Kausēto sieru pievienot dažām zupām, liekas, nu jau šobrīd ir diez gan populāri un arī gardi. 

Nekas jau diži nemainās Frikadeļu zupas receptei, izņemot to, ka beigās jāpievieno savs kausētais siers. Šo recepti atstāšu šeit, jo citreiz vienkārši piemirstas, ka viena īpašā sastāvdaļa var mainīt ēdiena garšu un konsistenci, protams, uz labāko pusi. Izmēģini!

Citas zupas receptes skaties ŠEIT.

Vai zināji?

Atkarībā no dažādu valstu nacionālajām tradīcijām, frikadeles, pazīst vairāk kā kotletes un šo ēdienu analogus var izmantot gan pirmajos, gan otrajos ēdienos.

Dāņu, vācu un holandiešu virtuvē Frikadele ir ēdiens, kas līdzinās krievu kotletēm, ir maltās gaļas bumbiņa, kas ceptas eļļā. Tajā pašā laikā frikadeles, ko liek zupās, Vācijā sauc par Fleischklößchen (gaļas pelmeņi). Tajā pašā laikā zviedru kotletes, kas ir kā mazas frikadeles, ir mazu kotlešu variants, kas tiek pasniegts kartupeļu sēņu ēdienu.

Krievijā frikadeļu zupa iemantoja popularitāti kopš 20. gadsimta 20. gadu beigām, pateicoties lielām rūpnīcu-virtuvju atvēršanai lielās pilsētās – lielos, mehanizētos ēdināšanas uzņēmumos, kuru sortimentā bija šāda veida maltās gaļas pusfabrikāts.

Lai labi garši frikadeļu zupa ar kausēto sieru!

Šis raksts Frikadeļu zupa ar kausēto sieru pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas zupas receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Pupiņas, kas ir bagātas ar olbaltumvielām un nodrošina mērenu daudzumu dzelzs, tiamīna un riboflavīna, visā pasaulē tiek izmantotas ēdiena gatavošanai gan svaigā, gan žāvētā aļa pupiņu šķirņu aug vai nu kā uzcelts krūms, vai kā kāpšanas augs, taču daži svarīgi veidi ir vidēja veida. Ekstensīvi tiek audzēti punduri un pusceļotāji. Ja kāpšanas veidu audzē nenobriedušu sēklu pākstīm, ir nepieciešami mākslīgi balsti, lai atvieglotu ražas novākšanu.

Šķirnes ļoti atšķiras pēc lieluma, formas, krāsas un nenobriedušu pākšu šķiedrainuma vai maiguma. Parasti šķirnes, kas audzētas sausām nobriedušām sēklām, rada pākstis, kas ir pārāk šķiedrveida, lai tās varētu ēst jebkurā attīstības stadijā.

Lielākā daļa ēdamo pupiņu ar pākstīm dod salīdzinoši zemu nobriedušu sēklu ražu vai arī to sēklas ir zemas ēšanas kvalitātes. Sēklu krāsas ir no baltas līdz zaļai, dzeltenai, dzeltenbrūnai, rozā, sarkanai, brūnai un violetai līdz melnai vienkrāsainās krāsās un neskaitāmos kontrastējos rakstos. 

Sēklu formas ir no gandrīz sfēriskas līdz saplacinātām, iegarenām un nieres formas. Pākstis ir dažādu zaļu, dzeltenu, sarkanu un purpursarkanu nokrāsu un apšļakstītas ar sarkanu vai purpursarkanu; pāksts formas svārstās no plakanas līdz apaļai, gludai līdz neregulārai un taisnai līdz asi izliektai; garums svārstās no 75 līdz 200 mm vai vairāk.

Lai labi garšo pupiņu biezzupa!

Šis raksts Pupiņu biezzupa pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas līdzīgas receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Lai gan rīsu audzēšana daudz agrāk bija izplatījusies no Dienvidāzijas uz Vidusāziju un Rietumāziju, tieši Abasīdu kalifāta laikā rīsu gatavošanas metodes, kas tuvināja mūsdienu plovu gatavošanas stilus. Sākotnēji izplatījās plašā teritorijā no Spānijas līdz Afganistānai. Galu galā plašākai pasaulei. No šādiem ēdieniem attīstījās spāņu paella un Dienvidāzijas pilau jeb pulao un biryani.

Saskaņā ar autora K. T. Achaya teikto, Indijas eposā Mahabharata ir minēts gadījums, kad rīsi un gaļa tiek pagatavoti kopā. Tāpat, saskaņā ar Achaya, “pulao” vai “pallao” tiek lietots, lai apzīmētu rīsu ēdienu senos sanskrita darbos, piemēram, Yājñavalkya Smṛti. Tomēr, kā norāda pārtikas rakstnieki Kolīna Teilore Sena un Čārlzs Perijs, kā arī sociālo teorētiķis Ašiss Nandijs, šīs atsauces būtiski nesaskan ar plaši lietoto nozīmi un vēsturi, kas ietverta plovos, kas parādās indiešu pārskatos pēc viduslaiku Vidusāzijas iekarojumiem.

