Šis ir savā ziņā arī lielisks brokastu ēdiens, enerģija visai dienai!

Ar ko vēl var ēst rīsus, skaties ŠEIT.

Vai zināji?

Kedžerī jeb “Kedgeree” ir britu nacionālais brokastu ēdiens, kura saknes meklējamas 19. gadsimta Indijā. 

Kedgeree ir rīsu un kūpinātu zivju ēdiens, kas radies koloniālajā Indijā un tagad ir lolota un populāra britu recepte. Kedgeree sāka savu dzīvi britu radža laikā kā khichdi — ēdiens no ājurvēdas hičari diētas, kurā bija garšvielas, cepti sīpoli, ingvers un lēcas. Tie, kas atgriezās no sava laika subkontinentā, atveda ēdienu uz Lielbritāniju, kur tas ātri kļuva par nacionālo galveno ēdienu, un lēcas parasti netika pagatavotas. No pieticīga rīsu un lēcu ēdiena tas lēnām pārvērtās par to, ko mēs zinām šodien, kurā ietilpst kūpinātas zivis.

Šī garšīgā un sātīgā recepte ir piepildīta ar garšām, ko nodrošina kūpinātais lasis, karijs, aromātiskais kardamons un smaržīgie pētersīļi. Kedgeree ēd karstu vai aukstu, un to tradicionāli uzskata par brokastu ēdienu, taču to bauda arī kā pusdienas vai vakariņas. Šī garšīgā maltīte ir gatava mazāk nekā stundas laikā, un tā ir lieliska iespēja ģimenes vakariņām. Jo ​​tā ir sātīga, mierinoša un pagatavota no svaigām un veselīgām sastāvdaļām.

…

Tiek uzskatīts, ka Kedgeree cēlies no Indijas rīsu un pupiņu vai rīsu un lēcu ēdiena khichuṛī, izsekojamība līdz 1340. gadam vai agrāk. Hobsons-Džobsons citē ibn Battuta (apmēram  1340), pieminot ēdienu mung pupiņām, kas vārītas ar rīsiem, ko sauc par kišrī. 

Gudžaratā, kur khichdi joprojām ir populārs, lēcu un rīsu ēdienu parasti pasniedz ar kadhi — jogurta ēdienu ar garšvielām, ko var sajaukt ar khichdi. Khichdi Gudžaratā parasti negatavo ar zivīm, lai gan piekrastes ciematos, kur ir daudz jūras velšu, zivis dažreiz ēd ar hichdi.

Mogulu imperators Aurangzebs iecienījis Alamgiri Khichdi —  kedgeree ar zivīm un vārītām olām. Plaši tiek uzskatīts, ka šo ēdienu uz Apvienoto Karalisti atveda atgriezušies britu koloniāļi, kuri to bija baudījuši Indijā un ieveda Lielbritānijā kā brokastu ēdienu Viktorijas laikos, kas bija daļa no modernās angloindiešu virtuves

Ēdiens tika iekļauts jau 1790. gadā Stefanas Malkolmas no Bērnfūtas, Damfrīsšīras štata, recepšu grāmatā. Līdz 19. gadsimtam Kedgeree bija kļuvis par izsmalcinātu brokastu/vēlo brokastu ēdienu Anglijā, parādoties, piemēram, Saki novelē “A Bread and Butter Miss“.

Lai labi garšo kedgeree jeb rīsi ar lasi un olu!

Šis raksts Kedgeree jeb rīsi ar lasi un olu pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas zupas receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Pupiņas, kas ir bagātas ar olbaltumvielām un nodrošina mērenu daudzumu dzelzs, tiamīna un riboflavīna, visā pasaulē tiek izmantotas ēdiena gatavošanai gan svaigā, gan žāvētā aļa pupiņu šķirņu aug vai nu kā uzcelts krūms, vai kā kāpšanas augs, taču daži svarīgi veidi ir vidēja veida. Ekstensīvi tiek audzēti punduri un pusceļotāji. Ja kāpšanas veidu audzē nenobriedušu sēklu pākstīm, ir nepieciešami mākslīgi balsti, lai atvieglotu ražas novākšanu.

Šķirnes ļoti atšķiras pēc lieluma, formas, krāsas un nenobriedušu pākšu šķiedrainuma vai maiguma. Parasti šķirnes, kas audzētas sausām nobriedušām sēklām, rada pākstis, kas ir pārāk šķiedrveida, lai tās varētu ēst jebkurā attīstības stadijā.

