Citas mērču receptes skaties ŠEIT.

Vai zināji?

Karijs (Tamila valodā kari) ir garšvielu maisījums no garšvielām, kuras pamatā ir kurkumas sakne. Indijā tradicionāli kariju pievieno gaļai, zivīm, rīsiem un dārzeņiem. Šī garšviela ir arī ļoti populāra un augsti novērtēta, jo spēj dot ēdieniem zeltainu nokrāsu un brīnišķīgu aromātu. Kariju pat pievieno saldajam plovam.

Kā komerciāli pieejams Rietumu tirgos, karija pulveris ir salīdzināms ar tradicionālo Indijas garšvielu maisījumu, kas pazīstams kā “garam masala”.

Tā tika iecerēta kā gatava sastāvdaļa, kas paredzēta indiešu mērces aromāta atkārtošanai, to vispirms pārdeva Indijas tirgotāji britu tirgotājiem. Karija pulveris tika izmantots kā sastāvdaļa 18. gadsimta britu recepšu grāmatās, un tas bija komerciāli pieejams no 18. gadsimta beigām, un tādi zīmoli kā Crosse & Blackwell un Sharwood’s ir saglabājušies līdz mūsdienām. 

Sastāvdaļa “karija pulveris” kopā ar norādījumiem par tā pagatavošanu ir redzama arī 19. gadsimta ASV un Austrālijas pavārgrāmatās un reklāmās. Britu tirgotāji ieveda pulveri Meiji Japānā 19. gadsimta vidū, kur tas kļuva pazīstams kā japāņu karijs.

Rietumos vārds “karijs” ir plaša atsauce uz dažādiem Indijas karija veidiem, kas gatavoti ar dažādām garšvielu kombinācijām Indijas subkontinentā. Mērcei līdzīgais komponents, ko raksturo “karijs”, ir atvasināts no tamilu vārda kaṟi, kas burtiski nozīmē “mērce” vai “rīsu garša”, un tas atrod sinonīmus ar citām reģionālām atsaucēm uz vietējiem ēdieniem, kas Indijas subkontinentā attīstījušies tūkstošiem gadu. piemēram, “jhol”, “shorba” un “kalia“.

Lai labi garšo vienkāršā karija mērce!

Šis raksts Vienkāršā karija mērce pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas mērču receptes skaties ŠEIT.

Vai zināji?

Čiilī pāksts pateicoties savai asajai garšai un sildošajām īpašībām, tas lieliski palīdz uzturēt formā cilvēka fizisko veselību un modru garu.

Palīdz novērst kuņģa čūlu, sirds un asinsvadu slimības, kā arī tam ir sāpes mazinoša iedarbība. Čili ir arī A vitamīna un beta-karotīna avots, kā arī E vitamīna un šķiedrvielu avots. 

Asie pipari iznīcina baktērijas, kas ir nelabvēlīgas kuņģa videi. Šāda veida pipari palīdz arī atbrīvoties no liekā svara un dod papildu enerģiju organismam. Pipariem ir asa garša, jo tie satur daudz ēterisko eļļu.

Visasākās ir čili pāksts iekšējās baltās šķērssieniņas un arī sēklas. Asumu var samazināt, ja to visu iztīra, taču, regulāri ēdot čili, iespējams, pienāks brīdis, kad tas šķitīs gluži lieki.

Kaltētas čili pākstis bieži vien ir asākas par svaigām. Tās ātri un vienkārši var sasmalcināt ar šķērēm.

Ar čili pākstīm jāapietas uzmanīgi. Nazis un rokas pēc čili griešanas rūpīgi jānoskalo aukstā ūdenī. Karsējot čili eļļā vai citās taukvielās, jāpiesargās no karstajiem tvaikiem, kas ir ļoti dedzinoši.

