Citas līdzīgas receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Biezpiens (līdz 20. gadsimtam saukts par kupinātu pienu vai kupuša pienu) ir piena olbaltumvielu kazeīna produkts, ko iegūst saraudzējot pienu, vājpienu vai paniņas un no iegūtās masas atdalot sūkalas. Saraudzēšanu veic, pievienojot mezofilo pienskābes baktēriju Lactococcus lactis un Lactococcus cremoris ieraugu. Papildus var arī pievienot recināšanas fermentu preparātus. Iegūtā produkta konsistence ir atkarīga no izmantotā piena tauku satura (piemēram, biezpiens, kas ražots no pilnpiena, ir mīksts un viegli klājams, bet vājpiena biezpiens ir drupans un nedaudz sulojas). Tajā ir daudz bioloģiski vērtīgu olbaltumu. Tas satur minerālvielas — Ca, P, Fe un Mg. Tajā ir visas neaizstājamās aminoskābes.

Pirmie rakstveida avoti, kur varētu būt minēts biezpiens Latvijā, ir Rīgas jezuītu kolēģijas 16. gadsimta sākumā un 17. gadsimta beigās latīniski sarakstītie pārdošanas dokumenti. Tajos parādās apzīmējums sabiezināts piens, ar ko gan tikpat labi varētu būt bijis domāts arī siers. Etnogrāfe Linda Dumpe izteikusi pieņēmumu, ka, ja tas tomēr bijis biezpiens, tad biezpiens varētu būt bijis viens no jezuītu muižu piensaimniecību ražojumiem.

Vēlāk biezpiens minēts Georga Manceļa 1636. gadā izdotajā latviešu valodas vārdnīcā Lettus un Jāņa Langija 1685. gadā izveidotajā latviešu-vācu vārdnīcā, kurās pirmo reizi parādās tā latviskie nosaukumi — kupināts piens un kupuša piens. Tie cēlušies no darbības vārdiem „kupt” un „kupināt” ar nozīmi „sildot recināt”. 19. gadsimtā šie apzīmējumi sāk izzust un 20. gadsimtā tos jau aizstājuši nosaukumi — biezpiens, baltpiens un sildītais piens.

Droši vien ikviens ir dzirdējis teicienu, ka jāēd vairāk biezpiena, lai uzlabotu atmiņu. To visbiežāk kā komentāru izsaka, kad aizmirsies kaut ko izdarīt. Biezpiena gatavošanas prasmes mūsu zemē tiek attīstītas jau ļoti ilgu laiku, pat gadu tūkstošus – to apliecina arheoloģiskajos izrakumos atrasti ap 1000 gadu p.m.ē. veidoti māla kāstuvju fragmenti.

Lai labi garšo pavasara biezpiens ar zaļumiem!

Šis raksts Pavasara biezpiens ar zaļumiem pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas zupas receptes meklē ŠEIT. Un iepazīsties ar rakstu: “Pavasara zaļumi īstas vitamīnu bumbas”.

Vai zināji?

Arvien vairāk kļūst pieejami pirmie pavasara dārzeņi – kraukšķīgie redīsi, lociņi, spināti un salāti, sparģeļi un zaļie zirnīši.

Mūsdienu medicīnas pamatlicējs Hipokrāts ir rakstījis par uztura ietekmi uz veselību, ka uzturam ir jābūt mūsu zālēm un dabas veltes un zaļumi ir jāēd jo īpaši, stāsta uztura speciāliste. Dārzeņi un zaļumi satur antioksidantus, kas palīdz cīnīties ar brīvajiem radikāļiem, kuri nepārtraukti tiek ražoti mūsu organismā. 

Mūsu ikdiena ir stresa pilna, bieži vien nakts miegam netiek veltīts pietiekams laiks, nereti ēdiens ir nekvalitatīvs un tiek lietoti dažādi ķīmiskie līdzekļi, kas negatīvi ietekmē mūsu organismu. Antioksidanti palīdz cīnīties pret šo nelabvēlīgo faktoru ietekmi uz mūsu organismu.