Lielākā daļa ēdamo pupiņu ar pākstīm dod salīdzinoši zemu nobriedušu sēklu ražu vai arī to sēklas ir zemas ēšanas kvalitātes. Sēklu krāsas ir no baltas līdz zaļai, dzeltenai, dzeltenbrūnai, rozā, sarkanai, brūnai un violetai līdz melnai vienkrāsainās krāsās un neskaitāmos kontrastējos rakstos. 

Sēklu formas ir no gandrīz sfēriskas līdz saplacinātām, iegarenām un nieres formas. Pākstis ir dažādu zaļu, dzeltenu, sarkanu un purpursarkanu nokrāsu un apšļakstītas ar sarkanu vai purpursarkanu; pāksts formas svārstās no plakanas līdz apaļai, gludai līdz neregulārai un taisnai līdz asi izliektai; garums svārstās no 75 līdz 200 mm vai vairāk.

Lai labi garšo pupiņu biezzupa!

Šis raksts Pupiņu biezzupa pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Atceros, kā skolas ēdniecā ņēmu vienmēr vistas galertu, kuram augšā bija burkāniņš.

Citas gaļas receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Galerts, arī aukstā gaļa, zilcgaļa un aspiks, ir savā novārījumā sarecināta gaļa vai zivs. Galerts veidojas, vārot gaļu vai buljonu, atdziestot tas pārvēršas želejveidīgā masā. Tas notiek, jo skrimšļi un kauli satur dabisko želatīnu, kas liek masai sarecēt. Galertu izmanto kā piedevu citiem ēdieniem, kā arī citu ēdienu dekorēšanai. Ja vēlas iegūt gaišāku galertu, tad to dzidrina ar olas baltumu.

Vēsturiski gaļas “aspiki” jeb galerts tika gatavoti pat pirms augļu un dārzeņu garšas aspiciem. Viduslaikos pavāri bija atklājuši, ka no sabiezināta gaļas buljona var pagatavot želeju. Detalizēta aspic recepte ir atrodama Le Viandier, kas sarakstīta 1375. gadā vai ap to.

Lai labi garšo vistas galerts!

Šis raksts Vistas galerts pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Jāņa tēvs un Jāņa māte sagaida viesus ar pašbrūvētu alu un paštaisītu sieru, izsaka pateicību par vainagiem un zālēm un aicina Jāņa bērnus pie galda. 

Līgo un Jāņu ēdieni un receptes skaties ŠEIT.

Vai zināji?

• Jāņiem alu darot, nedrīkst laist svešus cilvēkus klāt, jo tad alus nerūgst.
• Jāņos (arī citos svētkos) pie alus kausa pirmajam jāiet saimniekam, ja cits ies, tad tam pielips nelaime.
• Jāņu vakarā uz ganībām jāiet līgot un sieru ēst, lai govīm svētība pieliptu.
• Par galveno Līgo svētku ēdienu 75% aptaujas dalībnieku nosaukuši Jāņu sieru, par to liecināja 2019. gada veiktā pētījumu centra SKDS aptauja. Un domājams, ka arī šogad un turpmākos gadus, tas nemainīsies. 
• Īstu Līgo un Jāņu galdā neiztikt bez šašļika; alus un kvasa; pīrāgiem un plāstmaizēm. Svaigiem zaļumiem, no pašmāju siltumnīcām un laukiem. Tikko parādījušām zemenītēm.

Vainagi

Viena no būtiskākajām latviešu vasaras saulgriežu svētku sastāvdaļām. Tos veido divi svarīgi elementi: aplis jeb kosmosa bezgalības simbols un Jāņu zāles – ziedi, pļavas puķes, vārpas, smilgas un viss, kas plūcams un pinams. Turklāt jāņem vērā, ka ar apli mēs varam gan no kaut kā norobežoties, gan arī tā centrā koncentrēt enerģiju Tas ir arī saules simbols. Vainags ir šī apļa izpildījums Līgo svētkos, izmantojot dažādu zāļu spēku. Vīriešiem galva diži nav jālauza par to, ko izmantot vainaga pīšanā, jo tradicionāli vīriešu vainagi tiek darināti no ozolu zariem. Mājas saimniekam un visiem Jāņiem vainags jānēsā visu nakti. Savukārt ar sieviešu vainagiem nav tik vienkārši, jo tajos vērojama liela dažādība. Ja esi Jāņu māte, vainagu būtu ieteicams darināt no ziedošām lauku puķēm vai ozollapām ar ievītām puķēm. Ja esi vēl meitene, tad vainagā būtu jāiepin pa kādai smilgai, bet pieaugušām meitām jākoncentrējas uz ziedu un zaļu zāļu vainagu veidošanu. Precētām sievām derēs ozollapu un ziedu vainagi.

