Kāti ir vienīgā ēdamā rabarberu auga daļa. Vārot tiem ir bagātīga, sulīga garša. Rabarberu auga lapas ir toksiskas – tās satur kairinātāju, ko sauc par skābeņskābi, tāpēc pārliecinieties, ka tās netiek norītas.

Rabarberiem ir brīnišķīgi tas, ka tie ražos daudzus gadus. Šī iemesla dēļ rabarberi jāstāda savā dārzā jebkurā stūrī. Tas labi aug augsnē, kas bagātināts ar lielu daudzumu kūtsmēslu vai komposta, tāpēc daži dārznieki to pat iestādīs netālu vai arī iekšā savos kompostos. 

Ieskaties 5 lieliskās klasiskās rabarberu receptēs, izvēlies sev tuvāko un sāc baudīt savu skābeno pavasara dārzeni. 

Rabarberu plātsmaize

Rabarberu kūka

Šašliku marināde rabarberu sulā

Rabarberu zemeņu maize

Rabarberu ledus tēja

Vairāk par pašu rabarberu, kādus labumus tas dod tavai veselībai vari izlasīt bloga rakstā: Rabarbers: dārzenis ar lielām lapām un garo kātu

Šis raksts 5 klasiskas rabarberu receptes pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Mans mīļākais vārds ir “ ķirbis ”. Tu esi ķirbis. Vai arī tu neesi. ES esmu.

/Harrison Salisbury/

Ķirbja daudzveidība – ķirbis

Ķirbis ir vairāku ķirbju ģints (Cucurbita) kultūraugu auglis. Pēc morfoloģiskās klasifikācijas ķirbis ir oga.

Ķirbjus sākotnēji kultivēja tikai Latīņamerikā, galvenokārt mūsdienu Meksikas teritorijā. Tos sāka audzēt aptuveni 6000 gadus p.m.ē. Eiropā tos sāka audzēt tikai pēc Lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem 16. gs. Par atzītu pārtikas augu Eiropā ķirbis kļuva 17. gs.

Ķirbis ir ziemas skvoša šķirne, kas ir apaļs ar gludu, nedaudz rievotu mizu, un tās krāsa visbiežāk ir no dzeltenas līdz oranžai. Biezā apvalks satur sēklas un mīkstumu.

Ķirbī ir maz kaloriju, bet bagāts ar vitamīniem un minerālvielām, kuras ir arī sēklās, lapās un sulās.

Ķirbji ir viens no vecākajiem pieradinātajiem augiem. Ķirbjus plaši audzē komerciālai lietošanai, kā arī pārtikai, estētikai un atpūtai. Ķīna un Indija kopā veido pusi no pasaules ķirbju produkcijas.

Ķirbja nosaukums

Saskaņā ar Oksfordas angļu vārdnīcu, angļu vārds ķirbis ir atvasināts no sengrieķu vārda “πέπων romanized pepon”, kas nozīmē ‘melone’. Saskaņā ar šo teoriju šis termins no latīņu vārda peponem un vidējās franču valodas vārda pompon tika pārvērsts par agrīno mūsdienu angļu pompionu, ko 17. gadsimta angļu kolonisti nomainīja uz ķirbi, neilgi pēc tam, kad sastapās ar ķirbjiem, ierodoties tagadējos ziemeļaustrumos. 

Alternatīvs ķirbju atvasinājums ir Masačūsetsas vārds pôhpukun ‘aug apaļš’. Šo terminu, visticamāk, būtu izmantojuši Wampanoag iedzīvotāji (kas runā Masačūsetas Wôpanâak dialektā), iepazīstinot ar ķirbjiem angļu svētceļniekus Plimutas kolonijā, kas atrodas mūsdienu Masačūsetsā. 

