No rabarbera parasti gatavo plācmaizes, tāpēc šī kūka noteikti būs kaut kas neierasts. Recepti ieraudzīgu internetā, likās, wow, šis ir jāpamēģina. Tā ar darīju, nedaudz, nedaudz pamainīju sastāvdaļas, un kūka izdevās lieliski!

Citas receptes, ko pagatavot no rabarberiem, meklē ŠEIT. Vairāk ar rabarberu vari iepazīties bloga rakstā: “Rabarbers dārzenis ar lielām lapām”.

Vai zināji?

Rabarberu binomālais nosaukums ir Rheum rhabarbarum – konkrētais epitets ir no latīņu valodas un nozīmē “barbaru sakne”.

Rabarberos esošās šķiedrvielas pozitīvi ietekmē holesterīna līmeni asinīs – tas samazina tā sauktā “sliktā” holesterīna daudzumu. Tiesa, līdzīgs efekts piemīt jebkuram produktam, kā sastāvā ir daudz šķiedrvielu. Rabarberā esošās šķiedrvielas neatšķiras no tām, kas atrodamas citos augos.

Šis augs satur arī vērtīgos P, C, A, B vitamīnus, pektīnvielas, no minerālvielām – kāliju, fosforu, magniju, dzelzi un alumīniju (pēdējo vielu ne tik lielā daudzumā, lai tā izraisītu saindēšanos).

Atceries, ka rabarberus neierobežotā daudzumā ēst nav ieteicams. To pārmērīgai lietošanai var būt vairāki nepatīkami un pat bīstami blakusefekti. Bet nu mēs visi zinām, ka viss ir jālieto ar mēru.

..

Rabarberi botāniski ir dārzeņi, taču ēdiena gatavošanā mēs pret tiem izturamies kā pret augļiem un bieži ēdam desertos. 1947. gadā Amerikas Savienotās Valstis tai piešķīra juridisko apzīmējumu “auglis”, lai izvairītos no augstajiem tarifiem, kas uzlikti ievestajiem dārzeņiem.

Pretēji izplatītajam uzskatam, kaut arī rabarberu lapas ir indīgas, tās faktiski var kompostēt. Tajās esošās skābes sadalīsies tāpat kā jebkura cita dabiska ķīmiska viela, kas atrodama augos, un tas neizraisīs komposta toksiskumu.

Rabarberi ir daudzgadīgi un tas ir izturīgs pret aukstumu. Tāpat kā braukt tam pāri ar kravas automašīnu vai arī aizdedzināt. Un tas var pat pārdzīvot šīs visas lietas!

Lai labi garšo rabarbera vārītā krēma kūka!

Šis raksts Rabarbera vārītā krēma kūka pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas saldā ēdiena receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Zemenes ir pieskaitāmas pie ogām, kas satur vislielāko daudzumu vērtīgu uzturvielu. Tās ir lielisks šķiedrvielu avots, satur maz kaloriju un tajās ir salīdzinoši neliels cukura daudzums. Nozīmīgākais ieguvums veselībai ir lielais antioksidantu daudzums. 

Zemenes ir dažādu antioksidantu avots, tai skaitā luteolīns, galskābe, flavonīdi, kvercetrīns u.c. Zemenes satur divus vitamīnus, kas organismā darbojās kā spēcīgi antioksidanti – A vitamīns (beta karotīna veidā) un C vitamīns (askorbīnskābes veidā). Abi darbojas organisma aizsardzības pirmajā līnijā, lai samazinātu brīvo radikāļu izraisītus šūnu bojājumus. 

Ēdiet zemenes! Tās palīdz muskuļiem, smadzenēm, sirdij, pazemina asinsspiedienu, aizkavē artrīta un vēža attīstību un uzlabo uztveres procesus.

100 gramos zemeņu ir tikai 33 kalorijas. Zemenes sastāv no 91% ūdens, 7,7% ogļhidrātu, 0,3% tauku un 0,7% proteīnu.

Ja domājat, ka augļi ir tikai sarkani, nav tiesa. Sastopamas dzeltenas, zilas, baltas, melnas un pat violetas zemenes. Dažas no tām ir ābola lielumā. Smagāko zemeni – 250 g – ievāca 2015. gada 28. janvārī Fukuokā, Japānā.

