Ātri pagatavojamās receptes skaties ŠEIT

Vai zināji?

Kāda vārdnīca, skaidro, ka Ramen ir Japāņu gaļas vai zivju zupa, kas satur nūdeles (garas, plānas strēmelītes, kas gatavotas no miltiem, ūdens un olām) un dārzeņus.

Citur skaidrots, ka tas ir sākotnēji Ķīniešu ēdiens. Ramen ir japāņu nūdeļu ēdiens, kura saknes meklējamas ķīniešu nūdeļu ēdienos. Tas ir daļa no japāņu ķīniešu virtuves. Tas ietver ķīniešu stila sārmainas kviešu nūdeles, kas tiek pasniegtas dažādās buljona garšās. Izplatītākās garšas ir sojas mērce un miso, ar tipiskām piedevām, tostarp sagrieztu cūkgaļu. nori lapām, lakto fermentētus bambusa dzinumus un lociņus. Gandrīz katram Japānas reģionam ir sava ramen variācija. Piemēram, tonkotsu (cūkgaļas kaulu buljona) ramen Kjusju salās un miso ramen Hokaido salās.

Ramen jau daudzus gadus ir iecienīts ēdiens plašai sabiedrībai, taču nesen ir no jauna izvērtēta ramen kā izsmalcināta zupas ēdiena interpretācija. Japānā ir daži slaveni ramen restorāni, kas iekļauti Michelin ceļvedī. Tam ir vairāki iespējamie iemesli, piemēram, “anime un manga ietekme”. “augstas kvalitātes klientu apkalpošana” un “dziļas un amatnieciskas kvalitātes gardēžu ēdiena tēls”.

…

Ramen restorāni uzskata, ka “vietējais ramen visā pasaulē” paplašināsies, ietekmējoties no apgabala, kurā tas ir radīts, saplūstot ar vietējo klimatu un pārtikas kultūru. Ātri pagatavojamām nūdelēm jau ir izstrādāti un plaši atzīti produkti, kas ietver vietējās garšas. Un ir izdomāti jauni ramen ēšanas veidi, kas raksturīgi tikai vietējam reģionam. Piemēram, “ramen burgers”, “ramen pica” (Myojo USA recepti var atrast šeit) un “birria ramen”. Balstoties uz šo tendenci ir tikai laika jautājums, kad visā pasaulē parādīsies vietējais ramen, kas japāņiem ir neatņemama ēdiena pasaule.

Var teikt, ka ramen ir japāņu ēdiens, ko ietekmējuši ķīniešu nūdeļu ēdieni. Tomēr, pateicoties augstajai garšas pielāgošanas brīvībai, ramen tiek uzskatīts par ēdienu, kas absorbē visu Japānas un visas pasaules kultūru garšas. Ramen attīstās katru dienu. Tā definīcija vairs nav ierobežota tikai ar japāņu ēdiena kategoriju. Ir aizraujoši domāt, ka tik ilgi, kamēr pasaulē būs cilvēki, kas mīl un novērtē ramen, turpinās parādīties jauni ēdienu stili.

Lai labi garšo ātrais pusdienu ramen!

Šis raksts Ātrais pusdienu ramen pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas salātu receptes skaties ŠEIT.

Vai zināji?

Kalmāri ir mīkstčauļu moluski ar astoņām vai desmit ekstremitātēm un apvalku. Latvijas veikalos nopērkamie ir zvejoti Vidusjūras reģionā, lielākoties Itālijā un citās pasaules daļās, piemēram, Atlantijas un Klusajā okeānā pie Ziemeļamerikas un Japānas.

Kalmāri galvenokārt uzturas mērenā klimata zonās, apdzīvo subtropu ūdeņus, tomēr ir sastopami arī Antarktīdas ūdeņos, tikai šo radību izmēri ir daudz mazāki. Pavisam pasaulē sastopami 200 līdz 300 kalmāru veidi. Tie mēdz būt no 10 centimetriem līdz pat 12 metriem lieli. Kalmāru ķermeņa bumbierveida dziedzerī atrodas interesants veidojums – tintes pūslītis, ko tie izmanto aizsardzībai. Jūtot draudus, kalmārs uz iespējamo pretinieku caur muti izšļāc tinti. Kalmāru ķidājot, rūpīgi izņemtā pūslīša saturu izmanto kā pārtikas krāsvielu makaronu un jūras produktu mērcēm.