Antioksidantu klāsts ir plašs, tāpēc nav jāmeklē kāds viens, konkrēts kādā dārzenī vai zaļumā, bet jāēd tie katru dienu, pat vairākas reizes dienā. Ir jāiekļauj uzturā visi košās krāsas zaļumi, saknes un dārzeņi, ogas, augļi un pēc iespējas jāizvēlas bioloģiski audzēta pārtika. 

Uztura speciāliste stāsta, ka teju visos zaļumos un dārzeņos ir līdzīga vitamīnu un minerālvielu koncentrācija – K, C, arī B grupas vitamīni, antioksidanti. Tāpēc ir svarīgi savu ikdienas maltīti papildināt ar šīm dabas veltēm. 

Sākoties sparģeļu laikam, tos iekļaujot savā ēdienkartē, uzņemsim K vitamīnu, šķiedrvielas, antioksidantus, piemēram, glutationu, kas ir ar antikancerogēnām īpašībām un, iespējams, var kavēt vēža šūnu augšanu, skaidro uztura speciāliste.

Savukārt redīsos galvenokārt ir šķiedrvielas, nedaudz B grupas vitamīnu, C vitamīns un antioksidanti. Pavasara redīsi satur daudz ūdens, nelielās devās kāliju, nātriju, dzelzi, fosforu un magniju. Redīsi ir pieskaitāmi krustziežu dzimtas augiem – tas nozīmē, ka tie satur arī nelielos daudzumos sulforafānu un indolus, kas tiek pētīti neinfekciju slimību profilaksei, kā arī luteīnu un citus antioksidantus.

Lai labi garšo pavasara dārzeņu zupa!

Šis raksts Pavasara dārzeņu zupa pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas salātu receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Bietes, salīdzinot ar citiem dārzeņiem, satur maz kaloriju. Tāpēc tās īpaši ieteicamas cilvēkiem, kas vēlas samazināt svaru. Sertificēta uztura speciāliste Inga Elksne gan aicināja ņemt vērā, ka, bietes ēdot ar majonēzi vai krējumu, svaru, visticamāk, zaudēt neizdosies. Vislabāk sakņaugu ir vārīt vai tvaicēt, bet majonēzes vai krējuma vietā tam pievienot olīveļļu.

Vārīti saldie kartupeļi (cepti mizā) sastāv no 76% ūdens, 21% ogļhidrātu, 2% olbaltumvielu un niecīgu tauku saturu. 100 g atsauces daudzumā cepts saldais kartupelis nodrošina 90 kalorijas un bagātīgu saturu (20% vai vairāk no dienas vērtības (DV).  A vitamīna (120% DV), C vitamīna (24% DV), mangāna (24%). DV) un B6 vitamīnu (20% DV). Tas ir mērens dažu B vitamīnu un kālija avots (10-19% DV).

Kvinoja. Taču kvinoja nav graudaugs, bet gan pie balandu dzimtas piederīgā – mums labi pazīstamo nezāļu radiniece, tāpēc to reizēm sauc arī par rīsu balandu. Citi tās radinieki ir bietes un spināti. Kvinojas dzimtene ir Andu kalni – mūsdienu Bolīvija, Čīle, Peru, Kolumbija, kas senos laikos bija inku zemes. Inki esot audzējuši kvinoju jau pirms pieciem gadu tūkstošiem. Vēsturnieki ir izpētījuši, ka jau trīs gadu tūkstošus pirms mūsu ēras bijis ap 250 kvinojas šķirņu.