Romieši zemenes cienīja ne tikai to labo garšas īpašību dēļ. Viņi ticēja, ka ogas ārstē melanholiju, drudzi, sliktu elpu, hroniskus ģīboņus, kā arī liesas un aknu kaites.

Zemenēm piedēvē afrodīzija īpašības. Francijā jaunlaulātajiem brokastīs pasniedz zemeņu zupu.

Zviedrijā zemenes tradicionāli pasniedz vasaras saulgriežu galdā. Grieķijā augļus parasti pārkaisa ar cukuru, tad iemērc grieķu brendijā Metaxa un pasniedz kā desertu. Zemenes putukrējumā ir neiztrūkstoša Vimbldonas tenisa turnīra ēdienkartes daļa. Itālijā viena no populārākajām saldējuma (gelato) garšām ir tieši zemeņu.

Lai labi garšo gaisīgā zemeņu plātsmaize!

Šis raksts Gaisīgā zemeņu plātsmaize pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Vai zināji?

Cietes graudu analīzes uz 30 000 gadus veciem slīpēšanas instrumentiem liecina, ka akmens laikmeta pavāri gatavoja miltus no sārņiem un papardēm, kas, pēc pētnieku domām, tika sajaukti ar ūdeni un cepti uz karstas, iespējams, ietaukotas klints. Rezultāts, iespējams, bija vairāk līdzīgs karstmaizītei, taču ideja bija tāda pati: plakana kūka, kas izgatavota no mīklas un cepta.

Kad pirms 5300 gadiem Oci Ledusvīrs devās savā pēdējā pārgājienā, šķiet, ka pankūkas — vai vismaz kaut kas līdzīgs pankūkām — bija ierasts uztura elements. Oci, kura mirstīgās atliekas tika atklātas akmeņainā gravā Itālijas Alpos 1991. gadā, sniedza mums daudz informācijas par to, ko ēda neolīta iedzīvotājs. Viņa pēdējās ēdienreizēs kopā ar staltbriežu un mežāzi bija malti einkorn kvieši. Ogļu gabaliņi, ko viņš patērēja kopā ar to, liek domāt, ka tā bija pankūkas formā, kas pagatavota uz atklātas uguns.

Neatkarīgi no pirmās pankūkas vecuma, tā nepārprotami ir sena ēdiena forma. Par ko liecina tās visuresamība kultūras tradīcijās visā pasaulē. Senie grieķi un romieši ēda pankūkas, saldinātas ar medu. Elizabetes iedzīvotāji tās ēda ar garšvielām, rožūdeni, šeriju un āboliem. Tradicionāli tos daudzumā ēda Kapu otrdienā vai Pankūku dienā, kas ir mielošanās un ballīšu diena pirms gavēņa sākuma. Pankūkas bija labs veids, kā iztērēt drīzumā aizliegto ātrbojīgo produktu, piemēram, olu, pienu un sviestu.

Tomēr visas plašās pankūku saimes noteicošā īpašība — no krepa līdz režģa kūkai, blini, bannock un ne tikai — ir plakanums. Saskaņā ar Oksfordas angļu vārdnīcu “plakana kā pankūka” ir bijusi iecienīta frāze vismaz kopš 1611. gada.

Lai labi garšo sirds formas pankūkas!

Šis raksts Sirds formas pankūkas pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas līdzīgas receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Kāds 19. gadsimta avots liecina, ka mafini varētu būt saistītas ar grieķu maizes maphulu — uz pavarda vai režģa ceptu kūku — vai no senfranču mou-pain ‘mīkstās maizes’, kas, iespējams, ir pārveidota par mufinu. 

Šis vārds pirmo reizi tika atrasts drukātā veidā 1703. gadā, uzrakstīts kā moofin; tam ir neskaidra izcelsme, taču tas, iespējams, ir atvasināts no lejasvācu Muffen, daudzskaitļa vārda Muffe, kas nozīmē “maza kūka”, vai, iespējams, ar kādu saistību ar senfranču valodu. muflets, kas nozīmē ‘mīksts’, kā teikts par maizi. Izteiciens mafins – cilvēks, kas nozīmē smalkmaizīšu ielu pārdevējs, ir apliecināts 1754. gada dzejolī, kurā ir iekļauta rindiņa: “Hark! skarbais mafins vīrs, viņa Kerola plies.