Terminam “ķirbis” nav saskaņotas botāniskas vai zinātniskas nozīmes, un to lieto savstarpēji aizstājot ar vārdu “skvošs” un “ziemas skvošs”. Ziemeļamerikā un Apvienotajā Karalistē ķirbis tradicionāli attiecas tikai uz apaļām ziemas ķirbja apaļām oranžām šķirnēm, kuras galvenokārt iegūtas no Cucurbita pepo, savukārt Jaunzēlandē un Austrālijas angļu valodā termins ķirbis parasti attiecas uz visu ziemas skvošu.

Ķirbja uzturvērtības

Ķirbis nodrošina arī virkni būtisku vitamīnu un minerālvielu:

• A vitamīns
• C vitamīns
• E vitamīns
• Riboflavīns
• Kālijs
• Varš
• Nangāns
• Tiamīns
• Vitamīns B-6
• Folāts
• Pantotēnskābe
• Niacīns
• Dzelzs
• Magnijs
• Fosfors

Ķirbji ir fantastisks šķiedrvielu avots. Ieteicamais šķiedrvielu daudzums pieaugušajiem ir no 25 g līdz 38 g dienā.

Šķiedra palēnina cukura uzsūkšanos asinīs, veicina regulāru zarnu kustību un izlīdzina gremošanu. Veselīga šķiedrvielu uzņemšana var arī palīdzēt samazināt resnās zarnas vēža risku.

Ar gandrīz 3 g šķiedrvielu avota tasi vārīta, svaiga ķirbja un vairāk nekā 7 g konservētu ķirbju, ķirbju pievienošana ikdienas uzturam var palīdzēt cilvēkam palielināt šķiedrvielu daudzumu.

Ķirbja daudzveidība ķirbja šķirnēs

• 100-gades ķirbis
• Ziemas Saldais
• Šokolādes ķirbis
• Mazais bēbis
• Amazonka
• Ambar
• Austrālijas sviesta ķirbis
• Jaunzēlandes ķirbis
• Banānu ķirbis
• Sviesta rieksts
• Forets
• Hubarda ķirbis  
• Muskate de Provnace
• Moore zelts
• Rožu ķirbis   
• Rumbo 
• Spafeti ķirbis 
• Turku bergķirbis
• Uchiki kuri
• Zekta rieksts
• Kailsēklu
• Meloņu ķirbis
• Oranžais desertu ķirbis

Vairāk par tām lasi šeit>>

Ķirbja daudzveidība – Interesanti fakti par ķirbjiem

• Katrs ķirbis ražo apmēram 500 sēklu.
• Pelnrušķīte popularizēja ķirbjus. Feja pārvērta ķirbi par karieti, lai aizvestu pelnrušķīti uz prinča balli.
• Pirmo reizi ķirbjus nosauca par ķirbjiem franču pētnieks Žaks Kārtjē 1584. Gadā.
• Ķirbji aug visur, izņemot Antarktīdu. Ķirbja daudzveidība.
• Ķirbji Helovīnā ne vienmēr bija populāri. Tradīcija griezt ķirbjus Helovīnā sākās no biedējošas īru tautas pasakas par vīrieti vārdā Skops Džeks. Īrijā un Skotijā cilvēki sāka griezt sejas sakņu dārzeņos, piemēram, rāceņos un bietēs, lai aizbaidītu ļaunos garus. Imigranti, pārceļoties uz ASV, atnesa sev līdzi šo tradīciju.
• Dzeltenīgi oranži ziedi, kas zied uz ķirbju vīnogulājiem, ir ēdami.
• Ķirbis, visticamāk, tika pasniegts pirmajos Pateicības dienas svētkos, ko svinēja svētceļnieki un indiāņi 1621. gadā.
• Agrākais Amerikas ķirbju pīrāgs bija pavisam savādāks, ko mēs šodien baudām. Svētceļnieki un agrīnie kolonisti pagatavoja ķirbju pīrāgu, izliekot ķirbi, piepildot čaumalu ar pienu, medu un garšvielām un cepot to.
• Agrīnie kolonisti žāvēja ķirbju čaumalas, sagrieza tās sloksnēs un pina paklājiņos.
• “Pasaules ķirbju galvaspilsēta” ir Mortona, Ilinoisa. Libby ķirbju industrijas mājas.
• Ilinoisas štatā aug visvairāk ķirbju. Tas katru gadu novāc apmēram 12 300 hektāru ķirbju.
• Ķirbji kādreiz tika uzskatīti par līdzekli pret vasaras raibumiem un čūsku kodumiem.
• Dabas medicīnas speciālisti ir pierādījuši, ka ķirbju sēklu lietošana vīriešiem samazina prostatas traucējumu risku.