Kalmāri ir bagāti ar B grupas vitamīniem – B2 un B12, kā arī ar E un PP vitamīnu (niacīnu). No minerālvielām satur daudz cinka (uzlabo imūnsistēmu), vara (liela nozīme dzelzs metabolismā), joda un fosfora. Kalmāra gaļā ir arī dzelzs un kālijs, ievērojams antioksidanta selēna daudzums un organismam ļoti nepieciešamās omega-3 taukskābes. Lai arī kalmāri nesatur lielu tauku daudzumu, holesterīna tajos ir diezgan daudz – aptuveni 200 miligrami 100 gramos. Tomēr kalmāru gaļas olbaltumvielas organismā ļoti labi sagremojas un uzsūcas, turklāt tā ir kalorijām nabadzīga (100 g – 96 kcal). Kaloriju daudzums var mainīties atkarībā no pagatavošanas veida.

Lai labi garši salāti ar konservētiem kalmāriem, rīsiem un olām!

Šis raksts Salāti ar konservētiem kalmāriem, rīsiem un olām pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Kausēto sieru pievienot dažām zupām, liekas, nu jau šobrīd ir diez gan populāri un arī gardi. 

Nekas jau diži nemainās Frikadeļu zupas receptei, izņemot to, ka beigās jāpievieno savs kausētais siers. Šo recepti atstāšu šeit, jo citreiz vienkārši piemirstas, ka viena īpašā sastāvdaļa var mainīt ēdiena garšu un konsistenci, protams, uz labāko pusi. Izmēģini!

Citas zupas receptes skaties ŠEIT.

Vai zināji?

Atkarībā no dažādu valstu nacionālajām tradīcijām, frikadeles, pazīst vairāk kā kotletes un šo ēdienu analogus var izmantot gan pirmajos, gan otrajos ēdienos.

Dāņu, vācu un holandiešu virtuvē Frikadele ir ēdiens, kas līdzinās krievu kotletēm, ir maltās gaļas bumbiņa, kas ceptas eļļā. Tajā pašā laikā frikadeles, ko liek zupās, Vācijā sauc par Fleischklößchen (gaļas pelmeņi). Tajā pašā laikā zviedru kotletes, kas ir kā mazas frikadeles, ir mazu kotlešu variants, kas tiek pasniegts kartupeļu sēņu ēdienu.

Krievijā frikadeļu zupa iemantoja popularitāti kopš 20. gadsimta 20. gadu beigām, pateicoties lielām rūpnīcu-virtuvju atvēršanai lielās pilsētās – lielos, mehanizētos ēdināšanas uzņēmumos, kuru sortimentā bija šāda veida maltās gaļas pusfabrikāts.

Lai labi garši frikadeļu zupa ar kausēto sieru!

Šis raksts Frikadeļu zupa ar kausēto sieru pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Šis ir savā ziņā arī lielisks brokastu ēdiens, enerģija visai dienai!

Ar ko vēl var ēst rīsus, skaties ŠEIT.

Vai zināji?

Kedžerī jeb “Kedgeree” ir britu nacionālais brokastu ēdiens, kura saknes meklējamas 19. gadsimta Indijā. 

Kedgeree ir rīsu un kūpinātu zivju ēdiens, kas radies koloniālajā Indijā un tagad ir lolota un populāra britu recepte. Kedgeree sāka savu dzīvi britu radža laikā kā khichdi — ēdiens no ājurvēdas hičari diētas, kurā bija garšvielas, cepti sīpoli, ingvers un lēcas. Tie, kas atgriezās no sava laika subkontinentā, atveda ēdienu uz Lielbritāniju, kur tas ātri kļuva par nacionālo galveno ēdienu, un lēcas parasti netika pagatavotas. No pieticīga rīsu un lēcu ēdiena tas lēnām pārvērtās par to, ko mēs zinām šodien, kurā ietilpst kūpinātas zivis.

Šī garšīgā un sātīgā recepte ir piepildīta ar garšām, ko nodrošina kūpinātais lasis, karijs, aromātiskais kardamons un smaržīgie pētersīļi. Kedgeree ēd karstu vai aukstu, un to tradicionāli uzskata par brokastu ēdienu, taču to bauda arī kā pusdienas vai vakariņas. Šī garšīgā maltīte ir gatava mazāk nekā stundas laikā, un tā ir lieliska iespēja ģimenes vakariņām. Jo ​​tā ir sātīga, mierinoša un pagatavota no svaigām un veselīgām sastāvdaļām.