Ķirbis

Saskaņā ar Oksfordas angļu vārdnīcu, angļu vārds ķirbis ir atvasināts no sengrieķu vārda “πέπων romanized pepon”, kas nozīmē ‘melone’. Saskaņā ar šo teoriju šis termins no latīņu vārda peponem un vidējās franču valodas vārda pompon tika pārvērsts par agrīno mūsdienu angļu pompionu, ko 17. gadsimta angļu kolonisti nomainīja uz ķirbi, neilgi pēc tam, kad sastapās ar ķirbjiem, ierodoties tagadējos ziemeļaustrumos. 

Alternatīvs ķirbju atvasinājums ir Masačūsetsas vārds pôhpukun ‘aug apaļš’. Šo terminu, visticamāk, būtu izmantojuši Wampanoag iedzīvotāji (kas runā Masačūsetas Wôpanâak dialektā), iepazīstinot ar ķirbjiem angļu svētceļniekus Plimutas kolonijā, kas atrodas mūsdienu Masačūsetsā. 

Lai labi garšo veselīgie mafini ar ķirbi!

Šis raksts Veselīgie mafini ar ķirbi pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas līdzīgas receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Olbaltumvielas jeb proteīni, nereti saīsināti arī kā olbaltumi vai OBV, ir biopolimēri, lielmolekulāri savienojumi, ko veido līdz pat 20 dažādu α-aminoskābju saturošas lineāras virknes, kurās aminoskābes savstarpēji saistītas ar peptīdsaitēm. Polipeptīds ir olbaltumvielas molekula veidošanās procesā, kas savijusies lodveida (globulārā) vai pavedienveida (fibrilārā) formā.

Olbaltumvielas iedala:

• vienkāršajās olbaltumvielās (proteīnos), kas veidotas tikai no vienas vai vairākām aminoskābju virknēm, piemēram, albumīns;
• saliktajās olbaltumvielās (proteīdos), kurās bez aminoskābju virknes/-ēm sastāvā ir arī citas vielas, piemēram, hemoglobīns.

Nozīme uzturā

Olbaltumvielas ir būtiskākā dzīvo organismu šūnu sastāvdaļa. Organismā ir vairāk nekā 200 000 olbaltumvielu. Tās galvenokārt veido 20 dažādas α-aminoskābes, no kurām 8 ir neaizstājamas: izoleicīns, leicīns, metionīns, fenilalanīns, treonīns, triptofāns, valīns, lizīns (zīdaiņiem — arī histidīns un arginīns). Atšķirībā no vairuma mikroorganismu un augu, dzīvnieku (t.sk. cilvēku) organisms pats tās nespēj sintezēt, tādēļ šīs aminoskābes jāuzņem ar uzturu.

Dažāda vecuma cilvēkiem ieteicams uzturā uzņemt dažādu olbaltumvielu daudzumu. Saskaņā ar Pasaules veselības organizāciju, zīdaiņiem uz katru ķermeņa kilogramu jāuzņem 2 grami olbaltumvielu, kas, cilvēkam pieaugot, pakāpeniski samazinās un pieaugušiem un veciem cilvēkiem jau sasniedz vairs tikai 0,8 gramus olbaltumvielu uz ķermeņa vienu kilogramu. 

Par vērtīgāko neaizstājamo aminoskābju avotu dietoloģija atzīst olas baltumu (no 100 g uzņemtā olas baltuma organisms spēj veidot 100 g ķermeņa olbaltumu); tiem seko kartupeļi, liellopa gaļa, zivis, piena produkti, pākšaugi (sojas olbaltums pēc aminoskābju sastāva ir līdzvērtīgs gaļas olbaltumam), kukurūza u.c. Kombinējot uzturā dažādus produktus (pākšaugus apvienojot ar graudaugiem vai kartupeļiem, olas — ar pienu, pienu ar graudaugiem u.tml.), iespējams iegūt vērtīgāku olbaltumu par olu.

Lai labi garšo proteīna šokolādes muffini!

Šis raksts Proteīna šokolādes muffini pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas kēksa receptes un netikai, meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Kokosriekstu palma ir Cocos nucifera palmu suga, kas aug līdz aptuveni 30 metriem un tiek plaši kultivēta tropiskā klimatā. Tā ir viena no aptuveni 2600 palmu dzimtas Arecaceae sugām, un tā ir vienīgā saglabājusies suga kokosu ģintī.