Ķirbja receptes

• Ātri marinēts ķirbis
• Amerikāņu ķirbja pīrāgs
• Ķirbju krēmzupa
• Ķirbju kotletes ar malto gaļu
• Siera-ķirbju sēklu keksiņi
• Spageti ar krēmīgo ķirbju mērci un žāvētu gaļu
• Kraukšķīgais ķirbju sacepums

Vairāk receptes meklē šeit – Receptes

Šis raksts Ķirbja daudzveidība pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Vai Tev arī garšo kabacis?

Šajā rakstā apskatīsim, kas ir kabacis; kādus ieguvumus tas sniedz veselībai un, protams, receptes. 

“Kad dārzā eju garām ziedošam kabača augam, mana sirds sāk sist ritmu.” /Gvineta Paltrova/

Manas izjūtas ir gandrīz tādas pašas kā Gvinetai Paltrovai. Man ļoti garšo kabacis. Pietiek to sagriezt kubiņos un apcept uz pannas, un manas vakariņas ir gatavas. 

Kas ir kabacis?

Kabacis pēc latīniskā nosaukuma ir Cucurbita pepo. Kabači ir dārzeņķirbju šķirnes augi. Tie ir viengadīgi. Tos audzē gan siltumnīcās, gan lecekļos, bet pārsvarā audzē zem klajas debess.

Kabači vai cukīni ir vasaras ķirbis, lakstaugs. Augs, kura augļus novāc, kad to nenobriedušās sēklas un vidus vēl ir mīksti un ēdami.

Botānikā kabača augļi ir pepo, oga (kabača zieda pietūkušā olnīca) ar sacietējušu epikarpu. Kulinārijā tas ir dārzenis, parasti vārīts un ēdams kā sāļš ēdiens vai papildinājums.

Kabači nāk no ķirbjiem, kas pirmoreiz tika pieradināti Mezoamerikā pirms vairāk nekā 7000 gadiem, bet paši kabači tika audzēta Milānā 19. gadsimta beigās.

Kā atšķiras kabacis no cukīni

Cukīni un kabacis ir viena un tā paša auga auglis. Cukīni nav īpaša ķirbjaugu suga, bet drīzāk dārzeņķirbja augļa noteikts attīstības brīdis. Par cukīni ir pieņemts uzskatīt kabaču augļus, kas ir līdz 450 g smagi, ar maigu, plānu mizu, neatkarīgi no to formas un krāsas. To sēklas ir aizmetušās, bet nav nogatavojušās.

Šīs vārds ir cēlies no itāļu valodas, kurā ķirbis ir zuccha, bet mazais vēl neizaugušais ķirbis (vai kabacis) zucchini. Juceklis ar vārdiem kabacis un cukīni ir radies tādēļ, ka Itālijā audzē un plaši eksportē tumši zaļos kabačus, un tie sarunu valodā iedēvēti par cukīni, savukārt Latvijā vēsturiski audzētas šķirnes ar baltu mizu (tās radušās Tuvajos Austrumos, bet pie mums nonākušas caur Krieviju). Kabača vai cukīni uzturvielas un receptes.

Arī pašlaik Latvijā cilvēki vēl joprojām biežāk izvēlas kabačus ar gaiši zaļu mizu, kaut gan nu jau arvien vairāk audzē arī tumši zaļos un dzeltenos.

Respektīvi, cukīni un kabacis ir viens un tas pats.