…

Tiek uzskatīts, ka Kedgeree cēlies no Indijas rīsu un pupiņu vai rīsu un lēcu ēdiena khichuṛī, izsekojamība līdz 1340. gadam vai agrāk. Hobsons-Džobsons citē ibn Battuta (apmēram  1340), pieminot ēdienu mung pupiņām, kas vārītas ar rīsiem, ko sauc par kišrī. 

Gudžaratā, kur khichdi joprojām ir populārs, lēcu un rīsu ēdienu parasti pasniedz ar kadhi — jogurta ēdienu ar garšvielām, ko var sajaukt ar khichdi. Khichdi Gudžaratā parasti negatavo ar zivīm, lai gan piekrastes ciematos, kur ir daudz jūras velšu, zivis dažreiz ēd ar hichdi.

Mogulu imperators Aurangzebs iecienījis Alamgiri Khichdi —  kedgeree ar zivīm un vārītām olām. Plaši tiek uzskatīts, ka šo ēdienu uz Apvienoto Karalisti atveda atgriezušies britu koloniāļi, kuri to bija baudījuši Indijā un ieveda Lielbritānijā kā brokastu ēdienu Viktorijas laikos, kas bija daļa no modernās angloindiešu virtuves

Ēdiens tika iekļauts jau 1790. gadā Stefanas Malkolmas no Bērnfūtas, Damfrīsšīras štata, recepšu grāmatā. Līdz 19. gadsimtam Kedgeree bija kļuvis par izsmalcinātu brokastu/vēlo brokastu ēdienu Anglijā, parādoties, piemēram, Saki novelē “A Bread and Butter Miss“.

Lai labi garšo kedgeree jeb rīsi ar lasi un olu!

Šis raksts Kedgeree jeb rīsi ar lasi un olu pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Jums ar tā ir? Vēlaties izmantot pēdējos produktus ledusskapī, lai nesabojās un nav jāmet ārā. Nu, šādi ar šis ēdiens radās. Un ziniet, baigi gardi!

Citas receptes ar makaroniem, meklē ŠEIT!

Vai zināji?

Feta ir sālījumā nogatavināta mīkstā siera šķirne ar baltu krāsu un viegli rūgtenu garšu. Feta ir populārākais siers Grieķijā, kur tas veido 70% no visa sieru patēriņa. Fetu tradicionāli gatavo no aitas piena, bet tam atļauts pievienot ne vairāk kā 30% kazas piena. Fetai līdzīgi sieri ir brinza, panirs un halūmi.

Fetai ir sena vēsture. Tas minēts jau Homēra „Odisejā”, un tradicionāli bijis aitu ganu ēdiens. Kopš 2002. gada fetai piešķirts Aizsargāts cilmes vietas nosaukums (Protected Designation of Origin), un Eiropas Savienībā par fetu drīkst saukt tikai septiņos Grieķijas reģionos ražoto sieru. Ārpus Eiropas Savienības gan ir valstis (piemēram, ASV), kas šo ierobežojumu neievēro un arī sevis ražoto sieru sauc par fetu.

Fetu nogatavina divos posmos: sākumā vismaz 15—20 dienu, bet pēc tam vēl vismaz divus mēnešus zemākā temperatūrā. Par vislabāko uzskata vismaz 5 mēnešus nogatavinātu fetu, bet 9—12 mēnešu nogatavinātai fetai ir pikantāka garša.

Makaroni. Tie ir dažāda izmēra un formas kaltēti miltu izstrādājumi, ko parasti gatavo no neraudzētas kviešu mīklas. Vispiemērotākie milti makaroniem ir augstāka labuma un 1. šķiras speciāla maluma makaronu milti no cietajiem kviešiem vai stiklainiem mīkstajiem kviešiem, kuru lipekļa daudzums ir vismaz 28%, tomēr tos var arī gatavot no auzu, miežu un rudzu miltiem.

Lai labi garšo Makaroni ar malto gaļu un fetas sieru!

