Citas receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Lazanja izcelsme meklējama Itālijā viduslaikos. Vecākā zināmā rakstiskā atsauce uz lazanju ir atrodama 1282. gadā Boloņas notāra pārrakstītā balādē “Pur bii del vin, comadre, e no lo temperare” (“Dzer tikai vīnu, mana sieviete, un neatšķaidi to”), kas ir daļa no Memoriali Bolognesi (burtiski: “Boloņas piemiņas dienas”).

Senajā Romā bija ēdiens, kas līdzīgs tradicionālajai lazanjai, ko sauca par lasana vai lasanum (latīņu valodā ‘trauks’ vai ‘katls’). Aprakstīts Marka Gavija Apīcija grāmatā De re coquinaria, taču vārdam varētu būt senāka izcelsme. Pirmā teorija ir tāda, ka lazanja cēlusies no grieķu valodas vārda λάγανον (laganon), kas ir plakana makaronu mīklas plāksne, sagriezta strēmelēs. Vārds λαγάνα (lagana) joprojām tiek lietots grieķu valodā, lai apzīmētu plakanu, plānu neraudzētu maizi, kas cepta Tīrās pirmdienas svētkiem.

Nacionālā lazanjas diena ir 29. jūlijā.  Nacionālajā lazanjas dienā mēs svinam to, ka pirmo reizi parādījās viduslaikos Itālijā un pēc tam izplatījās visā pasaulē, 19. gadsimtā nonākot Amerikā.

Daži jautri un interesanti fakti par lazanju:

• Dziesmu ar nosaukumu “Lasagna” ierakstīja muzikālais komiķis Alfrēds Metjū “Weird Al” Jankovičs. Tā ir slavenās dziesmas “La Bamba” parodija.
• Agrākā zināmā lazanjas recepte ir datēta ar 13. gadsimtu. Interesanti, ka tomāti tolaik eiropiešiem nebija zināmi, līdz ar to,  tos nevarēja iekļaut receptē.
• Dārgāko lazanju pasaulē atradīsiet Mirage Lasvegasā. Šī šķēle jums izmaksās 100 dolārus, bet tā ir pārklāta ar 23 karātu zelta pārslām, un uz galda ir noskūtas Baltā dimanta trifeles! Pati lazanja ir gatavota ar Jobe Bolognese sieru, Bufalo mocarellu, 24 mēnešus izturētu Parmigiano-Reggiano sieru, Prosciutto di Parma sieru, baravikām, Ibērijas šķiņķi un, protams, makaronu kārtām. Izmantotā mērce ir Alfredo mērce, kas ir piesūcināta ar foie gras un ir ēdiena virskārta.
• Lielākā lazanja pasaulē tika radīta Polijā, ko izveidoja Magillo restorāns un Macro lielveikals. Tā svēra 4865 kg.

Lai labi garšo gandrīz klasiska Lazanja!

Šis raksts Gandrīz klasiska Lazanja pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas zupas receptes skaties ŠEIT.

Vai zināji?

Ķīnā, tika atklāts pirmais zupas bļodas eksemplārs, ka tas datēts ar 20 000. gadu p.m.ē. Senajā keramikā bija redzamas apdeguma pēdas, kas liecina, ka gatavoja siltu ēdienu.

Karstu akmeņu izmantošana ūdens vārīšanai bija zināma prakse neandertāliešiem ap šo laiku. Tiek uzskatīts, ka ūdens vārīšana notika pēc cepšanas un pirms cepšanas. Tika uzskatīts, ka neandertālieši vārīja kaulus, lai kausētu taukus, kas novērš saindēšanos ar olbaltumvielām. Rezultātā ūdenī tika izveidots dzerams buljons, ko viņi labprāt dzēra – tāpat kā mēs mūsdienās.

14. gadsimtā zupas pagatavošanas veids mainījās uz mūsdienu ēšanas paradumiem. To ietekmēja ģērbšanās stils. 14. gs. Eiropā bija iecienīts vilkt apģērbu ar stingrām, augstām apkaklēm. Tas apgrūtināja un padarīja nekārtīgu zupas ēšanu, paceļot bļodu pie lūpām. Tā radās zupas karote – viens no revolucionārākajiem izgudrojumiem zupas vēsturē.

Mūsdienās zupa kļūst arvien populārāka gan kā patstāvīgs ēdiens, gan kā daudzpusīga sastāvdaļa daudzās receptēs. Īpaši ziemas mēnešos zupa ir iecienīta, jo to ir ātri, vienkārši un garšīgi pagatavot, tāpēc tā ir iecienīta daudzu ģimeņu, pavāru un gardēžu vidū.