Kabača uzturvertības

Aptuveni pagatavots 300 g smags kabacis satur:

• Kalorijas: 17 kcal
• Olbaltumvielas: 1 g
• Tauki: 1 g
• Ogļhidrāti: 3 g
• Cukurs: 1 g
• Šķiedra: 1 g

Tajos ir maz kaloriju un nav piesātinātu tauku vai holesterīna. Kabacis ir arī lielisks uztura šķiedrvielu, ogļhidrātu un olbaltumvielu avots. 

Kādus ieguvumus veselībai dod kabači

Antioksidanti

Mēs visi cenšamies ēst vairāk ar antioksidantiem bagātu pārtiku, un kabači ir lielisks veids, kā palielināt tā uzņemšanu. Kabači satur daudz karotinoīdu, piemēram, luteīnu un beta-karotīnu, kas var uzlabot acu, ādas un sirds veselību.

Šķiedrvielas

Kabačos ir daudz šķīstošu un nešķīstošu šķiedrvielu, kas ir labi  zarnu veselībai un gremošanai.

Šķīstošā šķiedra var barot veselīgās baktērijas zarnās, kas savukārt var palīdzēt samazināt zarnu traucējumu, piemēram, kairinātu zarnu sindroma un Krona, biežumu.

Tikmēr nešķīstošās šķiedras palīdz padara pārtikas sagremošanu un izdalīšanos vienkāršāku.

C vitamīns

Kabaču ēšana var palīdzēt aizsargāt šūnas un saglabāt to veselību.

C vitamīns ir būtisks arī veselīgas ādas un kaulu uzturēšanai. Tā kā mūsu ķermenis nevar uzglabāt C9 vitamīnu, pārliecinies, ka ikdienas uzturā saņem pietiekami daudz to.

Kālijs

Kabačos ir arī ievērojams kālija līmenis. Lielākā daļa no tā ir dārzeņa tumši zaļajā mizā.

Kālijs ir labs asinsspiediena kontrolei, kā arī var palīdzēt uzturēt veselīgu ūdens līmeni, gremošanu un sirds veselību.

Jūsu ķermenis nevar dabiski ražot kāliju, tāpēc jums jāpārliecinās, ka uzturā tas ir.

Ūdens

Viens no lielākajiem ieguvumiem, kas saistīti ar kabačiem, ir to augstais ūdens saturs.

Tie nejauši sastāv no aptuveni 95% ūdens. Tas ir par 3% vairāk nekā arbūzos.

Ūdens ir būtisks vispārējai labai veselībai. Tas ir galvenais muskuļu locīšanai, skābekļa transportēšanai uz šūnām un daudzām citām bioloģiskām funkcijām.

Kabači ir lielisks rehidratācijas veids, kā arī dabisko cukuru un elektrolītu, piemēram, kālija, uzņemšana, kas tiek zaudēti treniņu laikā.

Glikozes līmenis asinīs

Kabači var palīdzēt samazināt cukura līmeni asinīs cilvēkiem ar 2. tipa cukura diabētu, jo tajos ir tik maz ogļhidrātu.

Sķiedrviela, kas atrodama kabačos, var arī palīdzēt stabilizēt cukura līmeni asinīs un novērst tapas. Tas arī var palielināt jutību pret insulīnu, kas var izlīdzināt cukura līmeni asinīs.

Redze

Kabači satur C vitamīnu un beta-karotīnu, kas tiek atzīti par divām svarīgām uzturvielām acu veselībai.

Papildus tam kabači satur arī divus antioksidantus – luteīnu un zeaksantīnu. Pētījumos atklāts, ka šie divi antioksidanti var palīdzēt uzlabot redzi un samazināt ar vecumu saistītu acu slimību, piemēram, makulas deģenerācijas, risku.

Turklāt augsts luteīna un zeaksantīna līmenis var arī samazināt kataraktas attīstības varbūtību, kas var izraisīt sliktu redzi. Kabača vai cukīni uzturvielas un receptes.