Šis raksts Makaroni ar malto gaļu un fetas sieru pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas receptes ar rīsiem meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Rīsi ir sens austrumu tautu kultūraugs. Tā sēju, stādīšanu un novākšanu vienmēr pavadīja kulta rituāli. Ūdens un siltums ir tie elementi, kuros rīsa grauds var dīgt. Ar rīsa diētu cilvēkā tiek rosināta šķidruma regulācija. Pateicoties rīsa sakarībai ar ūdeni un ar siltumu, tas dziļi iesaistās vielu maiņas norisēs un spēcina cilvēka gribu.

Rīsi satur ļoti maz tauku, olbaltumvielu un šķiedrvielu, kas palīdz pret pārēšanos un bieži tas tiek ieteikts kā diētisks produkts.

Rīsi satur daudz minerālvielas un B grupas vitamīnus un veicina holesterīna samazināšanos organismā. Visbiežāk lieto diētiskajos ēdienos.

Brūnie rīsi. Āzijā brūnos rīsus uzturā parasti lieto bērni un gados vecāki cilvēki, bet Eiropā un Amerikā tos iecienījuši veselīga uztura piekritēji. Tie ir gaiši brūnā krāsā un ir veselīgāki nekā baltie rīsi, jo apstrādes laikā apvalkā tiek saglabātas vērtīgās uzturvielas. Tomēr derīguma termiņš brūnajiem rīsiem ir īsāks nekā baltajiem.

Baltie rīsi. Šiem rīsiem tiek veikts pilns apstrādes cikls. Te parasti ir gludi un līdzeni, raksturīgā baltā krāsā un dzidri, tomēr daži graudi var būt mazāk caurspīdīgi, jo satur sīkus gaisa burbulīšus. Balti rīsi satur mazāk vitamīnus un minerālvielas nekā brūnie un tvaicētie rīsi, tomēr tieši baltie ir pasaulē vispopulārākie rīsi. Balto rīsu pagatavošanas laiks ir 10 – 15 minūtes, bet gataviem rīsu ēdieniem piemīt lieliska garša un elegants izskats.

Interesanti fakti par rīsiem

1. ​​Lielais Ķīnas mūris tiek turēts kopā ar lipīgajiem rīsiem. Ja kādreiz esat mēģinājis no katla dibena noņemt sacepušos rīsus, jūs zināt, cik spēcīgi tie var būt. Kamēr Lielais mūris tika būvēts Mingu dinastijas laikā 15. un 16. gadsimtā, strādnieki izmantoja putru, kas pagatavota no rīsiem un kalcija karbonāta kā javu, lai noturētu kopā sienas akmeņus.
2. Rīsi der gadiem ilgi – ja vien tie nav brūni. Nevārīti baltie rīsi saglabāsies svaigi un ēdami jebkur no 10 līdz 30 gadiem (atkarībā no tā, kā tie tiek uzglabāti). Bet termiski neapstrādātu brūno rīsu glabāšanas laiks ir tikai trīs līdz seši mēneši, jo kliju pārklājums oksidēsies.
3. Savvaļas rīsi nav rīsi. Savvaļas rīsi ir tāls radinieks visiem citiem rīsiem, ko parasti ēd mūsdienās, no kuriem lielākā daļa pieder Oryza sativa ģimenei. Tā vietā savvaļas rīsi ir daļa no Zizania ģints. Tie ir graudi, kas novākti no Ziemeļamerikā un Ķīnā audzētām purva zālēm.
4. Visi baltie rīsi sākas brūnā krāsā. Labi, jūs, iespējams, zināt šo, bet tas ir svarīgi. Baltie rīsi ir tikai brūnie rīsi, kas ir atbrīvoti no ārējā kliju slāņa un pulēti.