Regulāri ēdot un izgaršojot čili, paveras pavisam cita garšu pasaule, jo čili nenogalina ēdiena garšu, tieši pretēji – palīdz to izcelt un uzsvērt dažādas aromātu nianses. Lai atrastu sev piemērotāko, ir regulāri jātrenējas – sākumā jāpievieno ēdienam tikai kāds nieks čili asuma, pēc tam vairāk un vēl vairāk, līdz kādā reizē šķietami ugunīgais ēdiens sniegs gan baudu, gan ļaus izjust visdažādākās garšu nianses.

Lai labi garšo saldā čili mērce!

Šis raksts Saldā čili mērce pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas mērču receptes skaties ŠEIT.

Vai zināji?

Tiek uzskatīts, ka ķiploku dzimtene ir Centrālāzija. Senajā Ēģiptē un Romā ķiplokiem tika piedēvētas teju maģiskas spējas – tos izmantoja dažādos rituālos, lietoja uzturā, lai vairotu spēku, izturību, un piedēvēja dažādu ietekmi uz veselību. Ķiploka brīnumainās spējas ir pieminējis Hipokrāts, tās ir aprakstītas senajos eposos un rakstos.

Savukārt mūsu zemē ķiploks ieceļoja ar tirgotājiem jau kopš 12. Gadsimta.

No seniem laikiem ķiploku plaši izmanto gan tā ārstniecisko īpašību, gan garšas dēļ. Tā sastāvā ir ēteriskā eļļa, glikozīds alliīns, C vitamīns, B grupas vitamīni, karotīns, varš, fosfors, kalcijs, mangāns, selēns, fitosterīni, stāsta klīniskā farmaceite.

Ja pēc ķiploku ēšanas rodas nepatīkama elpa, to var mazināt, uzdzerot piparmētru tēju, apēdot kādu citrusaugli vai pakošļājot apelsīna, citrona miziņas vai uzdzerot kafiju.

Notīrīti ķiploki ir jālieto uzturā uzreiz. Turklāt, lai gūtu labumu veselībai no ķiplokos esošajām vielām, tie uzturā ir jālieto regulāri.

Ķiplokā esošajam savienojumam allicīnam piemīt pretvīrusu iedarbība un pretiekaisuma īpašības. Tādēļ tautas medicīnā ķiplokmaizītes, ķiplokus medū, kopā ar dzērvenēm, brūklenēm un citos ēdienos pastiprināti sāk lietot tieši mitrajā, aukstajā laikā.

Jogurts ir piena fermentācijas pārtika, ko ražo baktērijas. Šīm baktērijām fermentējot pienā esošos cukurus, rodas pienskābe, kas iedarbojas uz piena olbaltumvielām, piešķirot jogurtam tā tekstūru un raksturīgo pīrāgu garšu. Jogurta pagatavošanai visbiežāk izmanto govs pienu. Jogurta ražošanā tiek izmantots arī ūdens bifeļu, kazu, aitu, ķēvju, kamieļu un jaku piens. Izmantotais piens var būt homogenizēts vai ne. Tas var būt pasterizēts vai neapstrādāts. Katrs piena veids rada būtiski atšķirīgus rezultātus.

Jogurtu ražo, izmantojot Lactobacillus delbrueckii subsp. bulgaricus un Streptococcus thermophilus baktērijas. Citas laktobacillus un bifidobaktērijas dažreiz pievieno jogurta kultivēšanas laikā vai pēc tās. Dažas valstis pieprasa, lai jogurts satur noteiktu daudzumu baktēriju koloniju veidojošo vienību (CFU); piemēram, Ķīnā prasība pēc lactobacillus baktēriju skaita ir vismaz 1 miljons KVV uz mililitru.

Lai labi garšo jogurta mērce ar ķiploku un zaļumiem!

Šis raksts Jogurta mērce ar ķiploku un zaļumiem pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Šī saldi pikantā mērce ļoti labi derēs krāsnī ceptām kartupeļu šķēlītēm vai vienkārši pārlej to ar mizu vārītiem mazajiem kartupelīšiem, samaisi un baudi ar svaigajiem salātiem vai pasniedz aromātiskos kartupeļus kā piedevu gaļas ēdieniem. Sinepes ar medu veido pasakainu savienību.

Citas mērču receptes skaties ŠEIT.