Svara zudums

Tiek uzskatīts, ka regulāri ēdot kabačus, cilvēki var zaudēt svaru. Tas ir saistīts ar faktu, ka tie ir pilni ar ūdeni un tiem ir mazs kaloriju blīvums – divas lietas, kas mums var palīdzēt ilgāk justies pilnīgākiem. Arī šķiedrvielu saturs var arī novērst izsalkumu.

Kabača šķirnes

Parasti pašas agrīnākās ir balto (gaiši zaļo) kabaču šķirnes, tumši zaļie kabači ir nedaudz vēlāki, bet pēdējās sāk ražot dzelteno kabaču šķirnes.

Lielražošanā jau vairāk nekā divdesmit gadu izmanto hibrīdus, bet amatieriem paredzētajās sīkpakās sēklu tirgotāji mēdz piedāvāt gan brīvās apputes šķirņu, gan hibrīdu sēklas. 

Daudzi audzētāji izvēlas tā dēvētās krūma šķirnes. Augs veido vienu galveno vasu, gandrīz nemaz nezarojas un katrā lapas žāklē veido ziedus. Vasaras sākumā posmi starp lapām ir īsi, tāpēc veidojas maldīgs priekšstats, ka augam ir krūma forma. Vēlāk vasa izaug garāka (siltumnīcā kabačus var pat audzēt ar uzsiešanu, līdzīgi gurķiem vai tomātiem), stiepjas tālāk un var kļūt traucējoša – pinas pa kājām vai lien citās dobēs. Īstās krūma šķirnes veido lielu, kuplu augu, kuram ir daudz lapu un salīdzinoši maz augļu, – tāds krūms gan aizņem daudz vietas, bet ir mazražīgs.

Šķirnes:

• Bianco di Sicilia
• Wanda
• Toscana Baltic 
• Topkapi F1
• Suha F1
• Black Beauty
• Cora F1
• Nano verde di Milano
• Zuboda
• Nefertiti
• Tapir
• Striato d’Italia
• Romanesco
• Goldena
• Atena Polka
• Soleil

Interesanti fakti par kabačiem

• 25. aprīlis ir Nacionālā kabaču un cukini maizes diena.
• Kabača auga zieds ir ēdams. Cepti skvoša ziedi tiek uzskatīti par delikatesi.
• Viegla rūgtuma kabači, tāpat kā radniecīgām sugām, piemēram, gurķiem, var izraisīt tādi vides faktori kā augsta temperatūra, zems mitruma līmenis, zemas barības vielas augsnē utt. Rūgtumu izraisa savienojumi, ko sauc par cucurbitacīniem.
• Kabacī ir vairāk kālija nekā banānā.
• Vārds cukini nāk no ‘zucca’ itāļu vārda skvošs.
• Jo tumšāka ir miza, jo bagātākas ir barības vielas.

Kā uzglabāt kabačus

• Ja ļauj kabacim kārtīgi nobriest, to var uzglabāt sausā vietā līdz pat pavasarim. Kabacis ir gatavs ziemas guļai, ja tam ir cieta miza, nedaudz gaišāka krāsa, vairs neaug lielāks. Kabača vai cukīni uzturvielas un receptes.
• Ja nepatīk nobriedušu kabaču biezā miza, var vākt uzglabāšanai arī vidēji lielus dārzeņus, tikai tādā gadījumā pēc novākšanas tiem ļauj nedēļu īsā zālītē apžūt – saule un vējš tad padara miziņu izturīgāku. Labi, ja kabacim palicis pēc iespējas garāks kātiņš.
• Pieredze rāda, ka pēc Ziemassvētkiem kabacis kļuvis garšā neitrālāks, pat bezgaršīgāks. Tad gatavojot jāuzlabo ar garšvielām, lai ēdiens izdotos baudāms.
• Kabaci vai cukīni var sarīvēt uz rupjās rīves, pievienot zaļumus un sasaldēt nelielos trauciņos.
• Tos kabačus, kas nav izteikti ūdeņaini, var viegli izkaltēt – to aromāts un garša labi saglabājas.
• Kabači ir garšīgi, ja tos ziemai marinē tāpat kā gurķus, tikai svarīgi, lai dārzenis ir mīksts, sulīgs un nepāraudzis.
• Labāk glabājas dzeltenie un zaļie kabači, baltie jeb tautā sauktie piena kabači biežāk sāk bojāties.
• Ja, pieklauvējot pie kabača, var dzirdēt dobju skaņu, tas ir signāls, ka dārzenis labi nobriedis un to vajadzētu pagatavot.