Termins kokosrieksts attiecas uz kokosriekstu palmas augli, kas sastāv no šķiedraina miziņas, kas aptver lielu sēklu vai iekšējo kauliņu. Termins kokosrieksts tiek lietots arī, lai apzīmētu visu lielo sēklu ar cietu, zaļu, šķiedrainu endokarpu vai ēdamo, komerciāli svarīgo, balto un gaļīgo sēklas daļu. Dobais centrs ir bagātīgi piepildīts ar duļķainu, bet caurspīdīgu, aromatizētu šķidrumu, kas pēc konsistences ir nedaudz biezāks nekā ūdens.

Lai gan kokosriekstu izcelsme ir strīdīga, tostarp Dienvidāzijas, Dienvidamerikas ziemeļrietumu, Jaunzēlandes un Indijas apgabalos, tas ir dāsni izplatījies tropos, plaukstot smilšainās augsnēs.

…

Botāniski kokosrieksts ir vienkāršs sauss rieksts, kas pazīstams kā šķiedrains kaulenis. Miziņa jeb mezokarps sastāv no šķiedrām, ko sauc par kokosšķiedru, un tajā ir iekšējais akmens. Kauliņa cietajam endokarpam, kokosrieksta ārpusei ir trīs dīgtspējas poras (jeb stoma). Skaidri redzamas uz ārējās virsmas pēc miziņas noņemšanas. Caur vienu no tiem radikulis parādās, kad embrijs dīgst. Pie endokarpa iekšējās sienas pielīp sēkliņa ar biezu albumīna endospermu (kokosriekstu “gaļa”), balto un gaļīgo sēklas ēdamo daļu.

Lai gan kokosriekstu gaļa satur mazāk tauku nekā citi sausie rieksti, piemēram, zemesrieksti un mandeles, tā ir ievērojama ar savu lielo piesātināto tauku daudzumu. Apmēram 90% no kokosriekstu “gaļā” atrodamajiem taukiem ir piesātināti, kas pārsniedz tādu pārtikas produktu kā speķis, sviests un tauki. Tomēr ir notikušas diskusijas par to, vai kokosriekstu piesātinātie tauki ir vai nav veselīgāki par piesātinātajiem taukiem, kas atrodami citos pārtikas produktos. Kokosriekstu “gaļa” satur arī mazāk cukura un vairāk olbaltumvielu nekā populārie augļi, piemēram, banāni, āboli un apelsīni, un tajā ir salīdzinoši daudz minerālvielu, piemēram, dzelzs, fosfora un cinka.

Lai labi garšo kokosriekstu kēkss!

Šis raksts Kokosriekstu kēkss pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Lai izceptu šo franču ābolu kūku, tev nav nepieciešams īpašs aprīkojums, piemēram, mikseris vai sarežģītas metodes. Vienkārši sajauc visu kopā un lej formā. Tas ir tik vienkārši, ka ikviens to var izdarīt!

Neatkarīgi no tā, vai vēlaties baudīt šo kūku brokastīs vai desertā, šis gardums ir pārpildīts ar svaigiem āboliem, padarot to par ideālu rudens ēdienu.

Ja vēlies pagatavot līdzīgas un tikpat gardas ābolu receptes, skaties ŠEIT.

Vai zināji?

Ābols ir auglis, kas jau kopš vissenākajiem laikiem ir ne tikai kā pārtikas produkts, bet arī kā mīlestības un skaistuma simbols. Āboli ir sulīgi daudzsēklu augļi, kurus ievāc no ābelēm, īpaši no dārza ābeles. Veidojas no zieda ar apakšēju sēklotni, kas apaug ar kausveida ziedgultni un citām zieda daļām. Nogatavojoties diferencējas. Ābols veidojas no auglenīcas. Ābolu plātsmaize ar raugu mīklu.

Selekcionāri ir izveidojuši vairāk nekā 7500 ābolu šķirnes, no kurām aptuveni 50 ir ekonomiski nozīmīgas. Ābolu šķirnes tiek grupētas vasaras ābolos, rudens ābolos un ziemas ābolos.