Salīdzinājumā ar miežiem, kukurūzu un kviešiem kvinoja ir krietni bagātāka ar dzelzi, varu, mangānu un cinku, tajā ir arī vairāk kalcija, magnija un kālija, toties mazāk nātrija. Lai gan nātrijs organismam ir nepieciešams, vairākums cilvēku to šodien uzņem par daudz pārmērīgā sāls un sālītu produktu patēriņa dēļ. Kvinoja nesatur glutēnu, tādēļ to var lietot celiakijas slimnieki. Kvinojā ir vairāk olbaltumvielu nekā graudaugu produktos, to var uzlūkot par pilnvērtīgu olbaltumvielu avotu.

Lai labi garšo biešu, batātes un kvinojas salāti.

Šis raksts Biešu, batātes un kvinojas salāti pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas salātu receptes skaties ŠEIT, bet ko vēl pagatavot no skābenēm skaties ŠEIT

Vai zināji?

• Botāniķi skābenes klasificē kā kosmopolītisku augu, jo tās ir izplatītas visos kontinentos, izņemot Antarktīdu, kā arī daudzās salās. Ir apmēram 150 tās veidi. Dažas no tās šķirnēm to vitalitātes dēļ pat tiek uzskatītas par nezālēm.
• Skābeņu nosaukuma izcelsmes avots vēl nav noskaidrots.
• Skābenes ir ārkārtīgi nepretenciozas, tās spēj augt dažādos apstākļos, ja tām ir pietiekami daudz saules gaismas. Bieži vien tās pat aug ceļmalās un pat poligonos. Skābeņu sēklas pārnēsā vējš, un tās viegli dīgst, nokrītot zemē.
• Daudzu skābeņu sugu saknēs ir daudz tanīnu un tās agrāk ir izmantotas ādas miecēšanai. Skābenes satur arī dabīgas krāsvielas, no kurām var iegūt sarkanās un dzeltenās krāsas. Bet mūsdienu pasaulē mākslīgo krāsvielu ražošana joprojām ir lētāka.
• Skābenes ir pārsteidzoši izturīgs augs, tās aug visos kontinentos, viegli savvaļā un asimilējas jaunās telpās, un ir atrodamas pat augstu kalnos, līdz pat 3000-3300 m virs jūras līmeņa.
• Sagrieztas skābenes ilgstoši netiek uzglabātas, tās ātri sāk novīst, zaudējot garšu un aromātu, jo tajā esošās barības vielas sadalās. Tās vari iesaiņot plastmasas maisiņā un sagrieztās lapas ievietot traukā ar ūdeni, turēt ledusskapī, tādā veidā paildzinot skābeņu “dzīvi”.
• Zirgu skābenes Azerbaidžānā un Armēnijā. Lapas tiek žāvētas, pēc tam tās zaudē rūgtumu un iegūst patīkamu garšu. Zirgu skābenes jaunie kātiņi un lapas ir daļa no vairākiem ēdieniem Uzbekistānā.
• Kopš seniem laikiem daudzas skābeņu sugas ir pazīstamas kā ārstniecības augi. Tiek izmantotas visas to daļas – sakneņi, sēklas, kāti, lapas. Atkarībā no konkrētā skābeņu veida, augu daļas un izejvielas pārstrādes metodes, galaproduktu izmanto kā līdzekli pret ķērpjiem, kašķiem, dažiem audzējiem, kuņģa, zarnu un gremošanas sistēmas slimībām un daudz vairāk.
• Pat veseli cilvēki nevar ēst skābās skābenes lielos daudzumos, jo tās satur lielu daudzumu skābeņskābes. Un cilvēkiem ar gastrītu, čūlām un citām kuņģa un zarnu trakta slimībām labāk tās pilnībā izslēgt no uztura.

Lai labi garšo skābeņu un redīsu salāti!

Šis raksts Skābeņu un redīsu salāti pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas sparģeļu receptes meklē ŠEIT. Bet, kas vispār ir sparģelis, vari izlasīt bloga rakstā ŠEIT.

Vai zināji?

Sparģeļi ir lielisks šķiedrvielu avots, bez holesterīna un ar zemu kaloriju un tauku saturu. Starp dārzeņos atrodamajiem mikroelementiem, tas visvairāk satur K vitamīnu un B9 vitamīnu (folātus). No tā var arī iegūt  ikdienas ieteicamos A, C un E vitamīnus, kā arī fosforu, kāliju un olbaltumvielas.