Vai zināji?

Sinepes ir viengadīgi krustziežu dzimtas lakstaugi. Stublājs zarains, lapas ar kātu. Zied dzelteni, sakopoti ķekaros. Auglis — pākstenis, sēklas sīkas, apaļas, brūnas, gaiši dzeltenas vai melnas. Zied no jūnija līdz augustam.

Lapu sinepju lapās ir daudz vitamīnu, mikroelementu, minerālsāļu. Tās satur karotīnu, rutīnu, B1, B2, PP vitamīnu, īpaši daudz C vitamīna. Daudz arī kalcija, fosfora un dzelzs sāļu. Uzturā izmanto galvenokārt svaigā veidā. Jauc salātos, kā arī iesāla un konservē. Garšas ziņā lapu sinepes ir līdzīgas pārējām sinepēm.

Šķipsniņa sinepju sēklu dienā ievērojami uzlabo gremošanu, novērš aizcietējumus, attīra ādu, diabēta slimniekiem samazina cukura daudzumu asinīs, kā arī uzlabo reproduktīvo funkciju sievietēm. Sinepju sēklas ierosina ēstgribu, pastiprina kuņģa sulas izdalīšanos, iedarbojas kā pretiekaisuma un spēcīgs antiseptisks līdzeklis.

Ārīgai lietošanai izmanto sinepju pulveri — plāksteros un vannās. Sinepju spirtu — kompresēs un ierīvēšanā. Kāju vannošanā sinepju pulveris palīdz pret saaukstēšanos un pārmērīgas atdzišanas. Ārējai lietošanai sinepju pulveri nedrīkst apliet ar verdošu ūdeni, jo tādā gadījumā ferments mirozīns tiks noārdīts un sinepju eļļa, kura dod galveno terapeitisko efektu, neveidosies. Ūdens temperatūrai jābūt ne augstākai par 55—60°C.

Lai labi garšo medus un sinepju mērce ar apelsīnu!

Šis raksts Medus un sinepju mērce ar apelsīnu pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Mērce derēs visam, dipēšanai pie dārzeņiem vai kartupelīšiem frī. Pamatēdieniem, hot salātiem, dogiem un burgeriem. Jūras veltēm un zivīm, piemēram, garnelēm.

Citas mērču receptes skaties ŠEIT.

Vai zināji?

Pienācis laiks paķert savu iecienītāko kraukšķīgo, etiķa uzkodu, lai atzīmētu Nacionālo marinētu gurķu dienu, kas tiek atzīmēta katru gadu 14. novembrī.

Termins “pickle” (marinēts gurķis) nāk no holandiešu vārda pekel, kas nozīmē sāli vai sālījumu. 

Ēģiptes karaliene Kleopatra savu veselību un labo izskatu piedēvēja savai mīlestībai pret marinētiem gurķiem. Tika teikts, ka romiešu ģenerālis Jūlijs Cēzars barojis savus karaspēkus ar marinētiem gurķiem, ticot, ka tie padarīs tos stiprākus. 

Arheologi uzskata, ka senie mezopotāmieši bija pirmie, kas sāka marinēt 2400. g. p.m.ē., kad viņi konservēja gurķus skābā sālījumā.

Mēdz teikt, ka glāze marinētu gurķu sulas ir tradicionāls paģiru līdzeklis. Ideja ir tāda, ka sāļais sālījums liks jums dzert vairāk ūdens, kas organismam ir nepieciešams, kad tas ir dehidrēts. Tā ir ērta un lēta izvēle, ja nevarat pārņemt domu par cietu pārtiku – un gājiens līdz ledusskapim ir tik tālu.

Tas var izklausīties kā tāls prāts, taču aiz tā slēpjas zināma zinātne. Kodināšanas fermentācijas process rada gremošanas probiotikas, un lielais sāls daudzums palīdz aizstāt dehidratācijas rezultātā zaudētos elektrolītus.

ASV pārtikas un zāļu komisārs Frederiks Holkombs žurnālistiem sacīja, ka labākais veids, kā pārbaudīt, vai marinēti gurķi ir labi, ja tie atlec, kad tie nokrīt.