Lai izdodas pagatavot šo interesanto un ēdamo ēdienu –  ēdamais Jāņu vainags!

Šis raksts Ēdamais Jāņu vainags pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Vai zināji?

Pasta Carbonara visvairāk asociējas ar Romu un Lacio reģionu. Tāpat kā daudziem itāļu ēdieniem, arī Itālijā tās izcelsme izraisa daudz spekulāciju un diskusiju. 

Daži to saista ar pastas cacio e uova — neapoliešu ēdienu, kurā ir makaroni, kas aplieti ar kausētu speķi, sakultām jēlām olām un sieru. Recepte dokumentēta Ipolito Kavalkanti 1839. gada neapoliešu pavārgrāmatā. 

Vārda carbonaro — “ogļu deglis”, daži uzskata, ka šo ēdienu kā sātīgu, viegli pagatavojamu maltīti radījuši vīrieši, kuri ilgstoši strādā ārā. 

1944. gadā, Romas atbrīvošanas laikā, kad amerikāņu ĢIN ienesa savu ikdienas olu un bekona devu uz vietējiem restorāniem, lai papildinātu ierobežoto itāļu ēdienkarti.

Šī stāsta pamatojums ir pirmā rakstiskā atsauce uz šo ēdienu laikrakstā La Stampa. 1950. gadā, aprakstot to kā ēdienu, kuru novērtējuši amerikāņu karavīri. Drīz pēc tam carbonara parādās arī Elizabetes Deividas klasiskajā 1954. gada grāmatā Itāļu ēdiens.

Citas makaronu receptes meklē ŠEIT.

Carbonara joprojām ir ļoti populārs ēdiens ne tikai visā Itālijā, bet arī visā pasaulē, un to pastāvīgi uzlabo gan šefpavāri, gan mājas pavāri. Luca Di Leo, Barilla korporatīvo komunikāciju globālais viceprezidents: “Viena no makaronu lieliskajām iezīmēm ir tās neparastā daudzpusība. Jūs varat to apvienot ar gandrīz jebko. Carbonara ir tradicionāla recepte, taču mums vajadzētu palikt atvērtiem interpretācijām, kas ļauj mums stāstīt globālu stāstu par daudzveidību. Tā kā carbonara ir tik fantastiska garšviela, tā ļauj izveidot dažādas oriģinālās receptes variācijas. Veģetārietis var izklaidēties, eksperimentējot ar grauzdētu artišoku, nevis bekonu, savukārt jūras velšu entuziasts var izvēlēties sautētas garneles. Gaļas cienītājs pat varētu mēģināt to savienot ar pāri palikušajiem grila ēdieniem, kā arī cīnīties ar pārtikas izšķērdēšanu! Varat arī pagatavot lielisku carbonara variāciju ar garšvielām, kas atšķiras no melnajiem pipariem. Īsumā: carbonara ir patiesi globāla recepte, kas, tāpat kā visa veida makaroni, var palīdzēt apvienot cilvēkus.”

Šis raksts Pasta carbonara pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Lavašu ierastāk pilda ar lasi, bet pilda ar vistas gaļu, krabju nūjiņām, sēnēm, dārzeņiem un daudz ko citu.

Kas ir Lavašs?

Lavašs ir galvenokārt Tuvajos Austrumos un Kaukāzā izplatīta neraudzēta kviešu maize. Tradicionāli cep speciālā krāsnī — tandirā. Tiek uzskatīts, ka lavašs cēlies no Armēnijas, kur tā ir viena no galvenajām ēdienkartes sastāvdaļām. Nosaukums cēlies no vārdiem lav (լավ) — ‘labs’ un haš (հաշ) — ‘ēdiens’. Lavašs ar dārzeņiem un riekstiem.