Ābols satur vairāk nekā 50 vitamīnu, minerālvielu, aminoskābju un augļskābju:

• A, B1, B2, B3, B5, B6, B9, C vitamīni.
• Kalcijs, dzelzs, magnijs.
• Labs šķīstošo un nešķīstošo šķiedru avots.
• Satur polifenolus, kas ietver flavonolus (īpaši kvercetīnu, bet arī kaempferolu un miricetīnu), katehīnus (īpaši epikatehīnu), antocianīnus (ja āboli ir ar sarkanu mizu), hlorogēnskābi, florididīnu un vēl vairākus desmitus veselībai labvēlīgu polifenolu barības vielu.
• Garšīgi un kraukšķīgi ābolu augļi izceļas ar iespaidīgo fito barības vielu un antioksidantu sarakstu.
• Ābolā esošās uzturvielas pārmērīgi atrodas mizā, kas ir visvērtīgākā augļa daļa attiecībā uz tā uzturvielu.

Franču ābolu kūka, lai labi garšo!

Šis raksts Franču ābolu kūka pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas piparkūku mīklas receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Piparkūkām un to formām ir sena vēsture. Agrīnu piparkūku formu var izsekot senajiem grieķiem un ēģiptiešiem, kuri tās izmantoja svinīgiem nolūkiem.

Saskaņā ar franču leģendu, piparkūkas Eiropā 992. gadā atvedis armēņu mūks, vēlākais svētais Nikopoles Gregorijs (Gregorijs Makars). Septiņus gadus viņš dzīvoja Bondarojā, Francijā, netālu no Pitivjē pilsētas, kur mācīja piparkūku gatavošanu priesteriem un citiem kristiešiem.

Tiek uzskatīts, ka piparkūkas Eiropā pirmo reizi tika ceptas 11. gadsimta beigās, kad atgriezušies krustneši no Tuvajiem Austrumiem atveda pikantās maizes paražu. Ingvers bija ne tikai garšīgs, tam bija īpašības, kas palīdzēja maizi saglabāt.

13. gadsimtā Polijas pilsētā Toruņā piparkūkas sāka ražot un ātri ieguva slavu valstī un ārzemēs, pēc tam tās uz Zviedriju atveda vācu imigranti. Arī mūki Frankonijā, Vācijā 13. gadsimtā piparkūkas veidoja dažādās formās.

Lebkuchen maiznieki ir reģistrēti jau 1296. gadā Ulmā un 1395. gadā Nirnbergā, Vācijā. Nirnberga tika atzīta par “Pasaules piparkūku galvaspilsētu”, kad 1600. gados ģilde sāka nodarbināt maizes meistarus un prasmīgus strādniekus, lai no piparkūkām radītu sarežģītus mākslas darbus.

15. gadsimta Vācijā piparkūku ģilde kontrolēja ražošanu. Agrīnās atsauces no Vadstenas abatijas liecina, ka zviedru mūķenes 1444. gadā cepa piparkūkas, lai atvieglotu gremošanas traucējumus. Bija ierasts cept baltus cepumus un krāsot tos kā logu rotājumus.

..

Pirmais dokumentētais figūrveida piparkūku cepumu gadījums bija Anglijas Elizabetes I galmā. Viņa lika izgatavot piparkūku figūras un prezentēt tās dažu svarīgu viesu līdzībā.

Garākās piparkūkas bija 1052,3 m garas, un tās pagatavoja Stefans Kohs un Konrāds Frīdmans Ludvigsburgā, Vācijā, 2009. gada 18. decembrī. Piparkūkas bija 50 cm platas un tika gatavotas no atsevišķām piparkūku plāksnēm, kas tika salīmētas kopā.

Lielbritānijas luksusa preču mazumtirgotājs VeryFirstTo ir sadarbojās ar augsti novērtēto konditoru Džordžiju Grīnu un izgatavojai pasaulē dārgāko piparkūku māju, kas maksāja aptuveni 73,740.42EUR. Tās bija izgatavotas no Meridian Black Strap melase, Ceilonas kanēļa, Echire sviesta, Suma niedru jēlcukura, hercogistes olām, rubīniem un pērlēm.

Lai labi garšo pufīgā medus piparkūku mīkla!

Šis raksts Pufīgā medus piparkūku mīkla pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas līdzīgas receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Vārds cepums ir datēts ar vismaz 1701. gadu skotu lietojumā, kur šis vārds nozīmēja “vienkāršā bulciņa”, nevis plānas maizītes, un tāpēc nav skaidrs, vai tas ir viens un tas pats vārds.

