prasībām. Tātad rekords joprojām pieder Turcijas kulinārijas federācijai Bolu pilsētā Turcijā, kas pagatavoja 6944 mārciņas smagu bļodu.

Lai labi garšo rīsi ar malto gaļu un dārzeņiem!

Šis raksts Rīsi ar malto gaļu un dārzeņiem pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Ķirbis ir, manuprāt, top ēdiens rudens / ziemas laikā. Ķirbja saldā garša un daudzveidība noder visādos ēdienos. Pildīta ķirbja sautējums savā ziņā ir vienkārša recepte, tikai nedaudz pacietības izgrebjot ķirbīti un sagriežot dārzeņus.

Citas receptes kā pagatavot ķirbi meklē ŠEIT un lasi bloga rakstu “Ķirbja daudzveidība”.

Vai zināji?

Ķirbis ir vairāku ķirbju ģints (Cucurbita) kultūraugu auglis. Pēc morfoloģiskās klasifikācijas ķirbis ir oga.

Ķirbjus sākotnēji kultivēja tikai Latīņamerikā, galvenokārt mūsdienu Meksikas teritorijā. Tos sāka audzēt aptuveni 6000 gadus p.m.ē. Eiropā tos sāka audzēt tikai pēc Lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem 16. gs. Par atzītu pārtikas augu Eiropā ķirbis kļuva 17. gs.

Ķirbis ir ziemas skvoša šķirne, kas ir apaļs ar gludu, nedaudz rievotu mizu, un tās krāsa visbiežāk ir no dzeltenas līdz oranžai. Biezā apvalks satur sēklas un mīkstumu.

Ķirbī ir maz kaloriju, bet bagāts ar vitamīniem un minerālvielām, kuras ir arī sēklās, lapās un sulās. Tas ir viens no vecākajiem pieradinātajiem augiem. Ķirbjus plaši audzē komerciālai lietošanai, kā arī pārtikai, estētikai un atpūtai. Ķīna un Indija kopā veido pusi no pasaules ķirbju produkcijas.

Saskaņā ar Oksfordas angļu vārdnīcu, angļu vārds ķirbis ir atvasināts no sengrieķu vārda “πέπων romanized pepon”, kas nozīmē ‘melone’. Saskaņā ar šo teoriju šis termins no latīņu vārda peponem un vidējās franču valodas vārda pompon tika pārvērsts par agrīno mūsdienu angļu pompionu, ko 17. gadsimta angļu kolonisti nomainīja uz ķirbi, neilgi pēc tam, kad sastapās ar ķirbjiem, ierodoties tagadējos ziemeļaustrumos.

Alternatīvs ķirbju atvasinājums ir Masačūsetsas vārds pôhpukun ‘aug apaļš’. Šo terminu, visticamāk, būtu izmantojuši Wampanoag iedzīvotāji (kas runā Masačūsetas Wôpanâak dialektā), iepazīstinot ar ķirbjiem angļu svētceļniekus Plimutas kolonijā, kas atrodas mūsdienu Masačūsetsā.

Terminam “ķirbis” nav saskaņotas botāniskas vai zinātniskas nozīmes, un to lieto savstarpēji aizstājot ar vārdu “skvošs” un “ziemas skvošs”. Ziemeļamerikā un Apvienotajā Karalistē ķirbis tradicionāli attiecas tikai uz apaļām ziemas ķirbja apaļām oranžām šķirnēm, kuras galvenokārt iegūtas no Cucurbita pepo, savukārt Jaunzēlandē un Austrālijas angļu valodā termins ķirbis parasti attiecas uz visu ziemas skvošu.

Pildīta ķirbja sautējums, lai labi garšo!

Šis raksts Pildīta ķirbja sautējums pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Šis raksts Griķu ramen ar kūpinātu vistu pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas kartupeļu receptes meklē ŠEIT.

Saldie kartupeļi jeb batātes

Batāte (Ipomoea batatas), ko mēs lielveikalos atpazīstam kā saldo kartupeli, patiesībā ir tropu augs – tā dzimtene ir Dienvidamerika.

Batātes bumbuļi parasti ir iegarenas formas, ar gludu mizu. Krāsa variē starp dzeltenu, oranžu, sarkanu, brūnu, violetu un bēšu krāsu, mīkstums mēdz būt balts, sarkans, rozā, violets, dzeltens vai oranžs. Interesanti, ka šķirnes ar baltu vai gaiši dzeltenu bumbuļu mīkstumu nav tik saldas un sulīgas kā ar sarkanu, rozā vai oranžu mīkstumu.

Bumbuļu mizas un mīkstuma krāsa ir svarīga šķirnes īpašība. Vidēji viena bumbuļa svars ir 0,5–1,5 kg, bet mēdz būt arī krietni lielāki. Bumbuļi satur daudz cietes, komplekso ogļhidrātu, pārtikas šķiedrvielu, bēta karotīna, vidēji daudz dažādu minerālvielu, ieskaitot mangānu,  kā arī B3 un B6 vitamīnus. Batātes satur samērā daudz C un A vitamīna.

Saldie kartupeļi ar krāsainiem dārzeņiem ir arī vērtīga vitamīnu maltīte, izmēģini!

Šis raksts Saldie kartupeļi ar krāsainiem dārzeņiem pirmo reizi parādījas Gatavo.com.