Kabača receptes

• Kabaču pica
• Kabači mīklā
• Kabaču biezzupa
• Kabaču pankūkas
• Mazie pildītie kabacīši
• Kabacis pildīts ar biezpienu
• Kabacis ar krējumu un zaļumiem
• Cukīni sojas mērcē ar rīsu nūdelēm
• Cepti cukīni ar piparmētru
• Cukīni un burkānu pastēte
• Gnocchi pasta ar cukīni un spinātiem
• Cukīni un liellopa gaļas lazanja
• Cukīni un vasaras skvoša virpulīši

Vairāk receptes meklē mājaslapas sadaļā – Receptes!

Šis raksts Kabača vai cukīni uzturvielas un receptes pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Šajā rakstā apskatīsim, no kurienes nāk rabarberi; kā tie aug; kādi ir to veidi un, protams, garšīgās rabarberu receptes. 

Rabarberu vēsture

Rabarberi sākotnēji cēlušies no Āzijas, bet 1600. gados tos ieveda Eiropā un neilgi pēc tam Amerikā. Tas aug apgabalos ar vēsāku klimatu, padarot to populāru ziemeļu dārzos. Rabarberu ir viegli audzēt, taču tam ir nepieciešams miera periods, lai tas patiešām attīstītos un radītu milzīgu kātu daudzumu.

Kāti ir vienīgā ēdamā rabarberu auga daļa. Vārot tiem ir bagātīga, sulīga garša. Rabarberu auga lapas ir toksiskas – tās satur kairinātāju, ko sauc par skābeņskābi, tāpēc pārliecinieties, ka tās netiek norītas.

Rabarberiem ir brīnišķīgi tas, ka tie ražos daudzus gadus. Šī iemesla dēļ rabarberi jāstāda savā dārzā jebkurā stūrī. Tas labi aug augsnē, kas bagātināts ar lielu daudzumu kūtsmēslu vai komposta, tāpēc daži dārznieki to pat iestādīs netālu vai arī iekšā savos kompostos. 

Rabarberus stādīšana

Rabarberu stāda agrā pavasarī, tiklīdz zeme ir darboties spējīga. Rabarberus var stādīt arī rudenī pēc miera iestāšanās.

Rabarberu stādus stāda no aprīļa līdz augustam – augiem vajadzīgs laiks, lai iesakņotos. Ļoti svarīgs faktors sekmīgai rabarberu audzēšanai ir mitrums – sausā laikā bagātīgi jālaista. Ja laistīšanu grūti nodrošināt. Ja augi būs aplaistīti, saņēmuši pietiekami barības vielu, stādījums ražos vismaz 10–12 gadu.

Rabarberu audzēšanai izvēlas no nezālēm tīru un pēc iespējas ātri iesilstošu vietu, lai varētu iegūt agrāku ražu. Jāatceras, ka rabarbera lielās un plātās lapas varbūt kā lielisks dekors un papildinājums puķu dobei vai dārziņam. 

Vispiemērotākā ir irdena, ūdenscaurlaidīga, trūdvielām bagāta smilšaina vai smilšmāla augsne ar pH 5,5- 6,5. Rabarberiem vajag daudz barības vielu, tāpēc lauks pirms stādīšanas rūpīgi jāmēslo ar organisko mēslojumu, zaļmēslojumu un arī komplekso mēslojumu iestrādājot kā pamatmēslojumu. Pirms rabarberu stādīšanas vislabāk izmantot bagātīgi sadalījušos kūtsmēslus. Kompostu vai kūdru izmanto organiskā satura palielināšanai. Vietu rabarberu stādīšanai vēlams sagatavot 30 – 40 cm dziļumā (aramkārta) iepriekšējā gada rudenī.

