Citas sparģeļu receptes meklē ŠEIT. Bet, kas vispār ir sparģelis, vari izlasīt bloga rakstā ŠEIT.

Vai zināji?

Sparģeļi ir lielisks šķiedrvielu avots, bez holesterīna un ar zemu kaloriju un tauku saturu. Starp dārzeņos atrodamajiem mikroelementiem, tas visvairāk satur K vitamīnu un B9 vitamīnu (folātus). No tā var arī iegūt  ikdienas ieteicamos A, C un E vitamīnus, kā arī fosforu, kāliju un olbaltumvielas.

Sparģeļu ēšanai ir daudz papildu priekšrocību. Tas var palīdzēt pazemināt asinsspiedienu, palīdzēt gremošanai un acu veselībai. Tomēr kā jau ar jebkuru produktu, ar to nevajadzētu pārforsēt un lietot mēreni.

Sparģeļi ir ne tikai zaļi. Lai gan zaļie sparģeļi ir visizplatītākā šķirne, sparģeļi var būt arī balti vai purpursarkani. Baltos sparģeļus audzē pazemē, lai tie netiktu pakļauti saules gaismai, kas sparģeļiem piešķir zaļo krāsu. Violetie sparģeļi savu krāsu iegūst no antocianīniem, kas ir antioksidanti, kas atrodami arī mellenēs un sarkanajos kāpostos.

Tofu ir sojas biezpiens vai siers. Tā gatavošana patiesi ir līdzīga piena produktu fermentēšanai, proti, raudzēšanai. Vienkāršoti – izmērcētas sojas pupiņas samaļ, pievienojot ūdeni, uzvāra un izkāš.

Tofu ir dažādas cietības pakāpes, nereti to bagātina ar kalciju. Cietajā tofu, ko Japānā sauc par momendofu jeb kokvilnas tofu (kokvilnas marles nospieduma dēļ), ir vairāk proteīnu, tauku un kalcija nekā citos tofu veidos, tāpēc tas ir piemērotāks cepšanai. Mīkstais kinugoshi jeb zīda tofu ir ar krēmveidīgu tekstūru, piemērotāks zupām (tradicionāli tas ir miso zupas sastāvā) un pudiņiem. Japānā zīda tofu ēd arī ar karoti, pievienojot nedaudz sojas mērces vai cukura.

Kāpēc to vajadzētu iekļaut ikdienas provīzijā? Tofu ir bagātīgs proteīna avots, turklāt vieglāk sagremojams nekā neapstrādātās pupas (tāpēc tas ir tradicionāls veģetāriešu un vegānu produkts), tajā ir daudz B grupas vitamīnu, dzelzs un kalcija, un, galvenais, neveicina holesterīna rašanos.

Lai labi garšo tofu kukurūzas un sparģeļu salāti!

Šis raksts Tofu kukurūzas un sparģeļu salāti pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Skatoties receptes, galvenais ir iegūt ideju, ja esi ēdienu gatavotājs, tad ar to ir pilnīgi pietiekami. Kā mēdzu teikt, katrai receptei ir jāpiešķir kaut kas no sevis.

Citas līdzīgas receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Rīsi ir sens austrumu tautu kultūraugs. Tā sēju, stādīšanu un novākšanu vienmēr pavadīja kulta rituāli. Ūdens un siltums ir tie elementi, kuros rīsa grauds var dīgt. Ar rīsa diētu cilvēkā tiek rosināta šķidruma regulācija. Pateicoties rīsa sakarībai ar ūdeni un ar siltumu, tas dziļi iesaistās vielu maiņas norisēs un spēcina cilvēka gribu. Rīsi karija sojas mērcē.

Rīsi satur ļoti maz tauku, olbaltumvielu un šķiedrvielu, kas palīdz pret pārēšanos un bieži tas tiek ieteikts kā diētisks produkts.

Rīsu veidi.

Sarkanie rīsi. Šis Taizemes tradicionālais rīsu variants pēdējā laikā ir parādījies arī Francijas dienvidos.
Gargraudu rīsi. Visizplatītākais rīsu veids, ko lieto plovu, piedevu un desertu pagatavošanai.
Apaļgraudu rīsi. Nereti tos sauc par piena rīsiem. Audzē to galvenokārt Itālijā, tāpēc tas sastopams plaša spektra Vidusjūras valstu ēdienos – no risotto līdz zupām. Pateicoties tam, ka šie rīsi ir ļoti lipīgi, tos izmanto arī suši gatavošanai.
Savvaļas rīsi. No botāniķu viedokļa šie nemaz nav rīsi, bet gan daudzgadīga zāle, ko audzē Ziemeļamerikas lielo ezeru rajonā. Šie rīsi ir ar augstu uzturvērtību. Savvaļas rīsi ir ļoti cieti.
Brūnie rīsi. Vieni un tās pašas šķirnes rīsi, tikai dažādi apstrādāti, atšķiras pēc krāsas, garšas, uzturvērtībām un gatavošanas ilguma.

Pēc apstrādes veida rīsus iedala: brūnie – minimāla apstrāde, saglabājot visvairāk uzturvielas; baltie – slīpēti sniegbalti rīsi – visizplatītākais apstrādes veids; tvaicētie- speciali apstrādāti ar tvaiku, lai saglabātu vitamīnus un minerālvielas pašos rīsos, nevis apvalkos.

Šis raksts Rīsi karija sojas mērcē pirmo reizi parādījas Gatavo.com.