Lai labi garšo pupiņu zupa ar cūkgaļu un visu ko! 

Šis raksts Pupiņu zupa ar cūkgaļu un visu ko pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas salātu receptes skaties ŠEIT.

Vai zināji?

Kalmāri ir mīkstčauļu moluski ar astoņām vai desmit ekstremitātēm un apvalku. Latvijas veikalos nopērkamie ir zvejoti Vidusjūras reģionā, lielākoties Itālijā un citās pasaules daļās, piemēram, Atlantijas un Klusajā okeānā pie Ziemeļamerikas un Japānas.

Kalmāri galvenokārt uzturas mērenā klimata zonās, apdzīvo subtropu ūdeņus, tomēr ir sastopami arī Antarktīdas ūdeņos, tikai šo radību izmēri ir daudz mazāki. Pavisam pasaulē sastopami 200 līdz 300 kalmāru veidi. Tie mēdz būt no 10 centimetriem līdz pat 12 metriem lieli. Kalmāru ķermeņa bumbierveida dziedzerī atrodas interesants veidojums – tintes pūslītis, ko tie izmanto aizsardzībai. Jūtot draudus, kalmārs uz iespējamo pretinieku caur muti izšļāc tinti. Kalmāru ķidājot, rūpīgi izņemtā pūslīša saturu izmanto kā pārtikas krāsvielu makaronu un jūras produktu mērcēm.

Kalmāri ir bagāti ar B grupas vitamīniem – B2 un B12, kā arī ar E un PP vitamīnu (niacīnu). No minerālvielām satur daudz cinka (uzlabo imūnsistēmu), vara (liela nozīme dzelzs metabolismā), joda un fosfora. Kalmāra gaļā ir arī dzelzs un kālijs, ievērojams antioksidanta selēna daudzums un organismam ļoti nepieciešamās omega-3 taukskābes. Lai arī kalmāri nesatur lielu tauku daudzumu, holesterīna tajos ir diezgan daudz – aptuveni 200 miligrami 100 gramos. Tomēr kalmāru gaļas olbaltumvielas organismā ļoti labi sagremojas un uzsūcas, turklāt tā ir kalorijām nabadzīga (100 g – 96 kcal). Kaloriju daudzums var mainīties atkarībā no pagatavošanas veida.

Lai labi garši salāti ar konservētiem kalmāriem, rīsiem un olām!

Šis raksts Salāti ar konservētiem kalmāriem, rīsiem un olām pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Kausēto sieru pievienot dažām zupām, liekas, nu jau šobrīd ir diez gan populāri un arī gardi. 

Nekas jau diži nemainās Frikadeļu zupas receptei, izņemot to, ka beigās jāpievieno savs kausētais siers. Šo recepti atstāšu šeit, jo citreiz vienkārši piemirstas, ka viena īpašā sastāvdaļa var mainīt ēdiena garšu un konsistenci, protams, uz labāko pusi. Izmēģini!

Citas zupas receptes skaties ŠEIT.

Vai zināji?

Atkarībā no dažādu valstu nacionālajām tradīcijām, frikadeles, pazīst vairāk kā kotletes un šo ēdienu analogus var izmantot gan pirmajos, gan otrajos ēdienos.

Dāņu, vācu un holandiešu virtuvē Frikadele ir ēdiens, kas līdzinās krievu kotletēm, ir maltās gaļas bumbiņa, kas ceptas eļļā. Tajā pašā laikā frikadeles, ko liek zupās, Vācijā sauc par Fleischklößchen (gaļas pelmeņi). Tajā pašā laikā zviedru kotletes, kas ir kā mazas frikadeles, ir mazu kotlešu variants, kas tiek pasniegts kartupeļu sēņu ēdienu.

Krievijā frikadeļu zupa iemantoja popularitāti kopš 20. gadsimta 20. gadu beigām, pateicoties lielām rūpnīcu-virtuvju atvēršanai lielās pilsētās – lielos, mehanizētos ēdināšanas uzņēmumos, kuru sortimentā bija šāda veida maltās gaļas pusfabrikāts.

Lai labi garši frikadeļu zupa ar kausēto sieru!