Rabarberu audzēšanai piemērotākās ir atklātas, labi apgaismotas vietas. Mazdārziņos rabarberus var audzēt arī zem kokiem, ja rabarbers saņem pietiekami daudz gaismas.

Stāda visu vasaru – ja ir vairāki dēsti vai stāda lielāku platību, jānodrošina vismaz 1,2–1,5 m augšanas attālums. Katram rabarberam vajadzētu nodrošināt apmēram 2 m2 platību.

Rabarberu ietekme uz veselību

Rabarbers ir lielisks pārtikas produkts tievētājiem, jo šajā augā ir ļoti maz kaloriju, bet tas ir bagāts ar šķiedrvielām. Rabarberā ir apmēram tikpat daudz šķiedrvielu kā ābolos, apelsīnos un selerijās – divi grami uz katriem 100 gramiem auga. 100 gramos rabarberu ir tikai 116 kalorijas.

Rabarberos ir ļoti daudz K1 vitamīna – 100 grami auga satur apmēram 26-37 procentus no ieteicamās vitamīna dienas devas. Tāpat tajā ir diezgan daudz kalcija, bet, ņemot vērā, ka šajā augā ir arī ļoti daudz skābeņskābes, tas nekādu labumu organismam nedos.

Rabarberos esošās šķiedrvielas pozitīvi ietekmē holesterīna līmeni asinīs – tas samazina tā sauktā “sliktā” holesterīna daudzumu. Tiesa, līdzīgs efekts piemīt jebkuram produktam, kā sastāvā ir daudz šķiedrvielu. Rabarberā esošās šķiedrvielas neatšķiras no tām, kas atrodamas citos augos.

Šis augs satur arī vērtīgos P, C, A, B vitamīnus, pektīnvielas, no minerālvielām – kāliju, fosforu, magniju, dzelzi un alumīniju (pēdējo vielu ne tik lielā daudzumā, lai tā izraisītu saindēšanos).

Atceries, ka rabarberus neierobežotā daudzumā ēst nav ieteicams. To pārmērīgai lietošanai var būt vairāki nepatīkami un pat bīstami blakusefekti. Bet nu mēs visi zinām, ka viss ir jālieto ar mēru.

13 labākās rabarberu šķirnes

• Ķiršu sarkanais
• Šimpanzes Kanādas sarkanais
• Crimson sarkanais
• Vācu vīns
• Glaskina mūžīgais
• Hardijs Tartijs
• Holšteina asiņainais
• KangaRhu
• Princis Alberts
• Riverside milzīgais
• Saullēkts
• Īslaicīgi ātrā 
• Viktorija