Šķiet, ka cepumu izcelsme ir 7. gadsimtā mūsu ēras Persijā, neilgi pēc tam, kad šajā reģionā cukura lietošana kļuva samērā izplatīta. Tie izplatījās Eiropā, musulmaņiem iekarojot Spāniju. Līdz 14. gadsimtam tie bija izplatītas visos sabiedrības līmeņos visā Eiropā, sākot no karaliskās virtuves līdz ielu tirgotājiem. Pirmā dokumentētā figūras formas piparkūku vīriņa eksemplārs bija Anglijas Elizabetes I galmā 16. gadsimtā. Viņa lika izgatavot piparkūku figūras un pasniegt tās pēc dažu viņas svarīgu viesu līdzības.

Tā kā tolaik globālie ceļojumi kļuva plaši izplatīti, cepumi kļuva par dabisku ceļabiedru, modernizētu ekvivalentu visā vēsturē izmantotajām ceļojumu kūkām. Viens no populārākajiem agrīnajiem cepumiem, kas ceļoja īpaši labi un kļuva pazīstams visos kontinentos ar līdzīgiem nosaukumiem, bija jumble, salīdzinoši ciets cepums, kas izgatavots galvenokārt no riekstiem, saldinātāja un ūdens.

Ātri pagatavojami cepumi, lai labi garšo!

Šis raksts Ātri pagatavojami cepumi pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Burkānkūka varbūt arī mafinu kūciņas, visas sastāvdaļas var dalīt pa mazo mafinu trauciņiem.

Vai zināji, ka burkāns ir īpaši labs beta karotīna, šķiedrvielu, K1 vitamīna, kālija un antioksidantu avots. Burkāni ir atrodami daudzās krāsās, tostarp dzeltenā, baltā, oranžā, sarkanā un purpursarkanā. Oranžie burkāni savu spilgto krāsu iegūst no beta karotīna, antioksidanta, ko jūsu ķermenis pārvērš A vitamīnā.

Burkānkūka nav vienīgais, ko tu vari pagatavot no burkāniem, gards ēdiens ir arī burkāni medus mērce, burkānu biezzupa ar koriandru un citas receptes.

Interesanti fakti par burkānu:

• Tiek uzskatīts, ka burkānu izcelsme ir Vidusāzijā, īpaši mūsdienu Afganistāna, pirms tūkstošiem gadu. Savvaļas burkāns, kas pazīstams kā karalienes Annas mežģīnes, ir kultivētā burkāna tuvs radinieks.
• Pasaulē garākais burkāns ir minēts Ginesa pasaules rekorda grāmatā tas ir vairāk nekā 6.245 metrus garš.
• Vārīti burkāni ir barojošāki nekā neapstrādāti burkāni. Vārot burkānus, izdalās vairāk beta-karotīna un citu uzturvielu.
• Burkāni ir labs šķiedrvielu avots, kas var palīdzēt regulēt gremošanu un uzturēt sāta sajūtu.
• Burkāni ir arī labs kālija avots, kas ir svarīgs asinsspiediena regulēšanai.
• Smagākais jebkad izaudzētais burkāns svēra vairāk nekā 8,6 kilogramus.
• Burkānu lapas ir ēdamas, tās var izmantot salātos un citos ēdienos.
• Burkānu sēklas izmanto dažās garšvielās un augu izcelsmes līdzekļos.
• Burkāni ir populārs ēdiens daudzās kultūrās visā pasaulē. Dažās kultūrās tiek uzskatīts, ka burkāniem piemīt veiksmes vai afrodiziaka īpašības.
• Burkāni sastāv no 88% ūdens. Pievienojot burkānus ēdieniem, tas palīdzēs palielināt ūdens uzņemšanu, kas ir svarīgi, lai nodrošinātu veselīgu ķermeni.
• Burkāniem ir sēklas. Jūs, iespējams, nebūsiet tā redzējuši, jo lauksaimnieki novāc sēklas no baltajiem ziediem, kas aug no burkāniem, Interesanti, ka burkāni nerada tradicionālas sēklas, patiesībā tas ir šizokarps, kas ir sauss auglis, kas sastāv no vairākām sēklām. Burkānu sēklas izmanto arī garšvielu un augu izcelsmes medikamentos.

Šis raksts Burkānkūka pirmo reizi parādījas Gatavo.com.