Lai labi garšo veģetārais plovs!

Šis raksts Veģetārais plovs pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas līdzīgas receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Risotto

Itāļu rīsu ēdiens, kas vārīts ar buljonu, līdz tas sasniedz krēmīgu konsistenci. Buljonu var iegūt no gaļas, zivīm vai dārzeņiem. Daudzi risoto veidi satur sviestu, sīpolus, baltvīnu un parmezāna sieru. Tas ir viens no visizplatītākajiem rīsu gatavošanas veidiem Itālijā. Safrāns sākotnēji tika izmantots aromātam un tam raksturīgajai dzeltenai krāsai.

Rīsi Itālijas dienvidos ir audzēti gadsimtiem ilgi. No dienvidiem rīsi pamazām virzījās uz ziemeļiem uz Itālijas ziemeļiem, kur Po ielejas purvi bija piemēroti rīsu audzēšanai.

Saskaņā ar leģendu, jauns stikla pūtēja māceklis no Flandrijas Venerandas Fabbrica del Duomo di Milano, kurš izmantoja safrānu kā pigmentu, pievienoja to rīsu ēdienam kāzu mielastā. 

Tiek uzskatīts, ka risotto ir radies ap Lombardiju. Pirmā recepte, ko var identificēt kā risotto, ir datēta ar 1809. gadu. Tajā ietilpst sviestā sautēti rīsi, desiņas, kaulu smadzenes un sīpoli ar buljonu, kam pakāpeniski pievieno safrānu. 1854. gada Trattato di cucina ir recepte ēdienam, kas nosaukts par risotto.

Salvija

Salvija lieliski sader praktiski ar visiem gaļas ēdieniem, bet it sevišķi ar medījumu un malto gaļu. Salvija padara aromātiskus, garšīgākus un vieglāk sagremojamus pākšaugu ēdienus un sevišķi labi piestāv pupiņām. Salvija brīnišķīgi uzlabo tomātu ēdienu garšu. It īpaši ieteicams to pievienot tomātu zupām, mērcēm un sautējumiem.

Kaltētai salvijai piemīt spēcīgāka garša nekā svaigai, tāpēc ēdieniem jāpievieno uzmanīgi. Ja būs par daudz, ēdienam radīsies rūgtena, ziepjaina garša. Tā kā salvija ir bagāta ar dezinficējošām vielām, tā pagarina ēdiena uzglabāšanas laiku.

Trekni ēdieni, kam pievienota salvija, kļūst vieglāk sagremojami.

Īstais salvijas aromāts atraisās tikai vārīšanas un cepšanas laikā, tāpēc lapiņas pievieno ēdienam gatavošanas procesā, reizēm pat sākumā.

Ķirbis

No minerālvielām ķirbī var izcelt kālija, vara un dzelzs daudzumu. Taču visvairāk lielā oga satur beta (β) karotīnu, kas ir zināms kā spēcīgs antioksidants un imunitātes stiprinātājs, tāpēc ķirbi ieteicams lietot uzturā, lai izvairītos no noteikta veida onkoloģiskajām un sirds un asinsvadu slimībām. Jo oranžāks ir ķirbja mīkstums, jo tas satur vairāk antioksidantu un, tātad, ir vērtīgāks. Apēdot 200 gramus ķirbja dienā, var uzņemt 20 procentus no C vitamīna dienas devas, 10 procentus no nepieciešamā E vitamīna, kālija un magnēzija daudzuma, kā arī vismaz piecus procentus nepieciešamā B6 vitamīna, folijskābes, dzelzs, magnija un fosfora. Ķirbis satur 90 procentu ūdens un gandrīz nemaz nesatur taukus, tāpēc to izmanto dažādās diētās un iesaka sirds slimniekiem. Tā kā ķirbī ir daudz šķiedrvielu, tas uzlabo gremošanu.

Lai labi garšo vegānu ķirbju risotto ar kraukšķīgo salviju!

Šis raksts Vegānu ķirbju risotto ar kraukšķīgo salviju pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas zupas receptes meklē ŠEIT.

Vai zināji?

Romiešu rakstnieki Cato un Columella minēja kāpostu un rāceņu konservēšanu ar sāli. Tautas folklora ir iztēlojusies, ka skābēti kāposti ievesti Eiropā ar tirdzniecības tīkliem, ko Eirāzijā izveidoja Zelta orda. 