…

1. Rīsus audzē visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Rīsi ir pielāgojami, viegli audzējami, un tiem ir ļoti augsta raža, kas padara tos par lielisku kultūru audzēšanai jebkur un lielai populācijai. Tikai viena rīsu sēkla radīs vairāk nekā 3000 graudu.
2. Amerikāņi katru gadu apēd vairāk nekā 26 mārciņas rīsu. Tas varētu šķist daudz, bet tas nav nekas, salīdzinot ar pārējo pasauli. Saskaņā ar ASV rīsu ražotāju asociācijas datiem cilvēki Āzijā apēd līdz 300 mārciņām gadā un Apvienoto Arābu Emirātu iedzīvotāji patērē 450 mārciņas gadā. No otras puses, franči rīsus neēd gandrīz — tikai 10 mārciņas katru gadu.
3. Lielākā bļoda ar ceptiem rīsiem tika izbarota cūkām. 2015. gada oktobrī 300 pavāru apvienojās Jandžou, Ķīnā, lai labotu pasaules rekordu par lielāko ceptu rīsu bļodu. Viņi to izdarīja, izveidojot bļodu ar Yeung Chow ceptiem rīsiem (gatavots no rīsiem, olām, vistas, šķiņķa, garnelēm, kaltētām ķemmīšgliemenēm un dārzeņiem), kas svēra 9242 mārciņas. Ikviens svinēja svētkus, līdz parādījās attēli ar dažiem rīsiem (kas tika uzskatīti par nederīgiem lietošanai pārtikā), kas tika iekrauti pašizgāzējos un nosūtīti uz cūku fermām. Saskaņā ar Ginesa teikto, visiem rīsiem bija jābūt ēdamiem (cilvēkiem), lai tie atbilstu prasībām. Tātad rekords joprojām pieder Turcijas kulinārijas federācijai Bolu pilsētā Turcijā, kas pagatavoja 6944 mārciņas smagu bļodu.

Lai labi garšo rīsi ar malto gaļu un dārzeņiem!

Šis raksts Rīsi ar malto gaļu un dārzeņiem pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Īpaši, esmu iecienījusi salātus no jaunajiem kāpostiem, kad kāpostiņš ir dikti mīksts, sulīgs un svaigs. 

Citas receptes, ko pagatavot no kāposta, meklē ŠEIT.

Vai zināji?

100 g kāpostu sulas sastāvā ir ap 30 mg askorbīnskābes, kas daļēji ir saistītā veidā kā askorbigēns, kurš uzglabāšanas laikā parasti šķeļas. Sulā ir arī B1, B2, B6 un K vitamīns, nikotīnskābe, folijskābe, pantotēnskābe, karotīns, inozīts un biotīns. Bez vitamīniem tajā konstatētas 16 aminoskābes, piemēram, metionīns, S-metilmetionīns jeb faktors U (uzkrājas visvairāk pie kacena, it sevišķi dienvidu rajonos audzētajos kāpostos), triptofāns, lizīns; minerālvielas — kālijs, dzelzs, magnijs, fosfors; cukuri (2—3%), fermenti, tioglikozīdi — glikobrasidīns, neoglikobrasidīns; goitrīns u.c.

• Pierādījumi liecina, ka dažādi kāposti ir kultivēti vairāk nekā 4000 gadu, padarot tos par seniem dārzeņiem. Briseles kāposti, kas pieder kāpostu saimei, ir daudz jaunāki, ar ierakstiem tikai pirms 500 gadiem.
• Kāposti tiek uzskatīti par Krievijas nacionālo pārtiku, lai gan tie nav pasaules līderi kāpostu patēriņa ziņā uz vienu iedzīvotāju.
• Pasaulē lielākais reģistrētais kāposts svēra vairāk nekā 62,49 kilogramus un tika audzēts Aļaskā 2012. gadā.
• No kāpostu lapām var izgatavot vienkāršu ķīmisko pulksteni. Kad kāpostu lapu iemērc citrona sulas un divu dažādu metālu šķīdumā, tā var radīt nelielu elektrisko strāvu. Šis eksperiments var būt jautrs veids, kā mācīt bērniem ķīmijas un elektrības pamatus.
• Senajā Ķīnā tika uzskatīts, ka kāposti ir zāles pret plikpaurību. Nav zinātnisku pierādījumu, kas apstiprinātu šo apgalvojumu, taču kāposti ir labs vitamīnu un minerālvielu avots, kas ir svarīgi matu veselībai.
• Stimulē sarkano asinsšūnu veidošanos: kāposti nodrošina folātus, kas ir ļoti svarīgi sarkano asins šūnu ražošanai un nobriešanai.
• Palīdz mazināt paģiras: kāposti satur būtiskas uzturvielas, kas var palīdzēt organismam atgūties pēc alkohola lietošanas, potenciāli samazinot paģiru simptomus.
• Veicina virsnieru veselību: kāposti satur noteiktas uzturvielas, kas stimulē virsnieru darbību, kas ir ļoti svarīga stresa pārvarēšanai.
• Atvieglo galvassāpes:kāpostu lietošana tā pretiekaisuma īpašību dēļ var samazināt galvassāpju biežumu un intensitāti.

Lai labi garšo ātrie kāpostu salāti!