Šis raksts Frikadeļu zupa ar kausēto sieru pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas mērces meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Gulašs ir gaļas un dārzeņu zupa vai sautējums, kas garšots ar papriku un citām garšvielām. Gulašs, kura izcelsme ir Ungārijā, ir izplatīta maltīte, ko galvenokārt ēd Centrāleiropā, bet arī citās Eiropas daļās. Tas ir viens no Ungārijas nacionālajiem ēdieniem un valsts simbols.

Nosaukums cēlies no ungāru valodas gulyás. Vārds gulya ungāru valodā nozīmē ‘liellopu ganāmpulks’, un gulyás nozīmē ‘lopu gans’ vai ‘kovbojs’.

Vārds gulyás sākotnēji nozīmēja tikai “lopu gans”, bet laika gaitā ēdiens kļuva par gulyáshús (“gulaša gaļa”) – tas ir, gaļas ēdiens, ko gatavoja gani. Viduslaikos Centrāleiropas ungāru gans izmantoja visas iespējamās dzīvnieka daļas, kā tas bija ierasts. Tā kā gaļas bija maz, zupas pagatavošanai bieži izmantoja gandrīz visu dzīvnieku.

Tās pirmsākumi meklējami jau 10. gadsimtā līdz sautējumiem, ko ēda ungāru gani. Tolaik pagatavoto un aromatizēto gaļu žāvēja ar saules palīdzību un lika no aitas vēderiem ražotos maisos, lai pagatavotu maltīti, bija nepieciešams tikai ūdens.Agrākās gulaša versijās nebija iekļauta paprika, jo Eiropā to ieveda tikai 16. gadsimtā.

Mūsdienās gulyás attiecas gan uz ganiem, gan uz zupu vai sautējumu. No viduslaikiem līdz pat 19. gadsimtam Puszta bija mājvieta milzīgiem liellopu ganāmpulkiem. Desmitiem tūkstošu viņus aizdzina uz Eiropas lielākajiem liellopu tirgiem Morāvijā, Vīnē, Nirnbergā un Venēcijā. Gani parūpējās, lai pa ceļam vienmēr būtu kādi liellopi, kas bija jānokauj, un no kuru gaļas viņi sagādāja gulyashús.

Lai labi garšo cūkgaļas gulaša mērce!

Šis raksts Cūkgaļas gulaša mērce pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas līdzīgas receptes skaties ŠEIT. 

Vai zināji?

Par gardo latviešu karbonādi, ir atrodamas liecības, 1935. gadā, žurnālu rakstots. Piemēram, atrodami raksti par Latvijas futbolistu piedzīvojumiem Francijā 1935. gadā. Lai cik gardi nebija franču ēdieni, puiši ļoti ilgojās pēc Rīgas karbonādēm. Sporta Pasaule, Nr. 204 (07.11.1935) / Nikolajs Seglenieks / “Lūdzu, sagatavojiet 40 karbonādes!”.

Kā jauns atklājums aprakstīta gaļas noturēšana vēsumā, lai uzlabotu tās struktūru. (“Rīts”, Nr. 102 (13.04.1939) / Būs tikai mīkstas karbonādes / Londonā, 12. aprīlī.). Austrālijas bekona rūpnieki Krēgers un Co patentējuši kādu jaunizgudrojumu karbonādes kvalitātes uzlabošanai. Viņi karbonādei domāto gaļu pirms pārdošanas veikalos ievieto īpašās saldētavās, kurās sabiezināts, mitrs gaiss. Gaļa tiek pakārta zarnu diegos un lielā mitrumā paliek šādā stāvoklī veselu nedēļu. Gaļai karājoties, satrūkstot cietās cīpslas un turpmāk nevienam karbonādes ēdājam vairs nevajadzēšot sūdzēties, ka tā iznākusi cieta.

Padomju laikos karbonādes vērtība tikai palielinājās – labu, svaigu gaļu dabūt bija tikpat kā neiespējami. Presē atrodami divu veidu raksti – vienus caurstrāvo utopisks optimisms, mēģinot padomju cilvēkos iedvest pārliecību, ka, neraugoties uz reālo situāciju tukšajos veikalos, pie mums viss ir vislabāk. Piemēram, Alūksnē atver jaunu kulinārijas veikalu, kas atrisinās visas saimnieču ikdienas rūpes. Citos laikrakstos atrodama arī skarba kritika par nekvalitatīviem produktiem un pakalpojumiem.