Lavašs ir tradicionāla plānā maize, kas ir neatņemama armēņu virtuves sastāvdaļa. Tās sagatavošanu parasti veic neliela sieviešu grupa, un tas prasa lielu piepūli, koordināciju, pieredzi un īpašas prasmes. Vienkāršu mīklu, kas izgatavota no kviešu miltiem un ūdens, mīca un veido bumbiņas, kuras pēc tam sarullē plānās kārtās un izstiepj virs īpaša ovāla spilvena, ko pēc tam sit pret tradicionālās koniskās māla krāsns sienu. Pēc trīsdesmit sekundēm līdz minūtei izceptā maize tiek izvilkta no krāsns sienas. Lavašu parasti pasniedz ar vietējiem sieriem, zaļumiem vai gaļu, un to var uzglabāt līdz sešiem mēnešiem.

Lavašs ir neatņemama daļa no Armēņu kāzām. To uzliek uz jaunlaulāto pleciem, lai nestu auglību un labklājību. Grupu darbs lavaša cepšanā stiprina ģimenes, kopienas un sociālās saites. Jaunas meitenes parasti darbojas kā palīgi šajā procesā, pakāpeniski iesaistoties, gūstot pieredzi. Vīrieši ir iesaistīti arī spilvenu un krāšņu izgatavošanu, kā arī nodod savas prasmes studentiem un mācekļiem, kas ir nepieciešams solis, lai saglabātu lavaša izgatavošanas vitalitāti un dzīvotspēju.

Lavašs ir plaši izplatīts arī Azerbaidžānā, Gruzijā, Turcijā, Irānā un citur.

Šis raksts Lavašs ar dārzeņiem un riekstiem pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas līdzīgas receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Garneles ir plaša peldvēžu grupa, kas izdalīta kā desmitkājvēžu (Decapoda) infrakārta. Tā pieder pleocimātu apakškārtai (Pleocyemata). Krievu valodas ietekmē garneles reizēm sauc arī par krevetēm. Par garnelēm mēdz saukt arī sugas, kuras nepieder garneļu infrakārtai, piemēram, boksergarneles vai zāģveida garneles.

Garneles mājo gan saldūdens, gan sālsūdens tilpnēs, gan siltos ūdeņos, gan aukstos. Tās ir sastopamas visos okeānos un jūrās. Garneļu infrakārtā ir apmēram 3000 sugas, kas iedalītas 15 virsdzimtās. Baltijas jūrā mājo 3 sugas: parastā garnele, smilšu garnele un Eiropas akmeņu garnele.

Garneles ir nozīmīgs barības avots daudziem dzīvniekiem, sākot ar zivīm un beidzot ar vaļiem. Tām piemīt izcila dzīvotspēja piesārņotos ūdeņos, tādēļ spēj uzkrāt un vēlāk nodot pa barības ķēdi uz augšu augstas koncentrācijas toksīnu devu. Garneles savā uzturā plaši izmanto arī cilvēki.

Garneles saldā krējuma mērcē, lai labi garšo!

Šis raksts Garneles saldā krējuma mērcē pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas līdzīgas receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Menca ir piedziļināto zivju ģints Gadus, kas pieder Gadidae dzimtai, vispārpieņemtais nosaukums.

Divas visizplatītākās mencu sugas ir Atlantijas menca, kas dzīvo aukstākos ūdeņos un dziļākos jūras reģionos visā Ziemeļatlantijā. Klusā okeāna menca, kas sastopama gan ziemeļu daļas austrumu, gan rietumu reģionos.

Menca kā pārtika ir populāra vairākās valstīs. Tai ir maiga garša un blīvs, pārslains, balts mīkstums. Mencu aknas tiek apstrādātas, lai iegūtu mencu aknu eļļu, kas ir izplatīts A vitamīna, D vitamīna, E vitamīna un omega-3 taukskābju (EPA un DHA) avots. Jaunas Atlantijas mencas vai pikšas, kas sagatavotas sloksnēs vārīšanai, tiek sauktas par skrodu. Apvienotajā Karalistē Atlantijas menca ir viena no visizplatītākajām zivju un čipsu sastāvdaļām, kā arī pikša un jūras zeltplekste.

Menca karija mērcē, lai labi garšo!

Šis raksts Menca karija mērcē pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas salātu receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Siļķes ir viena no siļķu dzimtas ģintīm, kas apvieno 3 siļķveidīgo zivju sugas. Mājo seklos mērenās joslas ūdeņos Klusajā un Atlantijas okeānā, Baltijas jūru ieskaitot. Tās ir saimnieciski nozīmīgas zvejas zivis.