Šis raksts Ātrie kāpostu salāti pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas gurķu receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Par gurķu dzimteni uzskata Indiju, kur to sāka lietot vairāk kā 3000 gadus pirms mūsu ēras. Mūsdienās tur aug arī savvaļas gurķi, to augļi ir mazi un ar rūgtu garšu. Pārtikā tos nelieto. Bet gurķu attēlojums uz ēģiptiešu ziedojumu galdiem liecina, ka ari tajā laikā tie bija pazīstami. Senajā Grieķijā, Homēra laikā bija pilsēta, kas saucās Sikion – gurķu pilsēta. Bet senie romieši gurķus audzēja visu gadu, līdzīgi kā mēs.

Gurķi satur 95-96% ūdeni, minerālsāļus (40% kāliju, 10% nātriju, 20% fosforu, 7% hloru, kalciju, magniju, dzelzi), mikroelementus (varu, sēru, kobaltu, cinku, jodu), karotīnu, vitamīnus. Dzelzs gurķos ir vairāk kā zemenēs un vīnogās

…

• Gurķi tehniski ir auglis, nevis dārzenis. Tie ir augi no Cucumis sativus auga, kas ir ķirbju dzimtas loceklis, kopā ar melonēm, skvošiem un ķirbjiem.
• Ir vairāk nekā 300 gurķu šķirņu.
• Garākais gurķis, kas jebkad audzēts, bija vairāk nekā 4 pēdas garš.
• Gurķi ir populāra sastāvdaļa daudzās virtuvēs visā pasaulē, tostarp salātos, sviestmaizes un suši.
• Dažās kultūrās tiek uzskatīts, ka gurķiem ir ārstnieciskas īpašības. Piemēram, Indijā gurķus lieto klepus un saaukstēšanās ārstēšanai.
• Izrādās, ēdot kraukšķīgo gurķi, mēs ļoti aktīvi nodarbinām žokļus. Košļāšana ir aktīva, kas nozīmē aktīvu asinsriti.
• Gurķu sula uzlabo apetīti, stiprina nervu sistēmu, sirdi, locītavas, zobus, normalizē arteriālo asinsspiedienu, ārstē reimatismu, aterosklerozi, uzlabo atmiņu un sejas ādu. Gurķu sula ir teicams urīndzenošs līdzeklis, tā palīdz atjaunot spēkus.
• Ja esi aizballējusies un zini, ka rītdiena pienāks ar galvassāpēm, tad pirms došanās gulēt apēd svaigu gurķi. Tad noteikti paģiras būs vieglākas.
• Gurķis lieliski atsvaidzina elpu: paņem mutē svaiga gurķa šķēli un piespied to ar mēli pie aukslējām. Pēc 30 sekundēm elpa būs ievērojami uzlabojusies.

Lai labi garšo kraukšķīgie gurķi!

Šis raksts Kraukšķīgie gurķi pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas jūru velšu receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Lielākais un apdraudētākais tuncis. Kādreiz tika uzskatīta par vienu sugu, šobrīd izdala Klusā, Atlantijas un Dienvidu okeāna zilos tunčus. Atlantijas tuncis var sasniegt 4 m garumu un 700 kg svaru. Zilo tunču gaļa tiek uzskatīta par izsmalcinātu gardumu, kas novedis pie to nonākšanas tuvu izmiršanas robežai. Japānas zivju tirgos par treknākajiem zilā tunča eksemplāriem ap 200 kg svarā tiek maksāts pat 2 miljoni eiro. 

Strauji attīstās arī pilna cikla zilo tunču akvakultūra – pieaudzis tuncis tiek no ikra izaudzēts mākslīgi, neiegūstot vaisliniekus dabā. Tas ļauj piesardzīgi cerēt, ka nākotnē šo majestātisko zivju populāciju stāvoklis uzlabosies.

Dārgāko pasaules zivju topā zilspuru tunzivs ieņem gan pirmo, gan otro vietu un abas iegādājas Japānā slavenais šefpavārs, “suši karalis”, Kioši Kimura. Viņam pieder populārais “Sushi Zanmai” restorānu tīkls.