Interesanta vēstures liecība arī no 1961. gada 11. novembra, Padomju Jaunatne. Tautas saimniecības padomes ēdnīcā Rīgā, Smilšu ielā 1, nu jau kādu pusgadu ēdnīcas apmeklētājiem nedod nažus, kas tik nepieciešami, piemēram, karbonādes sagriešanai. Varbūt ēdnīcas vadība domā, ka karbonādes gabalu ēdnīcas apmeklētājiem, līdzīgi mežoņiem, vajadzētu ņemt pirkstos un sagriezt ar zobiem? (Lūk, nažus viesi pievāc, bet rūpnīcas tos neražo, lai nozagtos atvietotu. Ref.).

Nebiju agrāk tā nemaz aizdomājusies, ka arī karbonādi varētu dēvēt par vienu no latviešu nacionālajiem ēdieniem. 

Lai labi garšo šī, cūkgaļas karbonāde ar “cepurīti”, versija!

Šis raksts Cūkgaļas karbonāde ar “cepurīti” pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas jūru velšu receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Lielākais un apdraudētākais tuncis. Kādreiz tika uzskatīta par vienu sugu, šobrīd izdala Klusā, Atlantijas un Dienvidu okeāna zilos tunčus. Atlantijas tuncis var sasniegt 4 m garumu un 700 kg svaru. Zilo tunču gaļa tiek uzskatīta par izsmalcinātu gardumu, kas novedis pie to nonākšanas tuvu izmiršanas robežai. Japānas zivju tirgos par treknākajiem zilā tunča eksemplāriem ap 200 kg svarā tiek maksāts pat 2 miljoni eiro. 

Strauji attīstās arī pilna cikla zilo tunču akvakultūra – pieaudzis tuncis tiek no ikra izaudzēts mākslīgi, neiegūstot vaisliniekus dabā. Tas ļauj piesardzīgi cerēt, ka nākotnē šo majestātisko zivju populāciju stāvoklis uzlabosies.

Dārgāko pasaules zivju topā zilspuru tunzivs ieņem gan pirmo, gan otro vietu un abas iegādājas Japānā slavenais šefpavārs, “suši karalis”, Kioši Kimura. Viņam pieder populārais “Sushi Zanmai” restorānu tīkls.

2019. gadā Kioši par 2,5 miljoniem eiro izsolē iegādājās 278 kilogramu smagu zilspuru tunzivi. Gadu vēlāk, tajā pašā izsolē, viņš iegādājās 276 kilogramus smagu zilspura tunzivi par ne mazāk iespaidīgu summu – teju 1,8 miljoniem eiro. No katras tunzivs tika pagatavotas aptuveni 12 000 suši un sašimi, slavenas japāņu delikateses, porcijas.

Salātlapas

18. gs. Vācijā salātus gatavoja tikai vislabākie pavāri. Savus baltos cimdus viņi novilka tikai tādēļ, lai ar rokām apmaisītu zaļumus. Tajā pat laikā Francijā ir parādījusies pat speciālā profesija – salātu pagatavošanas meistars. Šis modes vilnis nonāca arī līdz Krievijai, kur grāfs Razumovskis noalgoja ārzemju meistarus, lai cienātu goda viesus ar dažādiem oriģināliem ēdieniem no zaļumiem.

Arī mūsdienās salāti spēlē svarīgu lomu diētiskā uzturā. Tie satur lielu vitamīnu daudzumu (B1, B2, B6, P, E, K, C), karotīnu, mikroelementus, tai skaitā kāliju un dzelzi. Rutīns stiprina asinsvadu sieniņas un ir kā savdabīgs aizsargs pret aterosklerozi; izvada holesterīna pārpalikumus, normalizējot vielmaiņu. Hlorofīls stimulē hemoglobīna un eritrocītu veidošanos asinīs, tāpēc tas ir obligāts uzturā pie staru terapijas.

Lai labi garšo tunča salātu laiviņas!

Šis raksts Tunča salātu laiviņas pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Marinētu olu recepti meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Marinētas olas parasti ir cieti vārītas olas, kas tiek kaltētas etiķī vai sālījumā. Tāpat kā ar daudziem pārtikas produktiem, sākotnēji tas bija veids, kā saglabāt pārtiku, lai to varētu ēst mēnešus vēlāk. Marinētas olas kopš tā laika ir kļuvušas par iecienītu uzkodu vai uzkodu, kas ir iecienīts krogos, bāros un krogos, kā arī visā pasaulē vietās, kur tiek pasniegts alus.