Sparģeļu ēšanai ir daudz papildu priekšrocību. Tas var palīdzēt pazemināt asinsspiedienu, palīdzēt gremošanai un acu veselībai. Tomēr kā jau ar jebkuru produktu, ar to nevajadzētu pārforsēt un lietot mēreni.

Sparģeļi ir ne tikai zaļi. Lai gan zaļie sparģeļi ir visizplatītākā šķirne, sparģeļi var būt arī balti vai purpursarkani. Baltos sparģeļus audzē pazemē, lai tie netiktu pakļauti saules gaismai, kas sparģeļiem piešķir zaļo krāsu. Violetie sparģeļi savu krāsu iegūst no antocianīniem, kas ir antioksidanti, kas atrodami arī mellenēs un sarkanajos kāpostos.

Tofu ir sojas biezpiens vai siers. Tā gatavošana patiesi ir līdzīga piena produktu fermentēšanai, proti, raudzēšanai. Vienkāršoti – izmērcētas sojas pupiņas samaļ, pievienojot ūdeni, uzvāra un izkāš.

Tofu ir dažādas cietības pakāpes, nereti to bagātina ar kalciju. Cietajā tofu, ko Japānā sauc par momendofu jeb kokvilnas tofu (kokvilnas marles nospieduma dēļ), ir vairāk proteīnu, tauku un kalcija nekā citos tofu veidos, tāpēc tas ir piemērotāks cepšanai. Mīkstais kinugoshi jeb zīda tofu ir ar krēmveidīgu tekstūru, piemērotāks zupām (tradicionāli tas ir miso zupas sastāvā) un pudiņiem. Japānā zīda tofu ēd arī ar karoti, pievienojot nedaudz sojas mērces vai cukura.

Kāpēc to vajadzētu iekļaut ikdienas provīzijā? Tofu ir bagātīgs proteīna avots, turklāt vieglāk sagremojams nekā neapstrādātās pupas (tāpēc tas ir tradicionāls veģetāriešu un vegānu produkts), tajā ir daudz B grupas vitamīnu, dzelzs un kalcija, un, galvenais, neveicina holesterīna rašanos.

Lai labi garšo tofu kukurūzas un sparģeļu salāti!

Šis raksts Tofu kukurūzas un sparģeļu salāti pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Pirms sautēšanas apgriez sparģeļu galus. Šis ir padoms katrai sparģeļu gatavošanas reizei: neatkarīgi no tā, kādu recepti izmantojat. Nogrieziet kokainos, cietos galus. Savieto sparģeļu galus tā, lai tie visi būtu vērsti vienādi. Nogriez galus tur, kur kāta zaļā daļa sāk kļūt balta (vai gaiši violeta).

Citas sparģeļu receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Lai iegūtu vislabāko garšu, izmantojiet svaigus produktus, kad ir sezona. Pavasarī, vairāk sākoties maijam ir sparģeļu sezona, un tā ir salīdzinoši īsa, līdz Jāņiem.

Rīvēts parmezāns un fetas siers ir fantastiska piedeva sparģeļiem. Sasmalcināti maurloki vai svaigs timiāns: abi labi sader ar sparģeļu zemes garšu. Sparģeļi lieliski sader ar tik daudziem dažādiem ēdieniem: lasi, garnelēm, makaroniem, risoto un citiem.

Sparģeļi ir lielisks šķiedrvielu avots, bez holesterīna un ar zemu kaloriju un tauku saturu. Starp dārzeņos atrodamajiem mikroelementiem, tas visvairāk satur K vitamīnu un B9 vitamīnu (folātus). No tā var arī iegūt  ikdienas ieteicamos A, C un E vitamīnus, kā arī fosforu, kāliju un olbaltumvielas.