2019. gadā Kioši par 2,5 miljoniem eiro izsolē iegādājās 278 kilogramu smagu zilspuru tunzivi. Gadu vēlāk, tajā pašā izsolē, viņš iegādājās 276 kilogramus smagu zilspura tunzivi par ne mazāk iespaidīgu summu – teju 1,8 miljoniem eiro. No katras tunzivs tika pagatavotas aptuveni 12 000 suši un sašimi, slavenas japāņu delikateses, porcijas.

Salātlapas

18. gs. Vācijā salātus gatavoja tikai vislabākie pavāri. Savus baltos cimdus viņi novilka tikai tādēļ, lai ar rokām apmaisītu zaļumus. Tajā pat laikā Francijā ir parādījusies pat speciālā profesija – salātu pagatavošanas meistars. Šis modes vilnis nonāca arī līdz Krievijai, kur grāfs Razumovskis noalgoja ārzemju meistarus, lai cienātu goda viesus ar dažādiem oriģināliem ēdieniem no zaļumiem.

Arī mūsdienās salāti spēlē svarīgu lomu diētiskā uzturā. Tie satur lielu vitamīnu daudzumu (B1, B2, B6, P, E, K, C), karotīnu, mikroelementus, tai skaitā kāliju un dzelzi. Rutīns stiprina asinsvadu sieniņas un ir kā savdabīgs aizsargs pret aterosklerozi; izvada holesterīna pārpalikumus, normalizējot vielmaiņu. Hlorofīls stimulē hemoglobīna un eritrocītu veidošanos asinīs, tāpēc tas ir obligāts uzturā pie staru terapijas.

Lai labi garšo tunča salātu laiviņas!

Šis raksts Tunča salātu laiviņas pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas līdzīgas receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Biezpiens (līdz 20. gadsimtam saukts par kupinātu pienu vai kupuša pienu) ir piena olbaltumvielu kazeīna produkts, ko iegūst saraudzējot pienu, vājpienu vai paniņas un no iegūtās masas atdalot sūkalas. Saraudzēšanu veic, pievienojot mezofilo pienskābes baktēriju Lactococcus lactis un Lactococcus cremoris ieraugu. Papildus var arī pievienot recināšanas fermentu preparātus. Iegūtā produkta konsistence ir atkarīga no izmantotā piena tauku satura (piemēram, biezpiens, kas ražots no pilnpiena, ir mīksts un viegli klājams, bet vājpiena biezpiens ir drupans un nedaudz sulojas). Tajā ir daudz bioloģiski vērtīgu olbaltumu. Tas satur minerālvielas — Ca, P, Fe un Mg. Tajā ir visas neaizstājamās aminoskābes.

Pirmie rakstveida avoti, kur varētu būt minēts biezpiens Latvijā, ir Rīgas jezuītu kolēģijas 16. gadsimta sākumā un 17. gadsimta beigās latīniski sarakstītie pārdošanas dokumenti. Tajos parādās apzīmējums sabiezināts piens, ar ko gan tikpat labi varētu būt bijis domāts arī siers. Etnogrāfe Linda Dumpe izteikusi pieņēmumu, ka, ja tas tomēr bijis biezpiens, tad biezpiens varētu būt bijis viens no jezuītu muižu piensaimniecību ražojumiem.

Vēlāk biezpiens minēts Georga Manceļa 1636. gadā izdotajā latviešu valodas vārdnīcā Lettus un Jāņa Langija 1685. gadā izveidotajā latviešu-vācu vārdnīcā, kurās pirmo reizi parādās tā latviskie nosaukumi — kupināts piens un kupuša piens. Tie cēlušies no darbības vārdiem „kupt” un „kupināt” ar nozīmi „sildot recināt”. 19. gadsimtā šie apzīmējumi sāk izzust un 20. gadsimtā tos jau aizstājuši nosaukumi — biezpiens, baltpiens un sildītais piens.

Droši vien ikviens ir dzirdējis teicienu, ka jāēd vairāk biezpiena, lai uzlabotu atmiņu. To visbiežāk kā komentāru izsaka, kad aizmirsies kaut ko izdarīt. Biezpiena gatavošanas prasmes mūsu zemē tiek attīstītas jau ļoti ilgu laiku, pat gadu tūkstošus – to apliecina arheoloģiskajos izrakumos atrasti ap 1000 gadu p.m.ē. veidoti māla kāstuvju fragmenti.

Lai labi garšo pavasara biezpiens ar zaļumiem!

Šis raksts Pavasara biezpiens ar zaļumiem pirmo reizi parādījas Gatavo.com.