Lai labi garšo marinētu gurķu mērce!

Šis raksts Marinētu gurķu mērce pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas mērču receptes skaties ŠEIT.

Vai zināji?

Zilais siers ir jebkurš no plašā sieru klāsta, kas izgatavots, pievienojot ēdamās pelējuma kultūras, kas sieram veido zilganzaļus plankumus vai dzīslas. Zilo sieru garša atšķiras no ļoti maigas līdz stiprai un no viegli salda līdz sāļai vai asai; krāsa no gaišas līdz tumšai; un pēc konsistences no šķidras vai ļoti mīkstas līdz stingrai vai cietai. Tiem var būt raksturīga smarža vai nu no pelējuma, vai no dažādām īpaši kultivētām baktērijām, piemēram, Brevibacterium liniem.

Tiek uzskatīts, ka zilais siers tika atklāts nejauši. Sieri tika uzglabāti alās ar dabiski kontrolētu temperatūru un mitruma līmeni, kas bija labvēlīga vide nekaitīgu pelējumu šķirnēm. Halštates (Austrija) sāls raktuvēs ņemto paleofekāliju analīze parādīja, ka Halštates perioda (800.–400. g.pmē.) kalnrači jau patērēja zilo sieru un alu.

Saskaņā ar leģendu, viens no pirmajiem zilajiem sieriem, Roquefort, tika atklāts, kad jauns zēns, ēdot maizi un aitas piena sieru, pameta maltīti tuvējā alā pēc tam, kad tālumā ieraudzīja skaistu meiteni. Kad viņš pēc mēnešiem atgriezās, pelējums (Penicillium roqueforti) bija pārveidojis viņa sieru par rokforu.

Gorgonzola ir viens no vecākajiem zināmajiem zilajiem sieriem, kas radīts ap mūsu ēras 879. gadu, lai gan tiek teikts, ka zilās dzīslas tajā nebija līdz aptuveni 11. Gadsimtam. Stilton ir salīdzinoši jauns papildinājums, kas kļuva populārs kaut kad 1700. gadu sākumā. Daudzas zilā siera šķirnes radās vēlāk, piemēram, 20. gadsimta Danablu un Cambozola, bija mēģinājums aizpildīt pieprasījumu pēc Rokforas stila sieriem.

Lai labi garšo zilā siera mērce!

Šis raksts Zilā siera mērce pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas mērču receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Jogurts ir skābpiena produkts, ko iegūst sarecinot pasterizētu pienu ar pienskābes baktēriju ieraugu, kurās šīs baktērijas ir noteiktās attiecībās. Ziemeļamerikā un Eiropā, izņemot Dienvideiropu, jogurts galvenokārt tiek gatavots no govs piena, Dienvideiropā un Turcijā — no aitas un kazas piena, bet Ēģiptē un Indijā — no ūdens bifeļa piena.

Jogurta rūpniecisko ražošanu Latvijas PSR uzsāka Rīgas Piena kombināts 1965. gadā. Produktam bija mēreni skāba garša, viendabīga konsistence, paaugstināts sausnas, bet pazemināts tauku saturs (līdz 1,5%).

Jogurtus var iedalīt atkarībā no to konsistences (sausnas satura un tā, vai receklis ir izjaukts vai neizjaukts) un pievienotajām piedevām. Pēc konsistences jogurtus iedala:

• jogurtos ar neizjauktu recekli;
• jogurtos ar izjauktu recekli;
• dzeramajos jogurtos;
• saldētajos jogurtos;
• koncentrētajos jogurtos.

Pēc pievienoto piedevu veida:

• saldinātajos jogurtos, kam ražošanā pievieno cukuru;
• aromatizētajos jogurtos, kam pievieno garšas un aromāta piedevas.

Pikantā jogurta mērce, lai labi garšo!

Šis raksts Pikantā jogurta mērce pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Šis raksts Paprikas Dipi mērcīte pirmo reizi parādījas Gatavo.com.