Fakti par rabarberiem

• Rabarberu binomālais nosaukums ir Rheum rhabarbarum – konkrētais epitets ir no latīņu valodas un nozīmē “barbaru sakne”.
• Rabarberu lapas ir indīgas, tās ir pilnas ar vairāk skābeņskābes nekā cilvēki un dzīvnieki var droši patērēt. Nelielos daudzumos skābeņskābes ir atrodami kātiņos, kurus mēs ēdam – skābuma dēļ rabarberiem ir “tandeks”. (Nelielu daudzumu skābeņskābes atradīsit arī skābenēs un spinātos).
• Pretēji izplatītajam uzskatam, kaut arī rabarberu lapas ir indīgas, tās faktiski var kompostēt. Tajās esošās skābes sadalīsies tāpat kā jebkura cita dabiska ķīmiska viela, kas atrodama augos, un tas neizraisīs komposta toksiskumu.
• Rabarberi ir daudzgadīgi. Un tas ir izturīgs pret aukstumu. Tāpat kā braukt tam pāri ar kravas automašīnu. Vai arī aizdedzināt. Un tas var pat pārdzīvot šīs lietas.
• Rabarberi botāniski ir dārzeņi, taču ēdiena gatavošanā mēs pret tiem izturamies kā pret augļiem un bieži ēdam desertos. 1947. gadā Amerikas Savienotās Valstis tai piešķīra juridisko apzīmējumu “auglis”, lai izvairītos no augstajiem tarifiem, kas uzlikti ievestajiem dārzeņiem.
• Dažreiz rabarberi tiek saukti par “pīrāgu augu”. Visi kādreiz ir  ēduši rabarberu pīrāgu (vai pat labāk, zemeņu rabarberu pīrāgu).
• Rabarberos sarkanā krāsa ir saistīta ar antocianīnu klātbūtni, tās pašas ķīmiskās vielas, kuru dēļ dažu lapu koku lapas rudenī kļūst sarkanas.
• Rabarberu sakne tūkstošiem gadu tiek izmantota kā caurejas līdzeklis ķīniešu medicīnā.
• Ja jums patīk krāsot tekstilizstrādājumus ar dabīgām augu izcelsmes krāsvielām, rabarberu lapas ir labs kodinātājs (vienkārši rīkojieties ar tiem ļoti uzmanīgi!). Saknes radīs brūnu krāsu.
• Novāktos rabarberu kātiņus uzglabājiet ledusskapī un pēc iespējas ātrāk izlietojiet. Rabarberi labi sasals.
• Nenovāc rabarberus karstumā, jo kātiņi ātri savīst.
• Runājot par rabarberu novākšanu – vilkt vai sagriezt? Vienmēr velciet! Ja griež kātiņus, tas var veicināt puvi. Nav ieteicams vienlaikus ņemt vairāk nekā pusi no auga kātiem.

Rabarberu receptes 

Šašliku marināde rabarberu sulā
Rabarberu kūka
Rabarberu plātsmaize
Rabarberu ledus tēja

vēl līdzīgas un citādākas receptes meklē sadaļā – receptes!

Kā rabarberus sagatavot ziemai?

Rabarberus ziemas krājumiem var sagatavot tos konservējot, piemēram, gatavojot ievārījumu vai kompotu.

Taču, ja vēlies saglabāt īsto rabarbera garšu un tekstūru, tos var arī saldēt. Vispirms jāizvēlas saldēšanai piemēroti rabarberu kāti – stingri, vēl kraukšķīgi. Saldēšanai nederēs rabarberu kāti, kas jau ir nedaudz apvītuši. Ja rabarberus plāno saldēt uzreiz pēc noplūkšanas, tiem nogriez lapas, bet, ja tos plānots vēl dienu vai divas turēt ledusskapī un tikai tad saldēt, rabarberu kātiem atstāj lapu aptuveni piecu centimetru augstumā. Tas nepieciešams, lai rabarberu kāti neizžūtu.

Kad rabarberi saplūkti, tiem apgriež galus, lai sagatavotu saldēšanai. Tad tos sagriež 2-4 centimetrus lielos gabaliņos un noskalo zem vēsa, tekoša ūdens. Rabarberu gabaliņus saber caurdurī un ļauj nožūt vismaz 20 minūtes, lai tie būtu sausi un tīri.

Pēc tam rabarberu gabaliņus saber saldēšanai paredzētos trauciņos vai maisiņos. Svarīgi – rabarberiem jābūt sausiem, lai neveidotos ledus kristāliņi. Kad rabarberi sapildīti trauciņos vai maisiņos, tos liek saldētavā un strauji sasaldē.

Saldējot rabarberus, var nomākt jautājums – vai tos pirms tam vajag nomizot? Ja ir vēlēšanās, to var darīt, tomēr rabarberu gabaliņi noturēs savu formu labāk tad, ja nebūs mizoti. Nomizoti rabarberu gabaliņi pēc atsaldēšanas mēdz izjukt pa šķiedrām.

Šis raksts Rabarbers dārzenis ar lielām lapām pirmo reizi parādījas Gatavo.com.