Lai gan “skābēti kāposti” ir no vācu vārda – sauerkraut, ēdiena izcelsme nav Vācijā. Daži apgalvo, ka kāpostu raudzēšana suan cai tika praktizēta jau Lielā Ķīnas mūra celtniecības dienās. Tomēr, kā minēts iepriekš, romieši marinēja kāpostus un bija lielākais mūsdienu Eiropas skābo kāpostu avots.

Pēc tam tas iesakņojās Centrāleiropas un Austrumeiropas virtuvēs, kā arī citās valstīs, tostarp Nīderlandē, kur tas ir pazīstams kā zuurkool, un Francijā, kur nosaukums kļuva par choucroute. Saskaņā ar Mack un Surina, Eiropas slāvu tautas, visticamāk, pašas atklāja raudzētos kāpostus.

…

Krievijā skābētos kāpostus gan pazina jau agrāk – tos ieveda ap 9. gadsimtu no Bizantijas, un drīz vien tika radīta pasaulslavenā krievu skābēto kāpostu zupa “šči”, kas, iespējams, ir visu krievu nacionālās virtuves zupu.

Baltijā kāposti izplatījās no Austrumeiropas ap 12. gadsimtu. Skābus kāpostus mūsu senči vārīja zupā vai arī sautēja ar cūkas gaļu. Kāpostus vārot, parasti lika klāt miežu putraimus un, kā piedevu, žāvētu cūkgaļu, visbiežāk labi treknu.

Šis ēdiens uzreiz iekaroja milzu popularitāti un vienmēr ir bijis atzīts gan pilīs, gan būdiņās. Vienīgā atšķirība starp augstmaņiem galdā celto un nabaga ļaužu vārīto kāpostu zupu bija tikai tās sastāvdaļās. Bagātie izmantoja skābētus kāpostus, daudz dārzeņu un daudz treknas gaļas, kamēr labākais, ko varēja atļauties vienkāršā tauta, bija svaigo kāpostu zupa bez gaļas, kura tika papildināta ar visiem iespējamiem dobē augošiem dārzeņiem un zaļumiem.

Ungārijā skābo zupu Tradicionāli ēd Jaungada dienā, jo tiek uzskatīts par efektīvu līdzekli pret paģirām. Domājams, ka to piekopj arī latvieši, pati esmu gatavojusi.

Lai labi garšo ātrā skābu kāpostu zupa.

Šis raksts Ātrā skābu kāpostu zupa pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Citas rīsu receptes meklē ŠEIT.

Risotto ir itāļu rīsu ēdiens, kas vārīts ar buljonu, līdz tas sasniedz krēmīgu konsistenci. Buljonu var iegūt no gaļas, zivīm vai dārzeņiem. Daudzi risoto veidi satur sviestu, sīpolus, baltvīnu un Parmigiano-Reggiano sieru. Tas ir viens no visizplatītākajiem rīsu gatavošanas veidiem Itālijā. Safrāns sākotnēji tika izmantots aromātam un tai raksturīgajai dzeltenajai krāsai.

Risotto Itālijā bieži tiek pasniegts pirmais ēdiens pirms otrā ēdiena, bet risotto alla milanese bieži tiek pasniegts kopā ar ossobuco alla milanese kā viena ēdiena maltīti.

Rīsi Itālijas dienvidos ir audzēti gadsimtiem ilgi. No dienvidiem rīsi pamazām virzījās uz ziemeļiem uz Itālijas ziemeļiem, kur Po upes ielejas purvi bija piemēroti rīsu audzēšanai. Saskaņā ar leģendu, jauns stikla pūtēja māceklis Fabbrica del Duomo di Milano no Flandrijas, kurš izmantoja safrānu kā pigmentu, pievienoja to rīsu ēdienam kāzu mielastā. Tiek uzskatīts, ka risotto ir radies ap Lombardiju. Pirmā recepte, ko var identificēt kā risoto, ir datēta ar 1809. gadu. Tajā ietilpst sviestā sautēti rīsi, desiņas, kaulu smadzenes un sīpoli ar buljonu, kam pakāpeniski pievieno safrānu. 1854. gada Trattato di cucina (“Traktāts par gatavošanu”), ko izstrādājis karaļu galvenā pavāra palīgs Džovanni Vialardi, ir recepte ēdienam, kas nosaukts par risoto. Tomēr jautājums par to, kurš Milānā izgudroja risoto, joprojām ir neatbildēts.

Rīsu šķirnes, kas tagad ir saistītas ar risoto, tika izstrādātas 20. gadsimtā, sākot ar Maratelli 1914. gadā.

Lai labi garšo krēmīgais risoto!

Šis raksts Krēmīgais risoto pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Šis raksts Biešu risotto ar zilo sieru pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Šis raksts Rīsu zupa ar sēnēm un dārzeņiem pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Šis raksts Citronu risotto pirmo reizi parādījas Gatavo.com.

Šis raksts Franču sīpolu zupu Vinetas gaumē pirmo reizi parādījas Gatavo.com.