Sparģeļu ēšanai ir daudz papildu priekšrocību. Tas var palīdzēt pazemināt asinsspiedienu, palīdzēt gremošanai un acu veselībai. Tomēr kā jau ar jebkuru produktu, ar to nevajadzētu pārforsēt un lietot mēreni.

Interesanti:

• Sparģeļi ir daudzgadīgs dārzenis, kas nozīmē, ka viens un tas pats augs var ražot gadu no gada līdz pat 20 gadiem! Tomēr paiet apmēram divi līdz trīs gadi, līdz sparģeļu augs nobriest un sāk ražot.
• Sparģeļi ir ne tikai zaļi. Lai gan zaļie sparģeļi ir visizplatītākā šķirne, sparģeļi var būt arī balti vai purpursarkani. Baltos sparģeļus audzē pazemē, lai tie netiktu pakļauti saules gaismai, kas sparģeļiem piešķir zaļo krāsu. Violetie sparģeļi savu krāsu iegūst no antocianīniem, kas ir antioksidanti, kas atrodami arī mellenēs un sarkanajos kāpostos.
• Sparģeļi ir pazīstami ar to, ka pēc to ēšanas urīnā rada dīvainu smaku. Tas ir saistīts ar sparģeļskābes sadalīšanos organismā. Tomēr ne visi var sajust šo smaku. Spēja to sajust ir ģenētiska.

Sautēti sparģeļi ir vienkāršs, garšīgs garnīrs, kas der gandrīz jebkuram galvenajam ēdienam, īpaši pavasarī!

Šis raksts Sautēti sparģeļi pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Pirms cepšanas apgriez sparģeļu galus. Šis ir padoms katrai sparģeļu gatavošanas reizei: neatkarīgi no tā, kādu recepti izmantojat. Nogrieziet kokainos, cietos galus. Savieto sparģeļu galus tā, lai tie visi būtu vērsti vienādi. Nogriez galus tur, kur kāta zaļā daļa sāk kļūt balta (vai gaiši violeta).

Citas sparģeļu receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Lai iegūtu vislabāko garšu, izmantojiet svaigus produktus, kad ir sezona. Pavasarī, vairāk sākoties maijam ir sparģeļu sezona, un tā ir salīdzinoši īsa, līdz Jāņiem.

Rīvēts parmezāns un fetas siers ir fantastiska piedeva sparģeļiem. Sasmalcināti maurloki vai svaigs timiāns: abi labi sader ar sparģeļu zemes garšu. Sparģeļi lieliski sader ar tik daudziem dažādiem ēdieniem: lasi, garnelēm, makaroniem, risoto un citiem.

Sparģeļi ir lielisks šķiedrvielu avots, bez holesterīna un ar zemu kaloriju un tauku saturu. Starp dārzeņos atrodamajiem mikroelementiem, tas visvairāk satur K vitamīnu un B9 vitamīnu (folātus). No tā var arī iegūt  ikdienas ieteicamos A, C un E vitamīnus, kā arī fosforu, kāliju un olbaltumvielas.

Sparģeļu ēšanai ir daudz papildu priekšrocību. Tas var palīdzēt pazemināt asinsspiedienu, palīdzēt gremošanai un acu veselībai. Tomēr kā jau ar jebkuru produktu, ar to nevajadzētu pārforsēt un lietot mēreni.

Interesanti:

• Sparģeļi ir daudzgadīgs dārzenis, kas nozīmē, ka viens un tas pats augs var ražot gadu no gada līdz pat 20 gadiem! Tomēr paiet apmēram divi līdz trīs gadi, līdz sparģeļu augs nobriest un sāk ražot.
• Sparģeļi ir ne tikai zaļi. Lai gan zaļie sparģeļi ir visizplatītākā šķirne, sparģeļi var būt arī balti vai purpursarkani. Baltos sparģeļus audzē pazemē, lai tie netiktu pakļauti saules gaismai, kas sparģeļiem piešķir zaļo krāsu. Violetie sparģeļi savu krāsu iegūst no antocianīniem, kas ir antioksidanti, kas atrodami arī mellenēs un sarkanajos kāpostos.
• Sparģeļi ir pazīstami ar to, ka pēc to ēšanas urīnā rada dīvainu smaku. Tas ir saistīts ar sparģeļskābes sadalīšanos organismā. Tomēr ne visi var sajust šo smaku. Spēja to sajust ir ģenētiska.