Siļķu ģinti Latvijā pārstāv viena suga — reņģe, kas ir Baltijas jūrā dzīvojoša Atlantijas siļķes pasuga. Reņģe ir saimnieciski nozīmīga Baltijas jūras zivs. Šī suga nārsto jūras piekrastes sēkļos. Izšķir rudenī un pavasarī nārstojošas reņģu populācijas. Pēc nārsta reņģes aizceļo tālu no krasta un izklīst mazākos baros. Dažreiz nelieli reņģu bariņi ieklejo piejūras upēs un ezeros.

Siļķes ir vidēji lielas, sudrabainas zivis ar tumšu muguru un izvirzītu apakšžokli. Ķermenis slaids, proporcionāli garš, nedaudz no sāniem saplacināts. Vēders noapaļots, to sedz ķīļveida zvīņas. Žaunu vāki noapaļoti. Tām ir viena muguras spura, kas atrodas apmēram ķermeņa vidusdaļā. Vēdera spuras atrodas tieši apakšā muguras spurai vai novirzītas nedaudz uz aizmuguri. Tām parasti ir 9 stari. Visām spurām stari ir mīksti. Uz sāniem nav sānu līnijas.

..

Pupiņas jeb lima pupiņas (Phaseolus lunatus) Eiropā dēvē par sviesta pupiņām, bet latviešu dārzkopības terminoloģijā par sviesta pupiņām sauc zemo pupiņu šķirnes ar ēdamām pākstīm. Peruāņu pupiņas ir viengadīgi vai divgadīgi, vijīgi vai krūmveida augi.

Lauka pupa ir viengadīgs tauriņziežu dzimtas pākšaugs. Tā dabiskais izplatības areāls ir Ziemeļāfrika, Tuvie Austrumi un Dienvidāzija, bet mūsdienās šo kultūraugu kultivē teju vai visā pasaulē. Visizplatītākās varietātes ir cūku, dārza jeb rupjsēklu pupas, lopbarības jeb sīksēklu pupasun zirgu jeb vidējrupjsēklu pupas.

Pārdošanā var atrast dažādu krāsu kāršu pupas, baltās pupas, cūku pupas. Atkarībā no šķirnes tās mēdz būt apaļas, apaļi plakanas vai plakanas, to krāsa – dzeltena, zaļa, pelēka, brūna, sarkanīga vai melna. Arī ēdienu klāsts, kas no šiem pākšaugiem var tapt, ir plašs: sautējumi ar citiem dārzeņiem vai graudaugiem, zupas, sviestmaižu smēriņi, salāti. Daži kulinārijas meistari gatavo arī kēksus un cepumus, sviestu vai margarīnu aizvietojot ar blendētām pupām.

Lai labi garšo siļķu salāti ar baltajām pupiņām!

Šis raksts Siļķu salāti ar baltajām pupiņām pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas līdzīgas receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Sējas gurķis, arī lauka gurķis, ir ložņājošs viengadīgs ķirbju dzimtas kultūraugs. Iespējams, ka gurķu izcelsmes vieta ir Indijas ziemeļi. Gurķis tiek plaši kultivēts to augļu dēļ, kas tiek saukti par gurķiem. Pasaules daļās, kur klimats ir vēsāks, gurķi tiek audzēti siltumnīcās. Siltākos apvidos tos audzē zem klajas debess. Tas ir trausls viengadīgs augs ar raupju, sukulentu un vīteņojošu stublāju.

Interesanti:

• Pēc dažādu statistikas aģentūru datiem, vidēji Eiropā un Amerikā viens cilvēks gadā apēd četrus kilogramus gurķu.
• Napoleons arī bija šo zaļo dārzeņu liels cienītājs. Viņš izsludināja 250 000 $ ekvivalentu balvu tam, kurš izgudros veidu kā gurķus var saglabāt svaigus ilgajos karagājienos. Cik zināms, tad neviens pie šīs balvas tā arī nav ticis.
• Gurķis satur visus cilvēkam nepieciešamos vitamīnus: В1, В2, В3, В5, В6, vitamīnu С; folijskābi, dzelzi, kalciju, fosforu, magniju, kāliju, cinku.
• Jau senatnē gurķu sula bija neaizstājams kosmētikas līdzeklis, kas attīrīja un aizsargāja ādu.

Gurķu salāti ziemai bez sterilizēšanas, lai izdodas!

Šis raksts Gurķu salāti ziemai bez sterilizēšanas pirmo reizi parādījas Gatavo.com.