Pēc tam, kad olas ir cieti novārītas, čaumalu noņem un iemērc etiķa, sāls, garšvielu un citu garšvielu šķīdumā. Receptes atšķiras no tradicionālā sālījuma šķīduma marinētiem gurķiem līdz citiem šķīdumiem, kas var piešķirt saldu vai pikantu garšu.

• Olas čaumalas krāsa ir atkarīga no vistas šķirnes, kura to dēja.
• Dzeltenuma krāsa ir atkarīga no vistas uztura.
• Vistas vecums ietekmē olas izmēru.
• Uz olām ir norādīts pārdošanas datums, nevis derīguma termiņš.
• Dažas frāzes uz olu kastēm sniedz informāciju par to, kā olas ražotas, bet citas ir tikai mārketinga triki.
• Olās ir daudz holesterīna, taču uztura speciālisti apgalvo, ka tās joprojām ir droši ēst regulāri.
• Ar omega-3 taukskābju, cinka, B vitamīnu un jodīda maisījumu olas var palīdzēt novērst sliktu garastāvokli un cīnīties ar nogurumu.
• Lai iegūtu vislabākās cieti vārītas olas, izmantojiet olas, kas ir vismaz 10 dienas vecas.

Lai labi garšo salāti ar marinētām olām!

Šis raksts Salāti ar marinētām olām pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas zupas receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Pupiņas, kas ir bagātas ar olbaltumvielām un nodrošina mērenu daudzumu dzelzs, tiamīna un riboflavīna, visā pasaulē tiek izmantotas ēdiena gatavošanai gan svaigā, gan žāvētā aļa pupiņu šķirņu aug vai nu kā uzcelts krūms, vai kā kāpšanas augs, taču daži svarīgi veidi ir vidēja veida. Ekstensīvi tiek audzēti punduri un pusceļotāji. Ja kāpšanas veidu audzē nenobriedušu sēklu pākstīm, ir nepieciešami mākslīgi balsti, lai atvieglotu ražas novākšanu.

Šķirnes ļoti atšķiras pēc lieluma, formas, krāsas un nenobriedušu pākšu šķiedrainuma vai maiguma. Parasti šķirnes, kas audzētas sausām nobriedušām sēklām, rada pākstis, kas ir pārāk šķiedrveida, lai tās varētu ēst jebkurā attīstības stadijā.

Lielākā daļa ēdamo pupiņu ar pākstīm dod salīdzinoši zemu nobriedušu sēklu ražu vai arī to sēklas ir zemas ēšanas kvalitātes. Sēklu krāsas ir no baltas līdz zaļai, dzeltenai, dzeltenbrūnai, rozā, sarkanai, brūnai un violetai līdz melnai vienkrāsainās krāsās un neskaitāmos kontrastējos rakstos. 

Sēklu formas ir no gandrīz sfēriskas līdz saplacinātām, iegarenām un nieres formas. Pākstis ir dažādu zaļu, dzeltenu, sarkanu un purpursarkanu nokrāsu un apšļakstītas ar sarkanu vai purpursarkanu; pāksts formas svārstās no plakanas līdz apaļai, gludai līdz neregulārai un taisnai līdz asi izliektai; garums svārstās no 75 līdz 200 mm vai vairāk.

Lai labi garšo pupiņu biezzupa!

Šis raksts Pupiņu biezzupa pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Atceros, kā skolas ēdniecā ņēmu vienmēr vistas galertu, kuram augšā bija burkāniņš.

Citas gaļas receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Galerts, arī aukstā gaļa, zilcgaļa un aspiks, ir savā novārījumā sarecināta gaļa vai zivs. Galerts veidojas, vārot gaļu vai buljonu, atdziestot tas pārvēršas želejveidīgā masā. Tas notiek, jo skrimšļi un kauli satur dabisko želatīnu, kas liek masai sarecēt. Galertu izmanto kā piedevu citiem ēdieniem, kā arī citu ēdienu dekorēšanai. Ja vēlas iegūt gaišāku galertu, tad to dzidrina ar olas baltumu.

Vēsturiski gaļas “aspiki” jeb galerts tika gatavoti pat pirms augļu un dārzeņu garšas aspiciem. Viduslaikos pavāri bija atklājuši, ka no sabiezināta gaļas buljona var pagatavot želeju. Detalizēta aspic recepte ir atrodama Le Viandier, kas sarakstīta 1375. gadā vai ap to.

Lai labi garšo vistas galerts!

Šis raksts Vistas galerts pirmo reizi parādījas Gatavo.com.