Cepti sparģeļi ir vienkāršs, garšīgs garnīrs, kas der gandrīz jebkuram galvenajam ēdienam, īpaši pavasarī!

Šis raksts Cepti sparģeļi pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Pirms vārīšanas apgrieziet sparģeļu galus. Šis ir padoms katrai sparģeļu gatavošanas reizei: neatkarīgi no tā, kādu recepti izmantojat. Nogrieziet kokainos, cietos galus. Savieto sparģeļu galus tā, lai tie visi būtu vērsti vienādi. Nogriez galus tur, kur kāta zaļā daļa sāk kļūt balta (vai gaiši violeta).

Citas sparģeļu receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Kad sparģeļus vāra, cik ilgi tie ilgst? Tie ir piemēroti 3 līdz 4 dienas ledusskapī, uzglabājot noslēgtā traukā. Vai arī vari to uzreiz sasaldēt un uzglabāt 3 mēnešus vai ilgāk, Parasti man patīk to pirms sasaldēšanas blanšēt, taču šī vārīšanas metode ir ļoti līdzīga.

Rīvēts parmezāns un fetas siers ir fantastiska piedeva sparģeļiem. Sasmalcināti maurloki vai svaigs timiāns: abi labi sader ar sparģeļu zemes garšu. Sparģeļi lieliski sader ar tik daudziem dažādiem ēdieniem: lasi, garnelēm, makaroniem, risoto un citiem.

Sparģeļi ir lielisks šķiedrvielu avots, bez holesterīna un ar zemu kaloriju un tauku saturu. Starp dārzeņos atrodamajiem mikroelementiem, tas visvairāk satur K vitamīnu un B9 vitamīnu (folātus). No tā var arī iegūt  ikdienas ieteicamos A, C un E vitamīnus, kā arī fosforu, kāliju un olbaltumvielas.

Sparģeļu ēšanai ir daudz papildu priekšrocību. Tas var palīdzēt pazemināt asinsspiedienu, palīdzēt gremošanai un acu veselībai. Tomēr kā jau ar jebkuru produktu, ar to nevajadzētu pārforsēt un lietot mēreni.

Interesanti:

• Sparģeļi pastāv jau tūkstošiem gadu. Ēģiptes kapenēs pat ir attēloti sparģeļi, kas datēti ar 400. gadu pirms mūsu ēras! Sparģeļu nosaukums cēlies no grieķu vārda “sparģeļi” (un sākotnēji persiešu vārda “sparģeļi”), kas nozīmē “dīgsts” vai “atvasis”. Epitets “officinalis” latīņu valodā nozīmē “ambulance”, norādot uz ārstnieciskajām īpašībām, kas kādreiz tika piedēvētas augam.
• Sparģeļi ir ne tikai zaļi. Lai gan zaļie sparģeļi ir visizplatītākā šķirne, sparģeļi var būt arī balti vai purpursarkani. Baltos sparģeļus audzē pazemē, lai tie netiktu pakļauti saules gaismai, kas sparģeļiem piešķir zaļo krāsu. Violetie sparģeļi savu krāsu iegūst no antocianīniem, kas ir antioksidanti, kas atrodami arī mellenēs un sarkanajos kāpostos.

Vārīti sparģeļi ir vienkāršs, garšīgs garnīrs, kas der gandrīz jebkuram galvenajam ēdienam, īpaši pavasarī!

Šis raksts Vārīti sparģeļi pirmo reizi parādījas Gatavo.com.